Nacionālā leiboristu partija bija īslaicīga Austrālijas politiskā grupa, kas pastāvēja 1916.–1917. gadā un formāli darbojās tikai dažus mēnešus kā atsevišķs politiskais spēks. To 1916. gada novembrī izveidoja Billijs Hjūzs (William Morris "Billy" Hughes) pēc strupceļa, kas radās Austrālijas leiboristu partijā (ALP) saistībā ar jautājumu par iesaukšanu armijā Pirmajā pasaules karā. Hjūzs, kurš bija pārņēmis ALP vadību un premjerministra amatu pēc Endrjū Fišera atkāpšanās 1915. gadā, neatbalstīja 1916. gada 28. oktobra referenduma rezultātu, kas noraidīja konskripciju, un centās turpināt kampaņu par brīvprātīgās iesaukšanas aizstāšanu ar pienākumu dienēt.
Veidošanās un politiskais konteksts
1916. gada rudenī ASV leiboristu partijā radās dziļas domstarpības. Pirmais pasaules karš un strīds par konskripciju padziļināja plaisu starp partijas parlamentāro vadību un daļu arodbiedrību un nodaļu. 1916. gada 15. septembrī Darba partijas Jaunās Dienvidvelsas nodaļa faktiski noraidīja Hjūzu, un 14. novembrī Hjūzs kopā ar 24 citiem leiboristu deputātiem izstājās no leiboristu parlamentārās grupas. Atlikušie 43 deputāti paziņoja, ka vairs neatbalsta Hjūza vadību.
Valdības veidošana un sadarbība
Pēc izstāšanās Hjūzs izveidoja mazākuma valdību, kas spēja darboties tikai pateicoties ārējai atbalsta nodrošināšanai no Sadraudzības Liberālās partijas, kuru vadīja Džozefs Kuks. Tā bija neparasta savienība — leiboristu atšķeltnieki apvienojās ar liberāliem parlamentāriešiem, lai nodrošinātu valdību un īstenotu Hjūza prokonskripcijas kursu. Jaunā grupējuma locekļi paziņoja, ka vēlas izveidot politisku spēku, kas būtu gan sociāli radikāls, gan nacionālistisks; to viņi raksturoja kā atteikšanos no ALP tradicionālās starptautiskās darbinieku orientācijas un par labu ciešākai valsts aizsardzībai kara apstākļos.
Organizācija, atbalsts un ierobežojumi
Nacionālā leiboristu partija nekad nav attīstījusi plašu organizatorisko bāzi. Faktiski tā galvenokārt bija parlamentāra frakcija, kurai trūka strukturētu nodaļu, regulāras biedru reģistrācijas un plašas partijas iestāžu sistēmas. To atbalstīja daži arodbiedrību darbinieki un atsevišķas leiboristu partijas nodaļas, īpaši Rietumaustrālijā un Tasmānijā, taču plašāka masu atbalsta trūka. Šī vājā strukturālā bāze bija viens no iemesliem, kāpēc grupējums pastāvēja īsu laiku kā atsevišķs politisks subjekts.
Apvienošanās un vēsturiskā nozīme
1917. gadā, pēc vairāku mēnešu politiskas sadarbības, Hjūza vadītā Nacionālā leiboristu partija un Sadraudzības Liberālā partija nolēma apvienoties, radot jaunu politisko spēku — Austrālijas Nacionālistu partiju, kuras līderis kļuva Hjūzs. Apvienošanās radīja spēcīgu centru‑labējo bloku, kas valdīja Austrālijā vairākus gadus, ietekmējot valsts politisko kursu Pirmajā pasaules kara un pēckara periodā. Nacionālās leiboristu grupas nozīmīgākais mantojums ir tas, ka tā bija katalizators politiskajai pārbīdei un jaunu partiju koalīciju veidošanai, kā arī apliecināja, cik spēcīgas var būt ideoloģiskas plaisas laikā, kad valsts saskaras ar ārēju draudu.
Īsa hronoloģija:
- 1916. gada septembris — saasinās sadursme ALP par konskripciju;
- 1916. gada 14. novembris — Hjūzs un 24 deputāti izstājās no leiboristu parlamentārās grupas;
- 1916. gada novembris — izveido Nacionālo leiboristu partiju;
- 1917. gada februāris — apvienošanās ar Sadraudzības Liberālo partiju, izveidojot Austrālijas Nacionālistu partiju.
Šī posma politiskās pārmaiņas atstāja ilglaicīgu iespaidu uz Austrālijas partiju sistēmu, nostiprinot nacionālistisku un prokaru politikas virzienu, kas dominēja valsts politikā atsevišķos posmos pēc Pirmā pasaules kara.