Neoliberālisms
Neoliberālisms ir dažādu sociālo un ekonomisko ideju apzīmējums. Sākotnēji šo terminu lietoja liberāļu grupa, kas 20. gadsimta vidū palīdzēja veidot sociālo tirgus ekonomiku. Neoliberālismu raksturo brīvā tirgus tirdzniecība, finanšu tirgu ierobežojumu atcelšana, individualizācija un atteikšanās no valsts labklājības nodrošināšanas.
Šīs idejas attīstīja ekonomisti Frīdrihs Hajeks, Ludvigs fon Misess, Vilhelms Ropke, Valters Eukens, Miltons Frīdmens un citi. Tās pirmo reizi tika prezentētas konferencē 1938. gadā.
Izmantošana mūsdienās
Arvien biežāk tirgus nespēj nodrošināt taisnīgus vai vienlīdzīgus rezultātus. Piemērojot neoliberālos ideālus, valsts var arī iejaukties un regulēt, piemēram, lai novērstu ekspluatāciju vai nodrošinātu sociālo taisnīgumu un vienlīdzību.
Neoliberālisms ir pretējs grupu, nevis indivīdu interešu aizsardzībai, ko var panākt, piemēram, ar grupu lobēšanu vai valsts iejaukšanos, aizsargājot valsts intereses ar tarifu vai subsīdiju palīdzību.
Neoliberālisms ir attālinājies no centralizēti pārvaldītas ekonomikas.
[{
[69142-53709]}]
Kopš 20. gadsimta 90. gadiem šis termins akadēmiskajās aprindās tiek konsekventi lietots, lai apzīmētu pāreju no labklājības valsts uz laissez faire ekonomikas pārvaldību, jo īpaši saistībā ar brīvā tirgus ideālu popularizēšanu astoņdesmito gadu beigās, ko veica Margaret Thatcher Apvienotajā Karalistē un Ronalds Reigans ASV.
Neoliberālo valdības režīmu piemēri
- Sociālā tirgus ekonomika Vācijā Ludviga Erharda laikā
- Čīle Augusto Pinočeta laikā
- Lielbritānija Margaretas Tečeres laikā
- Jaunzēlande zem Deivida Langes vadībā
- Amerikas Savienotās Valstis Ronalda Reigana laikā
- Austrālija Boba Hokas un Pola Kītinga laikā
