Alejo Karpentjē un Valmonts (Alejo Carpentier y Valmont, 1904. gada 26. decembris — 1980. gada 24. aprīlis) bija kubiešu rakstnieks, esejists un muzikologs. Viņš ir viens no svarīgākajiem Latīņamerikas prozaiķiem, kura darbi ievērojami ietekmēja tā saukto Latīņamerikas literatūras "uzplaukumu" (the Boom). Dzimis Lozannā, Šveicē, Karpentjē uzauga Havanā, Kubā un arī Parīzē. Lai gan viņam bija Eiropas saknes un plašas ceļošanas pieredze, Karpentjē pats sevi vienmēr uzskatīja par kubieti. Viņš daudz ceļoja un ilgstoši dzīvoja galvenokārt Francijā un Meksikā. Aktīvi iesaistījies politiskajās kustībās, viņš atbalstīja revolūcijas un kreiso idejas — pēc šādas politiskas darbības viņš reiz tika ieslodzīts un izsūtīts trimdā. Vēlāk, pēc 1959. gada Kubas revolūcijas, Karpentjē atgriezās Kubā un iesaistījās valsts kultūras dzīvē.

Radošā darbība un mūzika

Karpentjē bija arī zinošs mūzikas pētnieks: viņa plašāk zināmais pētījums par Kubas mūziku ir grāmata La música en Cuba. Mūzika nav tikai tēma viņa darbos — tā bieži nosaka ritmu, struktūru un atskaņas viņa prozā; lasītājam rodas sajūta, ka romāni ir komponēti kā mūzikas partitūras. Rakstījis ne tikai romānus, bet arī publicistiku, radio drāmas, dramatisku literatūru, akadēmiskas esejas, operu libreto un citus tekstus, tomēr visplašāko atzinību guva tieši viņa romāni un noveles.

Galvenās idejas un stils

Karpentjē bija viens no pirmajiem teicējiem, kas Latīņamerikā sistemātiski izmantoja maģisko reālismu un ideju par "brīnumaino realitāti". Viņš ieviesa terminu lo real maravilloso americano (amerikāniskā brīnumainā realitāte), rakstot par Latīņamerikas vēstures un kultūras īpašo, reizēm fantastisko raksturu — nevis kā antinomi pret realitāti, bet kā tās patiesības paplašinājumu. Savā prozā Karpentjē bieži apvienoja vēsturisku materiālu, mītus, etnogrāfiju un fantāziju.

Stilistiski viņš izmantoja bagātīgu, ornamentālu valodu, kuru bieži raksturo kā jauno pasaules baroku. Šo baroka elementu — daudzslāņainību, metaforu pārbagātību un muzikalitāti — Latīņamerikas rakstniecībā bija iespējams interpretēt kā reakciju uz Eiropas klasisma formālajām tradīcijām. Karpentjē darbos parādās arī sirreālisma ietekme un interese par vēsturiskām transformācijām, sociālo netaisnību un kultūras hibriditāti.

Izlase no svarīgākajiem darbiem

  • El reino de este mundo (1949) — romāns par Haiti revolūciju un tā ietekmēm, viens no viņa svarīgākajiem darbiem, kurā skaidri parādās viņa ideja par "brīnumaino realitāti".
  • Los pasos perdidos (1953) — ceļojuma/nometnes romāns par rietumnieka meklējumiem Latīņamerikā, refleksija par civilizāciju un pirmatnību.
  • El siglo de las luces (1962) — vēsturiskā proza, kurā apvienojas apgaismības ideju ietekme un Latīņamerikas realitāte.
  • Concierto barroco (1974) — romāns, kurā ansamblis no 18. gadsimta Eiropas sastopas ar Amerikas simboliem un skaņām; vēl viens piemērs mūzikas un baroka sintēzei.
  • El arpa y la sombra (1979) — vēlīnais romāns, kurā Karpentjē risina literatūras, vēstures un mīta attiecības.
  • La música en Cuba — mūzikas pētniecības darbs par Kubas muzikālo mantojumu.

Ietekme un mantojums

Karpentjē ir ne tikai nozīmīgs kā individuāls autors, bet arī kā ideju avots un ietekmes avots jaunākām rakstniecības paaudzēm. Viņa teorijas par lo real maravilloso un viņa baroka stila popularizēšana deva pamatu daudziem Latīņamerikas rakstniekiem, kuri vēlāk attīstīja maģiskā reālisma un eksperimentālās prozas tradīcijas. Viņa darbi ietekmēja gan Latīņamerikas, gan Kubas autorus — piemēram, Lisandro Otero un Leonardo Padura — kā arī daudzus citus reģiona rakstniekus un kritiķus.

Karpentjē nāca pasaulē kā pasaules pilsonis un aizgāja kā viens no svarīgākajiem Kubas intelektuālajiem balsīm. Viņa darbi turpina tikt pētīti gan literatūras teorētiskajās, gan mūzikas, vēstures un kultūras studijās.

Karpentjē nomira 1980. gadā Parīzē no vēža. Viņš tika apglabāts Havanas Kolonas kapsētā.