Makss un Morics — Vilhelma Buša 1865. gada nerātnās palaidnības un morāle
Makss un Morics (vācu: Max und Moritz) ir divi nerātni zēni Vilhelma Buša stāstā. Stāsti tika sarakstīti 1865. gadā un joprojām ir ļoti populāri Vācijā. Grāmata ātri kļuva par plaši izplatītu un mūžīgu literāru parādību — to lasīja gan bērni, gan pieaugušie, un darbs ir tulkots daudzās valodās.
Vilhelms Bušs bija gan mākslinieks, gan rakstnieks. Viņš uzrakstīja daudz stāstu rindās un zīmēja zīmējumus, lai tos papildinātu. Makss un Morics ir šādi stāsti. Abi zēni mēdz izrīkoties ar daudzām nerātnām blēņām. Ir septiņi stāsti (septiņas palaidnības). Pēdējā joku stāstā viņi tiek pieķerti un nonāk bēdīgā situācijā. 19. gadsimtā rakstniekiem bija jāparāda, ka par sliktu uzvedību galu galā tiks sodīts. Septiņi stāsti ir stāsti ar morālo mācību.
Par sižetu un uzbūvi
Grāmata sastāv no īsiem, asprātīgiem epizodēm — katra no tām apraksta vienu no zēnu palaidnībām. Stāsti ir rakstīti dzejas formā un papildināti ar Buša pašrocīgiem zīmējumiem, kas uzsver joku un ironiju. Katra epizode beidzas ar skaidru pavērsienu vai sekām, kas norāda uz neveiksmīgo piedzīvojuma iznākumu. Kopumā darbs ir strukturēts kā sērija no septiņām īsām anekdotēm, kuras kopā veido vienotu humoristisku, reizēm nežēlīgu stāstu loku.
Stils, humors un morāle
Vilhelma Buša valoda ir asprātīga, ritmiska un nesaudzīga — viņš lieto sarkasmu un melno humora elementus, lai parādītu zēnu nerātnības. Tajā pašā laikā darbs atspoguļo 19. gadsimta uzskatus par audzināšanu: literatūra bērniem bieži saturēja skaidru morāles vēsti — par nepaklausību un ļaunumu sagaida sods. Tāpēc Makss un Morics vienlaikus ir gan izklaidējošs, gan mācību stāsts.
Ietekme un mantojums
Šis darbs ir uzskatāms par priekšgājēju modernajam komiksam un ilustrētajai anekdotei: Buša kombinācija — īsa dzeja kopā ar ilustrācijām, kasstāsta visu sižetu — iedvesmoja vēlākas ilustrāciju un komiksu tradīcijas. Darbs ietekmēja gan Eiropas, gan ASV satīrisko un bērnu literatūru, un no tā radušās skatuves adaptācijas, leļļu izrādes, ilustrētu izdevumu atkārtoti izdevumi un daudzas tulkojumu versijas. Mūsdienās Makss un Morics tiek pētīti arī kā kultūras fenomens — gan literatūras, gan vizuālās mākslas kontekstā.
Par autoru īsi
Vilhelms Bušs (1832–1908) bija daudzpusīgs mākslinieks un humora meistars, kas izcēlās ar asu novērojumu spēju un izteiksmīgām ilustrācijām. Viņa darbi, īpaši Makss un Morics, saglabā aktualitāti un lasītāju interesi arī mūsdienās, pateicoties spējai apvienot humoru, satīru un skaidru morāli.
Ja vēlaties, varu papildināt rakstu ar īsu pārskatu par katru no septiņām palaidnībām, plus pieminēt konkrētas adaptācijas un ievērojamus tulkojumus.
Makss un Morics
Septiņi stāsti
Pirmajā stāstā zēni sasien maizes gabaliņus uz auklas un noliek tos tur, kur veca sieviete, atraitne Bolte, tur savas vistas. Katra no vistām mēģina norīt pa maizes gabaliņam, bet tas iestrēgst viņām rīklē, un tās galu galā karājas kokā un mirst.
Otrajā stāstā atraitne Bolte, kas joprojām raud, nolemj, ka varētu arī cept vistas. Zēni paņem makšķeres, uzkāpj uz jumta un ar makšķerēm izvelk cepamās vistas. Atraitne Bolte konstatē, ka vistas ir pazudušas, domā, ka viņas mazais suns tās ir apēdis, un dod nabaga sunim pērienu.
Trešajā stāstā viņi paņem zāģi un izdara caurumu mazajā koka tiltiņā pie drēbnieka mājas. Viņi kliedz uz drēbnieku, apsaukājot viņu vārdā. Viņš sašutis izskrien ārā, tiltiņš saplīst, un viņš iekrīt straumē. Viņu izglābj divas lidojošas zosis. Viņam briesmīgi sāp vēders, bet sieva uzliek viņam uz vēdera karstu gludekli, un viņš jūtas labāk.
Ceturtajā stāstā zēni ieliek šaujampulveri skolas direktora caurulē, kamēr viņš ir baznīcā. Kad viņš aizdedzina savu pīpi, notiek sprādziens.
Piektajā stāstā zēni vāc vaboles un liek tās zem tēvoča gultas matrača. Nakts vidū, kad tēvocis guļ, vaboles uzlien viņam virsū. Viņš pamostas un cīnās ar tām, līdz visas nogalina.
Sestajā stāstā zēni mēģina no maiznīcas nozagt kliņģerus (vācu bulciņas), taču tie iekrīt mīklas vannā. Maiznieks atnāk un tos atrod. Viņš tos cep krāsnī, bet, kad tos izņem ārā, tie apēd mīklu un aizbēg.
Septītajā stāstā zēni izgrieza caurumu zemnieka maisos. Kad dzirnavnieks paceļ vienu no šiem maisiem, viņš saprot, ka labība ir izlijusi. Viņš ierauga zēnus, ieliek tos maisā un aiznes uz dzirnavām, kur dzirnavnieks tos samaļ kukurūzā un izbaro savām pīlēm.
Maksa un Morica statuja Ķelnē, kas attēlo viņus, spēlējot lecamauklu
