Iesāļais ūdens — definīcija, sāļums, rašanās un ekoloģiskā nozīme

Uzzini, kas ir iesāļais ūdens — sāļuma diapazons, rašanās cēloņi, ekoloģiskā nozīme un cilvēku ietekme. Praktiskas zināšanas un piemēri.

Iesāļais ūdens (retāk saukts arī par baktisko ūdeni) ir ūdens, kas rodas, kad saplūst sālsūdens un saldūdens. Tas ir sāļāks par saldūdeni, bet ne tik sāļš kā jūras ūdens. Iesāļie ūdeņi veidojas gan dabīgi — piemēram, estuāros un grīvās, — gan arī no senām, sāļām pazemes ūdens krātuvēm, proti, fosilajos ūdens slāņos.

Dažādas cilvēku darbības var izraisīt iesāļo ūdeņu rašanos vai palielināt to sāļumu. Nozīmīgāki piemēri ir inženiertehniskie projekti — piemēram, dambju būvniecība un piekrastes purvu appludināšana, lai izveidotu kontrolētus iesāļus baseinus, garnelēm vai citai akvakultūrai. Šādas darbības var mainīt ūdens apmaiņu ar jūru vai saldūdens papildināšanu, kas ietekmē ekosistēmas un zemes izmantošanu.

Tehniski sāls saturs iesāļā ūdenī pārsvarā ir robežās no 0,5 līdz 30 gramiem uz litrā - šo koncentrāciju biežāk izsaka kā 0,5 līdz 30 daļas uz tūkstoti (ppt vai ‰). Tādējādi sāļais ūdens aptver dažādus sāļuma režīmus un to nevar uztvert kā vienu stingri definētu stāvokli. Daudziem iesāļajiem virszemes ūdeņiem raksturīgs, ka to sāļums var ievērojami mainīties gan telpā, gan laikā — atkarībā no plūdiem, paisuma un bēguma režīma, nokrišņiem vai cilvēku darbībām.

Sāļuma mērīšana un robežas

• Sāļumu mēra dažādos vienumos: gramus uz litru (g/L), daļas uz tūkstoti (ppt vai ‰) vai praktisku sāļuma skaitli (PSU). Iesāļie ūdeņi parasti ir 0,5–30 g/L.
• Jūras vidējais sāļums ir apmēram 35 ppt; tādēļ iesāļie ūdeņi aizņem spektru starp saldūdeni (parasti < 0,5 ppt) un jūras ūdeni.
• Sāļuma vertības mainās ar dziļumu, attālumu no jūras un sezonālām ietekmēm — sensoru tīkli un regulāras paraugu analīzes ir nepieciešamas, lai raksturotu dinamiku.

Rašanās vietas un procesi

• Estuāri un grīvās, kur upju saldūdens satiekas ar jūras ūdeni, ir tipiskas iesāļo ūdeņu zonas.
• Piekrastes purvi un mangrovju sistēmas bieži ir pārejas biotopi ar mainīgu sāļumu, ko ietekmē paisums un bēgums.
• Dažās vietās iesāļums rodas no pazemes, fosilajiem ūdens slāņiem, kas satur sāļus ūdeņus, kuri var izplūst vai atkal uzkrāties.
• Cilvēku darbības, piemēram, lauksaimniecības meliorācija, piesārņojums vai, kā minēts, inženiertehniskie risinājumi var radīt jaunas vai izmainīt esošas iesāļo ūdeņu zonas.

Ekoloģiskā nozīme

• Iesāļie ūdeņi ir bioloģiski bagāti un kalpo kā svarīgi pārošanās, barošanās un aizsardzības biotopi daudziem putniem, zivīm, bezmugurkaulniekiem un augiem.
• Daudzas sugas ir pielāgojušās mainīgiem sāļuma apstākļiem — pastāv speciālas fizioloģiskas un uzvedības adaptācijas, kas ļauj tām izdzīvot pārejas zonās.
• Estuāri darbojas kā barības vielu un nogulumu “filtri”, ietekmējot piekrastes produktivitāti un jūras ekosistēmas.

Cilvēku ietekme, problēmas un apsaimniekošana

• Negatīvas sekas: pārmērīga salinizācija var bojāt lauksaimniecības zemes, mainīt dzeramā ūdens pieejamību un samazināt bioloģisko daudzveidību.
• Pieaugošs jūras līmenis un klimata pārmaiņas maina estuāru hidroloģiju, bieži palielinot iesāļuma izplatību iekšzemē.
• Apsaimniekošana: plānošana, monitorings, ekosistēmu atjaunošana (piem., mangrovju un purvu atjaunošana) un ilgtspējīga akvakultūra var mazināt negatīvo ietekmi un saglabāt biotopus.
• Dažos gadījumos veic kontrolētas appludināšanas, lai radītu iesāļus baseinus garnelēm vai citiem mērķiem, tomēr tas prasa rūpīgu ietekmes novērtējumu.

Uzraudzība un pētīšana

Efektīvai iesāļo ūdeņu pārvaldībai nepieciešama regulāra sāļuma, skābekļa, barības vielu un piesārņotāju monitoringa programma. Ilgtermiņa datu vākšana ļauj izprast sezonālās svārstības, cilvēka radītas izmaiņas un klimata tendences. Tāpat svarīga ir sadarbība starp zinātniekiem, vietējām kopienām un pārvaldības institūcijām, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izmantošanu un aizsardzību.

Apkopojot — iesāļais ūdens ir pārējo ekosistēmu starpstāvoklis ar lielu bioloģisko un ekonomisko nozīmi. Tā mainīgums padara šīs teritorijas gan jutīgas, gan produktīvas, tāpēc to saglabāšana un pareiza apsaimniekošana ir būtiska gan dabas, gan cilvēku labklājībai.

Sāļā ūdens biotopi

Estuāri

Vissvarīgākie iesāļūdens biotopi ir estuāri, kur upe saplūst ar jūru, sajaucot sālsūdeni un saldūdeni. Temzas upe, kas plūst cauri Londonai, ir viena no pazīstamākajām upju grīvēm.

Manguroves

Vēl viens svarīgs sālsūdens biotops ir mangrovju purvs jeb mangals.

Sāļās jūras un ezeri

Dažas jūras un ezeri ir iesāļi. Baltijas jūra ir iesāļa jūra, kas robežojas ar Ziemeļjūru.

Kaspijas jūra ir pasaulē lielākais ezers, un tajā ir iesāļš ūdens, kura sāļums ir aptuveni par trešdaļu mazāks nekā parastā jūras ūdens. Kaspijas jūra ir slavena ar savu savdabīgo dzīvnieku faunu, tostarp ar vienu no nedaudzajiem nemoriskajiem roņiem (Kaspijas roni) un lielajiem storesiem, no kuriem iegūst ikrus.

Sāļūdens zivs: Monodactylus argenteus

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir sāļais ūdens?

J: Vai iesāļais ūdens ir sāļāks par saldūdeni?

J: Kā rodas sāļais ūdens?

J: Vai cilvēka darbības rezultātā var veidoties iesāļš ūdens?

J: Kāda ir sāls koncentrācija iesāļajā ūdenī?

J: Vai iesāļais ūdens ir precīzi definēts stāvoklis?

J: Vai sāļo virszemes ūdeņu sāļums var mainīties?

Meklēt pēc burta