Magnum Crimen

Grāmata

Priekšvārds

Novaks raksta, ka viņš pavadījis vairāk nekā 40 gadus, vācot dokumentus un grāmatas, lai uzrakstītu savu grāmatu. Viņš sāka vākt šos materiālus vidusskolas laikā, turpināja to kā universitātes students, kā Austrijas Vēstures institūta loceklis Vīnē, Austrijā, un pēc tam kā universitātes profesors Zagrebā un Belgradā. Viņš strādāja pie trim grāmatām, no kurām Magnum crimen ir pēdējā, pirmās divas daļas ir Magnum tempus un Magnum sacerdos. Pēc Dienvidslāvijas karalistes iznīcināšanas un okupācijas 1941. gadā Novaks bija spiests iznīcināt visus savāktos materiālus. Viņam draudēja arests un nāves briesmas no vācu okupācijas spēku un viņu kolaboracionistu puses Belgradā. Viņš bija starp pirmajiem desmit cilvēkiem, kurus vācieši arestēja Belgradā, taču viņam izdevās izdzīvot un turpināt darbu pie šīs grāmatas pēc Belgradas atbrīvošanas 1944. gada oktobrī.

Novaks šo grāmatu velta klerofašisma upuriem (gan zināmiem, gan nezināmiem).

Vērojot Romas Katoļu baznīcas darbību Dienvidslāvijā vairāk nekā piecdesmit gadu garumā, autors secina, ka šī baznīca aizstāja ideju par kalpošanu Dievam ar kalpošanu Romas kūrijai, t.i., kalpošanu Romas Pontifikāta valdībai pasaules līdera lomā. Šīs idejas rezultātā Romas Katoļu baznīca Dienvidslāvijas karalistē Romas katoļu baznīcu identificēja ar horvātu nacionālismu, kas lielāko daļu tās priesteru padarīja par dedzīgiem ustašu atbalstītājiem.

I - XVIII nodaļas

Grāmatā aprakstīta Romas katoļu garīdzniecības darbība Dienvidslāvijas karalistē, tostarp tās nodomi un mēģinājumi kļūt augstāk par valsti, kontrolēt valsti un galu galā arī vienkāršo cilvēku ikdienas dzīvi. Grāmatā ir divas atsevišķas daļas. Pirmā daļa sastāv no piecpadsmit nodaļām, kas aptver Romas katoļu garīdzniecību no XIX gadsimta beigām un XX gadsimta sākuma Austroungārijā un Austroungārijā, vēlāk Dienvidslāvijas Karalistē. Otrajā daļā, pēdējās četrās nodaļās, aplūkots Horvātijas neatkarīgās valsts izveidošanās un sabrukums, kā arī Romas katoļu baznīcas garīdzniecības aktīvais atbalsts.

Romas Katoļu baznīcas galvenā doktrīna Dienvidslāvijas Karalistē bija tāda, ka
(a) garīdznieki saņem algu no valsts kā valsts ierēdņi;
(b) valsts nedrīkst kontrolēt baznīcu;
(c) baznīcai ir tiesības pilnībā iesaistīties Dienvidslāvijas Karalistes politiskajā dzīvē; (
d) baznīcas mācība/reliģiskā izglītība ir daļa no pamatskolu un vidusskolu mācību programmām;
e) Romas katoļu baznīcas mācību programma skolās ir obligāta visiem skolēniem, kuru vismaz viens no vecākiem ir Romas katolis.

Lai sasniegtu šos mērķus, Baznīca atbalstīja klerikālās politiskās partijas, konfrontējot tās ar citām konfesijām, galvenokārt ar Serbijas pareizticīgo baznīcu, publiski sludinot naidu pret pareizticīgajiem iedzīvotājiem un propagandējot horvātu un slovēņu separātismu un neiecietību pret citiem.

Josipa Juraja Štrosmaijera idejas, no kurām vissvarīgākā bija - kalpošana Dievam ir līdzvērtīga kalpošanai cilvēkiem, radīja ciešus sakarus starp horvātiem un serbiem, ieviešot vecslāvu valodu kā Romas katoļu baznīcas liturģijas valodu Balkānos - Romas katoļu garīdzniecība Horvātijā un Slovēnijā agresīvi apspieda. Garīdzniecība starp Dievu un tautu nostādīja Romas kūriju, pieprasot no Romas katoļiem pilnīgu paklausību Romas kūrijai un beznosacījumu mīlestību pret Romas pāvestu. Garīdzniecība, kas palika uzticīga Štrosmaieram, tika marginalizēta, un Zagrebas arhibīskaps ekskomunicēja dedzīgākos piekritējus.

