Fausts (lat. Faustus) ir vācu leģendāro stāstu varonis. Viņa vārds cēlies no latīņu valodas vārda, kas nozīmē "laimīgs" vai "veiksmīgs". Leģenda stāsta par vīru vārdā Fausts, kurš dedzīgi vēlas iegūt plašas zināšanas un dzīves baudījumu. Viņš satiek velnu, kurš viņam piedāvā iespēju īstenot visus sapņus apmaiņā pret Faustam piederošu dvēseli. Fausts piekrīt, un velns ļauj Faustam brīnišķīgi pavadīt laiku — tomēr saskaņā ar leģendu beigās Faustam draud nonākšana ellē.
Leģendas izcelsme un agrīnie teksti
Fausta tēls parādījās Rietumeiropā viduslaikos un kļuva īpaši populārs 16. gadsimtā. Stāsts klīda mutiski, vēlāk parādījās balādēs, tautas drāmās un leļļu lugās. Agrīnās versijās Fausts parasti tiek attēlots kā nolādēts — tas nozīmē, ka viņam ir lemts doties uz elli — jo viņš dod priekšroku cilvēciskajām zināšanām un baudi, nevis Dieva atklāsmei, un tādā veidā tiek uzskatīts par grēcinieku.
Literārās versijas un to atšķirības
Fausta stāsts tika pārstāstīts un pārstrādāts daudzās valodās un žanros. Daudzi dažādu valstu rakstnieki radīja savas versijas, piemēram, angļu dramaturgs Kristofers Marlovs, vācu dzejnieks un filozofs Gēte, krievu rakstnieks Mihails Bulgakovs un vācu romānu meistars Tomass Manns. Katrs autors interpretēja varoni un motīvu citādi:
- Kristofers Marlovs savā lugā "Doktora Fausta traģiskā vēsture" attēlo Faustu kā ambiciozu zinātnieku, kura līgums ar velnu beidzas traģiski.
- Gēte savā monumentālajā darbā "Fausts" (I un II daļa) attīsta varoni daudz plašāk — šeit Fausts ir izglītots, garīgi meklējošs cilvēks, kuram caur mīlestību, cilvēcīgu žēlastību un filozofisku meklējumu tiek dota iespēja īstenot gan zemiskas, gan garīgas ilgas. Gētes versijā galvenais motīvs ir cilvēka tieksme pēc pilnības un iespējamā izpirkšanās.
- Mihails Bulgakovs savā romānā "Meistars un Margarita" izmanto velna tēlu (Woland) un faustisku motīvu, lai kritizētu totalitāro sabiedrību un aplūkotu morāles dilemas.
- Tomass Manns romānā "Doktors Fausts" pārraksta Fausta mītu modernā kontekstā, sasaistot to ar 20. gadsimta intelektuālajām krīzēm un mākslas/zinātnes sapņiem.
Mūzika, teātris, māksla un kino
Fausta tēls ir iedvesmojis arī daudzus komponistus un māksliniekus. Piemēram, par Fausta motīvu komponēja: Hektors Berliozs ("La damnation de Faust"), Francs Lists ("Faust" fantāzijas, "Fausta simfonija"), Šarls Guno (operā "Faust") un Ferrucio Busoni ("Doktor Faust").
Bez klasiskās mūzikas Fausta stāsts atspoguļojas operā, baletā, filmā, glezniecībā un pat populārajā kultūrā. Fausta motīvs — cilvēka darījums ar ļauno spēku par savām vēlmēm — tiek interpretēts dažādos laikmetos un žanros, demonstrējot tā daudznozīmīgumu.
Tēmas, simboli un mūsdienu interpretācija
Galvenās Fausta leģendas tēmas ir: zinātkāre un zinātnes robežas, izredzes un izmaksas, ētika un atbildība, kā arī iespēja izpirkumam. Stāsts bieži tiek lasīts kā brīdinājums par pārmērīgu ambīciju vai kā refleksija par to, kādas sekas var būt, ja cilvēks izvēlas īstermiņa baudas vai zināšanas bez morāles apsvērumiem.
Ar īpašības vārdu "faustiskais" apzīmē cilvēku vai rīcību, kas ir gatava upurēt ētiskas vai garīgas vērtības, lai iegūtu ārkārtīgu panākumu, varu vai baudu. Mūsdienu valodā lietvārds "faustiskais darījums" (vai "Fausta pakts") tiek izmantots, runājot par kompromisiem, kuriem ir smagas, bieži neatgriezeniskas sekas.
Fausta mantojums
Fausta stāsts, pateicoties savam universālajam motīvam, paliek aktuāls — tas raisa jautājumus par cilvēka tiesībām uz zināšanām, par atbildību zinātniekiem un māksliniekiem, kā arī par to, cik tālu cilvēks drīkst vai grib iet, lai sasniegtu savus mērķus. Tā leģenda ir ietekmējusi literatūru, filozofiju, mūziku un ikdienas valodu visā Eiropā un ārpus tās.
