Džammu un Kašmiras konflikts: Indijas un Pakistānas teritoriālais strīds
Džammu un Kašmiras konflikts (hindi: कश्मीर विवाद, urdu: مسئلہ کشمیر) ir strīds par Kašmiras teritoriju. Strīds ir starp Indiju un Pakistānu. Indija pretendē uz visu reģionu, kas kādreiz bija kņazistes teritorija. Pašlaik tā kontrolē aptuveni 43 % teritorijas, tostarp lielāko daļu Džammu, Kašmiras ieleju, Ladaku un Siačenas ledāju. Indijas pretenzijas apstrīd Pakistāna, kas kontrolē aptuveni 45 % Džammu un Kašmiras, tostarp Azad Kašmiru un Gilgitas un Baltistānas ziemeļu teritorijas. Pakistāna apgalvo, ka Kašmirā ir jāorganizē referendums par to, vai iedzīvotāji vēlas pievienoties Indijai vai Pakistānai, vai arī kļūt neatkarīgi.
Vēsturisks fons
Konflikta saknes meklējamas 1947. gada Indijas un Pakistānas izveidē, kad britu koloniālā Indija tika sadalīta. Toreizējais Kašmiras kņazistes valdnieks, Maharadža Hari Singhs, pēc uzbrukuma no Pakistanas atbalstīto ieroču grupu puses pieņēma lēmumu akceptēt Indijas aizsardzību un parakstīja pievienošanās aktu (accession) 1947. gada oktobrī. Tas izraisīja pirmo Indo‑Pak karu (1947–1948), kurā iejaucās arī Apvienoto Nāciju Organizācija; 1949. gadā tika panākts pamierlīgums, izveidojot pamierlīniju, kas vēlāk attīstījās par Line of Control (LoC).
Galvenie konflikti un eskalācijas
- 1947–1949: pirmais karš starp Indiju un Pakistānu un UN iejaukšanās.
- 1965: otrais Indo‑Pak karš, arī ar nozīmīgu cīņu par Kašmiru.
- 1971: plašāks karš, kas noveda pie Pakistānas austrumu daļas atdalīšanās (Bangladeša), bet Kašmira palika aktīva strīda tēma.
- 1984: operācija "Meghdoot" un sāncensība par Siačenas ledāju (Siachen), kas kļuva par pasaules augstāk izvietoto militāro fronti.
- 1989–1990: bruņota sacelšanās Indijas kontrolētajā Kašmirā un pēctam daudzu gadu militāras darbības pret separātistiem; parādījās arī ārvalstu kaujinieki.
- 1999: Kargila konflikts starp Indijas karaspēku un Pakistānas spēkiem kalnu reģionā; globāla uzmanība un smaga militāra saspīlējuma periods.
Starptautiskā un politiskā dimensija
UN Drošības padome 1948. gadā pieņēma rezolūcijas, kas paredzēja plebiscītu Kašmirā, taču šādas balsošanas īstenošana nekad netika veiksmīgi pabeigta. Indija pēc 1972. gada Simla līguma uzsvēra, ka strīdu jārisina divpusēji ar Pakistānu, noraidot trešo pušu starpniecību. Abu valstu attiecības vēl vairāk sarežģīja fakts, ka abas ir kodolvalstis (abu kodolizmēģinājumi notika 1998. gadā), kas piešķir konfliktam papildu bīstamību.
Cilvēktiesību un humanitārā situācija
Ilgstošās militārās darbības ir radījušas smagas sekas civiliedzīvotājiem: tūkstošiem bojāgājušo, ievainoto un desmitiem tūkstošu cilvēku zaudētas mājas vai dzīvo bez dokumentiem. Starptautiskās organizācijas un cilvēktiesību grupas ir ziņojušas par izmeklēšanas pieprasījumiem saistībā ar ārkārtas arestiem, pazušanām, muļķošanu ar civilo brīvību un vardarbību. Reģionā ir ierasta praktika ar īslaicīgiem aizliegumiem, ceļošanas ierobežojumiem un interneta atslēgšanām drošības apsvērumu dēļ, kas ietekmē ikdienas dzīvi un ekonomiku.