Tomēr tā pati garīdzniecība pieņēma Štrosmaijeru kā izcilu Romas katoļu bīskapu, taču viņa mācība tika sagrozīta vai nemaz netika pieminēta. Tāds pats liktenis piemeklēja Franjo Rački, Ante Trumbiču un Stjepanu Radiču - trīs horvātu politiķus, kas aktīvi iestājās un cīnījās par Dienvidslāviju - kā kopības un dzīves kopsaucēju starp Dienvidslāvijas karalistes slāvu tautām. Trumbiča un Radiča cīņa pret centrālismu tika interpretēta kā horvātu un slovēņu separātisma atbalsts.

Novaks pierādīja, ka pat pret horvātiem vērstās aktivitātes Itālijas horvātu un slovēņu zemēs (kā kompensācija par palīdzību Pirmajā pasaules karā) netika apkarotas no horvātu un slovēņu Romas katoļu garīdzniecības puses Dienvidslāvijā. Horvātu un slovēņu garīdznieku izraidīšanu no šīm zemēm un to aizstāšanu ar itāļu garīdzniekiem viņu katoļu brāļi Dienvidslāvijā uzņēma klusējot un bez pretestības vai protestiem.

Ante Paveliča politisko darbību Dienvidslāvijas Karalistē, Ustašu terorismu un fašisma pieņemšanu atbalstīja Romas katoļu garīdzniecība. Paveliča nacionālisms identificēja Romas katoļticību ar horvātismu, ko aktīvi atbalstīja un interpretēja garīdzniecība.

Grāmatas otrajā daļā ir stāstīts par Horvātijas neatkarīgās valsts sākumu, Romas katoļu garīdzniecības aktīvo atbalstu šai valstij, kā arī par viņu līdzdalību un atbalstu serbu iznīcināšanā un/vai piespiedu pievēršanā, ebreju un romu iznīcināšanā. Grāmatā ir daudz liecību un dokumentu, kas liecina par katoļu garīdzniecības aktīvo līdzdalību serbu, ebreju un romu iznīcināšanā Dienvidslāvijas Karalistē, kā arī tās atbalstīšanā, organizēšanā un īstenošanā. Viens no dīvainākajiem aprakstītajiem notikumiem ir tas, ka Romas katoļu priesteri Jasenovacas koncentrācijas nometnē katru dienu strādāja pie visbriesmīgākajiem veidiem, kā nogalināt nometnes ieslodzītos, bet paši regulāri katru dienu devās uz kapelu, lai lūgtos Dievam.

Otrā pasaules kara beigās katoļu garīdzniecība sevi aizstāvēja, dažās vēstulēs un instrukcijās, kas bija adresētas priesteriem, paužot savu nostāju pret piespiedu atgriešanu un iznīcināšanu. Grāmatā atzīmēts, ka šīs vēstules un norādījumi nebija publiski pieejami un netika ievēroti vai ievēroti. Patiesībā "Novi list" rakstā tika apgalvots, ka ebreju nevar glābt, ja viņš pāriet Romas katoļu ticībā.

Arhibīskaps Alojs Stepinaks šajā grāmatā ir attēlots kā dedzīgs Romas katoļu krustnesis, kurš publiski atbalstīja neatkarīgas Horvātijas valsts izveidi, atzina ustašus par horvātu patriotiem, aizstāvēja viņus Romas pāvesta priekšā un bija atbildīgs par savas garīdzniecības rasistisko attieksmi un uzvedību.

Izdevums angļu valodā [2011]

Šajā izdevumā, izņemot to, ka tas ir 1948. gada izdevuma tulkojums angļu valodā, ir divas jaunas nodaļas - XIV. Ecclesia kaujinieki karā ar Tirša ideoloģiju un XV. Libellus apsūdzības, kas abas tika izlaistas oriģinālajā versijā Josipa Broza Tito OZNA priekšnieka Maksa Bačes spiediena rezultātā.

XIV nodaļā ir stāstīts par Sokolu biedrību, ko 1862. gadā Prāgā dibināja Jindržihs Fīgners un Miroslavs Tiršs. Sokol biedrības mērķis bija ar sporta un tikumiskās audzināšanas palīdzību atdzīvināt un veicināt čehu tautas nacionālo apziņu, kā arī sekmēt tās garīgo un fizisko veselību. Drīz vien šī ideja ieguva visslāvu raksturu, un vēlāk Sokol organizācijas tika dibinātas Horvātijā, Slovēnijā, Serbijā, Bulgārijā, Polijā, Polijā un Krievijā. Sokol kustību pilnībā atbalstīja toreizējais Đakovas bīskaps Štrosmajers. Pēc Austroungārijas sabrukuma un Serbijas, Horvātijas un Slovēnijas karalistes izveides 1918. gadā Lazara Cara vadībā Horvātijas Sokol biedrības 1919. gada 15. jūnijā apvienojās ar Serbijas un Slovēnijas Sokol klubiem lielā Sokol apvienībā.

