Klusuma brīdis

Klusuma brīži un baznīcas un valsts nošķiršana

ASV daži cilvēki saka, ka, pieļaujot lūgšanu kā daļu no klusuma brīža, klusuma brīži var apgrūtināt baznīcas un valsts nodalīšanas ievērošanu (ideja, ka reliģija un valdība nedrīkst viena otru ietekmēt).

Klusuma brīžiem nav jābūt lūgšanu laikam. Tos var izmantot citām domām, kas nav reliģiskas. Daudzi cilvēki, kuri vēlas, lai valsts skolās un valdības sanāksmēs būtu laiks lūgšanām, izmanto klusuma brīžus, lai daži cilvēki varētu lūgties, bet citiem cilvēkiem nebūtu jālūdz. Tā kā viņi pārstāv valdību un Amerikas Savienoto Valstu konstitūcijā ir teikts, ka valdība nevar piespiest cilvēkus darīt reliģiskas lietas, šie cilvēki nevar likt citiem cilvēkiem lūgties.

Kad valsts skolās ir klusuma brīdis, budistu skolēni varētu meditēt (atpūsties un domāt mierīgas domas), skolēni, kas pārstāv citas reliģijas, piemēram, kristietību, islāmu un jūdaismu, varētu lūgt, bet ateistu skolēni varētu domāt par gaidāmo dienu.

Slavenajam valdības vadītājam Kolinam Pauellam patīk klusuma brīži skolās. Viņš ir teicis, ka vienkārši klusuma brīdis katras mācību dienas sākumā ir laba ideja. Viņš ir arī teicis, ka skolēni šo laiku varētu izmantot lūgšanai, meditācijai, pārdomām vai mācībām.

Daudzi cilvēki uzskata, ka lūgšana ASV valsts skolās nav atļauta, taču tā nav taisnība. Augstākā tiesa 1962. gadā nolēma, ka skolēni var lūgt skolā, bet skolotāji un citi skolu vadītāji nedrīkst vadīt lūgšanas. Skolēni var veidot klubus, kuros viņi var lūgties, un viņi var lūgties vienatnē, bet viņi nevar vadīt lūgšanas skolas pasākumos. Iemesls, kādēļ lūgšanas šajos brīžos nav atļautas, ir Pirmais grozījums. Pirmais grozījums nosaka, ka valdība nevar piespiest cilvēkus darīt reliģiskas lietas, un valsts skolas ir daļa no valdības.

1976. gadā Virdžīnijas štats atļāva skolām mācību dienas sākumā rīkot klusuma brīdi. Šis brīdis ilga vienu minūti. Augstākā tiesa 1985. gadā paziņoja, ka "klusuma brīža" likums Alabamā nesaskan ar Amerikas Savienoto Valstu konstitūciju un nevar tikt piemērots. Savukārt 2005. gadā Indiānas štatā tika pieņemts likums, kas noteica, ka visās valsts skolās katru dienu skolēniem ir jādod laiks, lai sacītu uzticības solījumu un klusuma brīdi.

2000. gada aprīlī Virdžīnijas štats mainīja likumu, nosakot, ka visās Virdžīnijas štata valsts skolās ir jāievieš klusuma brīdis (pirms šo izmaiņu ieviešanas skolas varēja izvēlēties neievērot klusuma brīdi). 2000. gada oktobrī kāds tiesnesis Klods M. Hiltons (Claude M. Hilton) paziņoja, ka likumu par klusuma brīdi atļauj Savienoto Valstu konstitūcija. Tiesnesis Hiltons teica, ka likumam ir laicīgs (nevis reliģisks) mērķis, ka likums nepadara reliģiju svarīgāku vai mazāk svarīgu un ka likums neļauj valdībai un reliģijai būt pārāk tuvu vienai otrai. Tiesnesis Hiltons arī teica, ka "studenti var domāt, kā viņi vēlas" un ka šī domāšana var būt reliģiska vai nereliģiska. Viņš teica, ka vienīgais, kas skolēniem likuma dēļ ir jādara, ir jāsēž un jāklusē.

2008. gada martā Ilinoisa sekoja Virdžīnijas štatam un ieviesa obligātu 30 sekunžu klusuma brīdi, taču augustā tas tika atcelts.

Amerikas Pilsoņu brīvību savienība uzskata, ka šie likumi, kas nosaka, ka valsts skolās ir jāievieš klusuma brīdis, ir slikta ideja. Viņi uzskata, ka tā ir slikta ideja, jo šie likumi ir pieņemti, lai dotu skolēniem laiku lūgšanām, un tas padara reliģiju svarīgāku par nereliģiju.