2019. gada pārmaiņas un mūsdienu attīstība
2019. gada 5. augustā Indijas valdība atcēla konstitucionālo normu (Article 370), kas līdz tam deva Dažai Kašmiras daļai īpašu autonomiju, un administratīvi pārkārtoja šo teritoriju, izveidojot divas standarta "union territories" — Jammu and Kashmir un Ladakh. Šis solis izraisīja plašu politiķu kritiku Pakistānā un starptautiskā sabiedrībā, kā arī radīja papildu saspīlējumu attiecībās starp abām valstīm. Kopš tā laika reģionā ir pastiprinātas drošības mēra un retiem brīžiem ir mēģinājumi atsākt dialogu.
Stratēģiskās un ekonomiskās sekas
Kašmiras atrašanās vieta pie svarīgiem ūdens resursiem (upes, kas plūst no Himalajiem), ceļiem un kalnu pārejām padara to stratēģiski nozīmīgu. Regulāras sadrumstalotības dēļ reģiona attīstība ir bremzēta — ciemati un pilsētas cieš no investīciju trūkuma, tūrisma svārstībām un lauksaimniecības grūtībām.
Domstarpības risinājumi un perspektīvas
Risinājumu meklēšana ir sarežģīta. Iespējamās pieejas ietver:
- divpusējas sarunas starp Indiju un Pakistānu;
- reģionāla autonomie nostādņu paplašināšana un vietējo iedzīvotāju pārstāvniecības nostiprināšana;
- konfidences veidošanas pasākumi (piemēram, ieroču samazināšana gar LoC, vairāk vīzu apmaiņas, tirdzniecības atvieglojumi);
- starptautiskais diplomātiskais spiediens vai starpniecība, ko abas puses varētu piekrist; tomēr tradicionāli Indija ir pret trešo pušu iejaukšanos.
Ilgtermiņā mieram būs nepieciešama politiska griba, iekšēja saskaņa Kašmirā un starptautiska iesaiste, kas ievēro abu pušu bažas. Konflikts joprojām ir viens no reģiona nestabilitātes avotiem, un tā risināšana ir svarīga gan vietējiem iedzīvotājiem, gan reģiona drošībai.
Resursi un papildus informācija
Par konflikta galvenajiem momentiem un juridiskajām detaļām var lasīt vēsturiskos arhīvos, ANO rezolūcijās un starptautisko cilvēktiesību organizāciju ziņojumos. Lai iegūtu atjauninātu informāciju par pašreizējo situāciju, ieteicams sekot uzticamiem ziņu avotiem un starptautiskajām organizācijām.
ANO Kašmiras karte
Vēsture
Konflikts sākās Indijas sadalīšanas laikā (1947-48). 1947. gada 20. oktobrī Kašmirā iebruka Pakistānas atbalstītie cilšu kaujinieki. Džammu un Kašmiras maharadža sākotnēji pretojās, bet 27. oktobrī vērsās pēc palīdzības pie ģenerālgubernatora Luisa Mountbatena, kurš piekrita ar nosacījumu, ka valdnieks pievienosies Indijai. Kad pievienošanās Indijai dokumenti tika parakstīti, Indijas karavīri ieradās Kašmirā ar pavēli apturēt jebkādu turpmāku okupāciju, taču viņiem nebija atļauts nevienu izraidīt no valsts. Indija vērsās Apvienoto Nāciju Organizācijā. ANO rezolūcijā pieprasīja Pakistānai atbrīvot tās okupētās teritorijas un lūdza Indiju palīdzēt ANO Plebiscīta komisijai organizēt plebiscītu, lai noteiktu tautas gribu. Pakistāna atteicās atbrīvot okupētās teritorijas.