Uz separātismu tendētā horvātu garīdzniecība piespieda Horvātijas sokoļus 1919.-20. gadā izstāties no Dienvidslāvijas Sokolu alianses, kas veicināja iekšējos konfliktus alianses iekšienē politisku iemeslu dēļ. Tajā pašā laikā katoļu augstā garīdzniecība izveidoja garīdznieku organizāciju Orlovi (Ērgļi) ar mērķi aizvilināt jauniešus no alianses. Horvātijas katoļu baznīca noraidīja panslāvu ideju apvienot katoļu, pareizticīgo un musulmaņu ticīgos ar devīzi, ka "brālis ir dārgs neatkarīgi no viņa ticības". Divas katoļu organizācijas - Orlovi (Ērgļi) un Katolička Akcija (Katoļu akcija) - bija galvenais pamats šai pretestībai pret jūgaisma, brālības un reliģiskās tolerances ideju. Katoļu baznīcas pretestība šai panslāvisma idejai lika Polijas Sokoliem atturēties no dalības starptautiskajā Visu Sokolu salidojumā, kas 1926. gadā notika Prāgā.

XV nodaļa ar nosaukumu Libellus Accusations ir par dažiem horvātu garīdzniekiem, kuri bija Štrosmaijera idejas sekotāji (proti, ka kalpot cilvēkiem nozīmē kalpot Dievam). Starp viņiem visizcilākais bija Frano Ivaniševičs, nacionālais cīnītājs un vecās slāvu baznīcas valodas kā liturģijas valodas Horvātijas katoļu baznīcā popularizētājs. Viņš pierādīja, ka katoļu priesteris, kas kalpo savai tautai, nav pretējs savai Baznīcai un ticībai.

Grāmata kā akadēmiska atsauce

Zinātnieku vēsturnieku vidū šī grāmata tiek uzskatīta par nopietnu akadēmisku literatūru un kā tāda - daudzkārt citēta un citēta [1],[2]. Tā šī grāmata ir kļuvusi par uzziņu grāmatu daudzu pasaules universitāšu bibliotēkās [3].

Agrākie šīs grāmatas pētījumi ir krievu S. Troicka (1949. gadā - skat. saiti) un zviedra O. Neimana pētījumi. O. Neumanns uzsvēra trīs šai grāmatai raksturīgas lietas: V. Novaka lomu jugoslavisma idejas izplatīšanā un aizstāvēšanā, grāmatas satura pamatošanai izmantotās dokumentācijas bagātību un to, ka "dažus fragmentus rakstījis zinātnieks cienījamā akadēmiskā tērpā, citās grāmatas vietās autors uzņemas prokurora lomu". Šīs grāmatas saīsinātais izdevums, kas iznāca 1960. gadā, ir recenzēts Istorijski glasnik, un tā pati recenzija atbalsojas arī Vēstures apcerēs.

Par šo grāmatu ir atrodamas vairākas īsas piezīmes - izkaisītas ar šo vēstures periodu saistītos darbos. Dažas no tām ir neitrālas, citas noraidošas un noraidošas.

Jaunākais, 2011. gada izdevums angļu valodā, tika publicēts divos sējumos, un tajā iekļautas divas nodaļas, kas tika izslēgtas no visiem iepriekšējiem šīs grāmatas izdevumiem un kas, pēc serbu vēsturnieka Vasilije Krestiča teiktā, tika cenzētas pēc divu horvātu komunistu līderu - Vladimira Bakariča un Maksa Bače - lūguma. Kā ziņoja Serbijas laikraksts Politika, izdevuma angļu valodā izdošanu finansēja Milorada Ekmečića skolasbiedrs; Ekmečićs sarakstīja izdevuma priekšvārdu. Tajā pašā rakstā teikts, ka tulkojuma angļu valodā izdošana sakrita ar Horvātijas prasību pret Serbiju Starptautiskajā tiesā, lai "pasaule būtu informēta par ustašu noziegumiem pret serbiem Otrā pasaules kara laikā".

Grāmatai ir septiņi pilni [4] un viens saīsināts izdevums.