Analītiskā valoda — definīcija, iezīmes un piemēri (angļu, ķīniešu)

Analītiskā valoda: definīcija, iezīmes un piemēri (angļu, ķīniešu) — saprotami skaidrojumi, vārdu kārtības nozīme un praktiski teikumu piemēri.

Analītiskā valoda ir valoda, kurā vārdi un gramatika tiek sakārtoti pēc stingras vārdu kārtības, nevis locījumu vai vārdu galotņu, kas parāda gramatiku. Analītisko valodu piemēri ir ķīniešu, angļu, vjetnamiešu, taizemiešu, khmeru un lao valoda. Šīs valodas parasti izmanto atsevišķus vārdus (piem., artikulus, palīgdarbības, priekšvārdus, aspektu partikulas) gramatisko attiecību izteikšanai, nevis bagātu sintaktisku galotņu sistēmu.

Galvenās iezīmes

• Fiksēta vārdu kārtība: lai saprastu teikuma funkcijas (kurš dara, ko dara), ir svarīga vārdu secība.
• Vārdšķiru funkcijas bez locījumiem: vārdi parasti nemainās atbilstoši dzimtai, skaitlim vai lietojuma gadījumam.
• Funkcionālie vārdi: plaši izmanto artikulus (the, a), palīgdarbības (do, have), priekšvārdus (in, on) vai partikulas, kas norāda laiku/aspektu vai attiecības.
• Neliela morfoloģiska bagātība: var būt atsevišķas lokālas vai saskaitījuma galotnes, bet kopumā morfoloģiskā fleksija ir ierobežota.
• Izolējoša iezīme: daudzas analītiskās valodas ir arī izolējošas — viena morfēma parasti atbilst vienam vārdam vai jēdzienam.

Piemēri un skaidrojumi: ķīniešu un angļu

Ķīniešu valodā teikumi pārsvarā ir SVO (subjekts, verbs-objekts) vārdu secībā. Tātad teikumam jābūt "es ēdu nūdeles", nevis "es nūdeles ēdu" vai "ēdu es nūdeles". Ķīniešu valodā to raksta kā 我吃面条. Darbības vārds 吃 (izrunā chī, nozīme: "ēst") nemainās atkarībā no subjekta "es" vai objekta "nūdeles", tāpat arī subjektam 我 (izrunā wǒ, nozīme: "es") un objektam 面条 (izrunā miàntiáo, nozīme: "nūdeles") nav īpašu vārda galotņu atkarībā no to lomas vai skaita. Svarīgi, lai visi vārdi būtu pareizā secībā.

Turklāt ķīniešu valodā bieži tiek lietotas partikulas un aspektu marķieri (piem., 了, 过), kā arī salikti darbības vārdu savienojumi, lai izteiktu laiku, aspektu vai intensitāti, nevis izmaiņas darbības vārda galotnē. Piemēram: 我昨天吃了面条 (wǒ zuótiān chī le miàntiáo) — "Es vakar ēdu nūdeles" (partikula 了 norāda pabeigtu darbību).

Mūsdienu angļu valodā ir dažas locīšanas atkarībā no subjekta (darbības vārds "eat" kļūst par "eats", ja subjekts ir trešā persona "he/she/it") un skaitļa ("noodle" ir vienskaitlī, bet "noodles" ir daudzskaitlī), bet bez tam gandrīz nekādas. Tāpēc mūsdienu angļu valoda lielākoties ir analītiska valoda. Mūsdienu angļu valodā ir daudz mazāk locījumu nekā gandrīz visās citās indoeiropiešu valodās, piemēram, spāņu, vācu un krievu valodā.

Analītiskas īpašības angļu valodā redzamas arī jautājumu un nolieguma veidošanā: lietojot palīgdarbības (do, does, did) vietā, lai mainītu darbības vārda formu. Piemēram: "She eats noodles." → jautājums: "Does she eat noodles?" — darbības vārds pats pēc būtības netiek locīts, tiek pievienots palīgdarbības forms.

Salīdzinājums ar citām valodu tipoloģijām

Valodas tipoloģijā runā par vairākiem morfoloģiskajiem modeļiem:

• Analītiskas (izolējošas) — maz vai nav locījumu, gramatika izteikta ar vārdu kārtību un atsevišķiem vārdiem (piem., ķīniešu, vjetnamiešu).
• Aglutinatīvas — vārdiem pievieno virkni atšķiramu afiksu, katrs afikss nes konkrētu gramatisku nozīmi (piem., turku, japāņu daļēji).
• Fleksīvās (flektīvās) — bagāta locīšana, kur viena galotne var apvienot vairākas gramatiskas funkcijas (piem., latīņu, krievu, vācu).

Vēsturiskā attīstība — angļu valodas piemērs

Vecangļu valodā bija lokāmā valoda, un vārdiem varēja būt vairākas dažādas galotnes, līdzīgi kā mūsdienās vācu valodā. Tomēr Angliju pārņēma citu valodu, īpaši franču, dāņu un latīņu, ietekme — kā arī dialektu saplūšana, morfoloģiskie vienkāršošanās procesi un sintaktiskas pārkārtošanās — veicināja locījumu sistēmas zaudēšanu. Rezultātā angļu gramatika kļuva vienkāršāka un pārgāja uz analītiskāku struktūru, kur lielāku nozīmi ieguva vārdu kārtība un palīgvārdi.

Praktiskas sekas un novērojumi

• Analītiskajās valodās uzsvars bieži ir uz precīzu vārdu kārtību — kļūdas secībā var mainīt nozīmi.
• Šādas valodas ir elastīgas, vieglāk pievienot jaunas konstrukcijas ar palīgvārdiem un partikulas.
• Tomēr daudzas "analītiskas" valodas nav pilnīgi izolējošas — tām var būt daži afiksi, reduplicācija vai citi līdzekļi nozīmes izcelšanai.

Secinājums: analītiskā valoda nozīmē, ka gramatiskās attiecības galvenokārt tiek atainotas ar vārdu kārtību un atsevišķiem funkcionāliem vārdiem, nevis ar plašu locījumu un galotņu sistēmu. Lai gan katra valoda ir unikāla, ķīniešu un angļu labi ilustrē, kā šādas stratēģijas darbojas praksē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir analītiskā valoda?

J: Kādi ir daži analītisko valodu piemēri?

J: Kā ķīniešu valodā tiek veidota teikuma struktūra?

Jautājums: Vai mūsdienu angļu valodā ir kādas locījuma formas?

Jautājums: Ar ko senangļu valoda atšķīrās no mūsdienu angļu valodas?

Meklēt pēc burta