1947.-8. gadā Indija un Pakistāna izcīnīja pirmo karu par Džammu un Kašmiru. Apvienoto Nāciju Organizācijas uzraudzībā tās vienojās par pamieru, kas paredzēja, ka vienu trešdaļu valsts teritorijas, ko Pakistāna dēvē par Azad Džammu un Kašmiru, un ziemeļu apgabalus pārvalda Pakistāna, bet divas trešdaļas - Džammu, Ladaku un Kašmiras ieleju - kontrolē Indija. Saskaņā ar Simlas vienošanās noteikumiem 1972. gadā pamiera līniju pārdēvēja par kontroles līniju.
Lai gan Indija apgalvo, ka viss štats ir Indijas daļa, tā ir gatava atzīt kontroles līniju par starptautisko robežu ar dažiem iespējamiem grozījumiem. Gan ASV, gan Apvienotā Karaliste arī ir atbalstījušas kontroles līnijas pārveidošanu par starptautiski atzītu robežu.
Taču Pakistāna ir konsekventi atteikusies pieņemt kontroles līniju kā robežu, jo pārsvarā musulmaņu Kašmiras ieleja paliktu Indijas sastāvā. Formalizējot status quo, netiek ņemti vērā arī to Kašmiras iedzīvotāju centieni, kuri kopš 1989. gada cīnās par visas valsts vai tās daļas neatkarību.
Strīds par ūdeni
Vēl viens strīda par Kašmiru iemesls ir ūdens. Kašmirā sākas daudzas upes. Dažas no tām ir Indas upes baseina pietekas, piemēram, Džheluma un Čenabas upe. Tās ietek Pakistānā un tiek izmantotas apūdeņošanai. Citas upes, piemēram, Ravi, Beas upe un Sutledža, ietek Indijas ziemeļos.
Viens no konflikta cēloņiem ir tas, ka pēc 1947. gada robežšķirtnes noteikšanas daudzas Pakistānas apūdeņošanas sistēmas var kontrolēt no Indijas. Pakistāna baidījās, ka Indija varētu apturēt to upju plūsmu, kas sākas Indijas kontrolētajā Kašmirā un ietek Pakistānā. Tas kaitētu Pakistānas agrārajai ekonomikai. Indas ūdeņu līgums, kas parakstīts 1960 atrisināja lielāko daļu šo strīdu par ūdens sadali.
Pašreizējais statuss
Šodien Kašmira ir sadalīta šādi:
- Indijas Republika kontrolē Džammu un Kašmiras štatu. To veido Džammu reģions, Kašmiras ieleja un Ladakha. Pakistāna to dēvē par Indijas okupēto Kašmiru vai Indijas kontrolēto Kašmiru, vai Indijas anektēto Kašmiru un Indijas turēto Kašmiru.
- Teritorijas, kas pazīstamas kā Ziemeļu apgabali un Azad Džammu un Kašmira, pārvalda Pakistāna. Islamabada tās dēvē par Pakistānas pārvaldīto Kašmiru. Indija tās dēvē par Pakistānas pārvaldīto Kašmiru.
- Aksaičīnas reģionu kontrolē Ķīna. Ķīna kontrolē arī teritoriju, ko tā saņēma no Pakistānas un ko sauc par Trans-Karakoramas traktātu. Indija apstrīd šīs apmaiņas likumību.
- Siačenas ledājs pašlaik ir strīdus teritorija, Indija kontrolē ledāju, bet Pakistāna - ieleju zem tā.
- Transkarakoramas trakts ir teritorija, ko Pakistāna 1963. gada 3. martā atdeva Ķīnai. Pakistāna apgalvo, ka šī teritorija ir neapdzīvota, tāpēc ar to nav problēmu. Indija apgalvo, ka šī teritorija ir daļa no tās štata Džammu un Kašmiras.
Kašmira ir bijis karstās ugunsgrēka punkts starp Indiju un Pakistānu vairāk nekā 60 gadus. Pašlaik robeža - kontroles līnija - sadala reģionu uz pusēm, no kurām vienu daļu okupē Indija, bet otru militāri pārvalda Pakistāna. Indija vēlas formalizēt šo status quo un padarīt to par atzītu starptautisku robežu. Taču Pakistāna un Kašmiras aktīvisti šo plānu noraida, jo abas puses vēlas lielāku kontroli pār reģionu.
