Julian Huxley

Agrīnais darbs

Viņu īpaši interesēja putnu uzvedība, jo īpaši ūdensputnu uzmanības lokā. Viņa 1914. gadā publicētie novērojumi par lielās griezes etoloģiju bija nozīmīgs notikums putnu lauka pētījumos. Viņa izgudrotie spilgtie rituālu apzīmējumi (piemēram, "pingvīnu deja", "pleziozauru skrējiens" u. c.) padarīja šīs idejas iegaumējamas un interesantas plašam lasītāju lokam.

Evolūcija

Hakslijs bija nozīmīgākais biologs pēc Augusta Veismaņa, kurš uzstāja uz dabisko atlasi kā galveno evolūcijas faktoru. Viņš bija izcils komunikators un ievērojams bioloģijas zinātnes popularizētājs sabiedrībā. 20. gadsimta sākumā viņš bija viens no mazākuma biologiem, kas uzskatīja, ka dabiskā atlase ir galvenais evolūcijas virzītājspēks un ka evolūcija notiek ar maziem soļiem, nevis lēcieniem. Tagad šie viedokļi ir kļuvuši par normu. Lai gan viņa akadēmiskās darbības laiks bija visai īss, 20. gadsimta 20. gados Oksfordas Universitātē viņš mācīja un iedrošināja vairākus evolūcijas biologus.

Mūsdienu evolūcijas sintēze

Hakslijs bija viens no galvenajiem mūsdienu evolūcijas sintēzes veidotājiem. Viņš skaidroja, kā Gregora Mendeļa atklājumi ģenētikā saskan ar Čārlza Darvina teoriju par evolūciju dabiskās izlases ceļā. Hakslijs

Pirmais Hakslija "izmēģinājuma darbs" bija evolūcijas aplūkošana "Zinātnē par dzīvību" (Science of Life, 1929-30), un 1936. gadā viņš publicēja garu un nozīmīgu rakstu Britu asociācijai. 1938. gadā viņš publicēja trīs garas recenzijas par svarīgākajām evolūcijas tēmām.

Tagad bija pienācis laiks Hakslijam pilnībā pievērsties evolūcijas tēmai darbā, kas kļuva par viņa dzīves izšķirošo darbu. Viņa grāmata "Evolūcija: modernā sintēze" tika sarakstīta laikā, kad viņš bija Zooloģijas biedrības sekretārs, un tajā tika izmantota viņa ievērojamā pārpublicējumu kolekcija, kas aptver gadsimta pirmo pusi. Tā tika publicēta 1942. gadā. Grāmatas recenzijas zinātniskajos žurnālos nebija nekas cits kā sajūsma; American Naturalist to nosauca par "izcilāko evolūcijas traktātu desmitgadē, varbūt gadsimtā". Pieeja ir pilnīgi zinātniska, pamatinformācijas pārzināšana pārsteidzoša".

Par Hakslija galvenajiem līdzautoriem mūsdienu evolūcijas sintēzē parasti uzskata Ernstu Mēru, Teodosiju Dobžanski, Džordžu Geiloru Simpsonu, Bernhardu Rensu, Lēdijardu Stebbinu un populāciju ģenētiķus Dž.B.S. Haldanu, Ronaldu Fišeru un Sevollu Raitu.
Tomēr Hakslija grāmatas izdošanas laikā vairāki no viņiem vēl nebija snieguši savu atšķirīgo ieguldījumu. E. B. Fords un viņa kolēģi ekoloģiskajā ģenētikā bija vismaz tikpat nozīmīgi.

Evolūcijas progress

Viņš vienmēr uzskatīja, ka, raugoties plašāk, evolūcija ir novedusi pie organizācijas progresa. "Progress bez mērķa" bija viena no viņa iecienītākajām frāzēm.

Savas grāmatas "Evolūcija - modernā sintēze" pēdējā nodaļā viņš definē evolūcijas progresu kā "bioloģiskās efektivitātes augstākā līmeņa paaugstināšanos, kas tiek definēta kā lielāka kontrole pār vidi un neatkarība no tās. "Dabiskā atlase un laiks rada bioloģisko uzlabojumu...". Bioloģiskā mehānisma uzlabojumi... ganību zirgu ekstremitātes un zobi... smadzeņu jaudas pieaugums... Pūķa mušas acis, kas var redzēt visapkārt visos virzienos, ir uzlabojums salīdzinājumā ar agrīno dzīvības formu mikroskopiskajiem acu plankumiem". "[Visā] evolūcijas laika diapazonā mēs redzam vispārēju progresu - uzlabojumus visās galvenajās dzīvības īpašībās, ieskaitot tās vispārējo organizāciju. [Taču uzlabojumi nav vispārēji. Zemākas formas spēj izdzīvot līdzās augstākām".

Eigēnika

Hakslijs bija ievērojams Britu eigēnikas biedrības biedrs, viceprezidents (1937-1944) un prezidents (1959-1962). Hakslijs bija viens no daudziem tā laika intelektuāļiem, kas uzskatīja, ka sabiedrības zemākā šķira ir ģenētiski zemāka. Viņš iestājās par "dažu zemāko un deģenerētāko tipu praktisku iznīcināšanu". Savos rakstos viņš vairākkārt izmantoja šo argumentu: neviens neapšauba lauksaimniecības krājumu dīgtspējas pārvaldīšanas gudrību, tad kāpēc gan to pašu koncepciju nepiemērot cilvēku krājumiem.

Pēckara gados, pēc tam, kad saprata, ka eigēnisma idejas bija aptraipījušas nacistu idejas, Hakslijs (Huxley, 1957) radīja terminu "transhumānisms", lai aprakstītu uzskatu, ka cilvēkam vajadzētu uzlabot sevi, izmantojot zinātni un tehnoloģijas, iespējams, tostarp eigēniku, bet, kas ir svarīgi, arī sociālās vides uzlabošanu.

UNESCO un rase

Reaģējot uz Eiropas fašisma uzplaukumu 20. gadsimta 30. gados, Haksliju kopā ar vēl trim zinātniekiem lūdza uzrakstīt grāmatu Mēs, eiropieši. Hakslijs ierosināja vārdu "rase" aizstāt ar vārdu "etniskā grupa". Pēc Otrā pasaules kara viņš palīdzēja sagatavot UNESCO paziņojumu "Rasu jautājums", kurā tika apgalvots, ka:

"Tāpēc no bioloģiskā viedokļa rasi var definēt kā vienu no populāciju grupām, kas veido Homo sapiens sugu."... "Ko zinātnieks var teikt par cilvēces grupām, kuras var atpazīt šobrīd? Cilvēku rases dažādi antropologi var klasificēt un ir klasificējuši atšķirīgi, taču pašlaik lielākā daļa antropologu ir vienisprātis, ka lielāko daļu mūsdienu cilvēces var iedalīt trīs galvenajos iedalījumos, un tie ir šādi: Mongoloīdu iedalījums; Nēģroidu iedalījums; Kaukāzoīdu iedalījums."..... "Katoļi, protestanti, musulmaņi un ebreji nav rases...".