Kartes problēmas
· 
ANO Dienvidāzijas reģiona kartes versija
· 
ANO Pakistānas versijas karte
· 
ANO Kašmiras reģiona kartes versija
Tāpat kā attiecībā uz citām strīdīgajām teritorijām, katra valdība izdod kartes, kurās savas pretenzijas Kašmirā ir attēlotas kā daļa no tās teritorijas, neatkarīgi no faktiskās kontroles. Indijā ir nelikumīgi kartē neiekļaut visu Kašmiru vai tās daļu. Arī Pakistānā ir nelikumīgi neiekļaut Džammu un Kašmiras štatu. Nepiedalītās puses bieži izmanto kontroles līniju un faktiskās kontroles līniju kā attēlotās robežas, kā tas tiek darīts CIA World Factbook, un reģions bieži tiek iezīmēts ar hašmarku, lai gan Indijas valdība stingri iebilst pret šādu praksi. Kad Microsoft izdeva karti Windows 95 un MapPoint 2002, radās strīds, jo tajā nebija attēlota daļa Kašmiras kā Indijas daļa, kā to apgalvo Indija. Tomēr visi neitrālie uzņēmumi apgalvo, ka ievēro ANO karti, un vairāk nekā 90 % visu karšu, kurās ir Kašmiras teritorija, tā ir norādīta kā strīdus teritorija.
Starptautiskās atbildes
| Valdības | Politikas paziņojums |
|
| Kartē norādītās robežas un nosaukumi, kā arī izmantotie apzīmējumi nenozīmē, ka Apvienoto Nāciju Organizācija tos ir oficiāli apstiprinājusi vai akceptējusi. Punktu līnija aptuveni atbilst Džammu un Kašmiras kontroles līnijai, par kuru Indijas Republika un Pakistānas valdība ir vienojušās kopš 1992. gada. 1972. Abas puses vēl nav vienojušās par reģiona galīgo statusu, un kopš miera procesa sākuma nav īstenots nekas nozīmīgs. 2004. Skatīt ANO Džammu un Kašmiras karti, ko akceptējusi lielākā daļa pasaules valstu. |
|
| Pakistānas valdība bez nosacījumiem un bez ierunām apgalvo, ka "Džammu un Kašmiras pievienošanās" spēkā esamība vēl ir jāizlemj ANO plebiscītā. Tā pieņem ANO teritorijas karti. Tā arī paziņo, ka apzīmējumi un attēlojums Kašmiras reģionālajā kartē, pamatojoties uz ANO praksi, nenozīmē, ka Britu Sadraudzības sekretariāts vai izdevēji pauž jebkādu viedokli par kādas valsts, teritorijas vai apgabala vai tā iestāžu juridisko statusu vai robežu noteikšanu. Nav nolūka noteikt Džammu un Kašmiras juridisko statusu, par kuru puses vēl nav vienojušās. Turklāt tajā ir teikts, ka robežas jānosaka, pamatojoties uz reliģisko, kultūras, rasu, vēsturisko un ģeogrāfisko orientāciju, nevis politiku. Tomēr tajā apgalvots, ka tas nenozīmē, ka kāda no strīdā iesaistītajām pusēm atbalsta teritoriālās prasības. |
|
| Indijas valdība apgalvo, ka "Indijas Republikas ārējās mākslīgās robežas, jo īpaši attiecībā uz tās jurisdikcijā esošajām starptautiskajām robežām, ko izveidojusi ārvalstu iestāde, nav ne pareizas, ne autentiskas". |
| Ķīnas Tautas Republikas valdība saglabā kontroli pār tā dēvēto Ķīnas Kašmiru, taču uz šo reģionu pretendē arī Indijas Republika; Ķīna apgalvo, ka Aksai Chin ir daļa no Ķīnas Siņdzjanas autonomā reģiona. []
|
