Kas ir neoliberālisms? Definīcija, vēsture un galvenās idejas

Neoliberālisms ir dažādu sociālo un ekonomisko ideju apzīmējums. Sākotnēji šo terminu lietoja liberāļu grupa, kas 20. gadsimta vidū palīdzēja veidot sociālo tirgus ekonomiku. Neoliberālismu raksturo brīvā tirgus tirdzniecība, finanšu tirgu ierobežojumu atcelšana, individualizācija un atteikšanās no valsts labklājības nodrošināšanas.

Šīs idejas attīstīja ekonomisti Frīdrihs Hajeks, Ludvigs fon Misess, Vilhelms Ropke, Valters Eukens, Miltons Frīdmens un citi. Tās pirmo reizi tika prezentētas konferencē 1938. gadā.

Definīcija un būtība

Neoliberālisms ir politiski-ekonomiska pieeja, kas uzsver brīvo tirgu, privātīpašuma tiesības, ierobežotu valsts iejaukšanos ekonomikā un individuālu atbildību. Tas nav viena skaidri definēta doktrīna, bet gan kopums uzskatu un politikas instrumentu, kas nosaka, ka efektīvāka resursu sadale panākama, atļaujot tirgiem darboties bez vai ar minimālu regulējumu.

Vēsture īsumā

• Ideju saknes meklējamas klasiskajā liberalismā un 19. gadsimta ekonomiskajās teorijās, taču termins neoliberālisms parādījās 20. gadsimta vidū.
• 1938. gada konference (tā, kuru apmeklēja vairāki no minētajiem ekonomistiem) un vēlāk Mont Pelerin Society (dibināta 1947. gadā) kļuva par svarīgiem forumiem ideju tālākai attīstībai.
• 1970.—1980. gados neoliberālās politikas ieguva lielu ietekmi: līderu piemēri — Apvienotās Karalistes premjerministre Margaret Thatcher un ASV prezidents Ronalds Reigans — veicināja privatizāciju, nodokļu samazināšanu un tirgus liberalizāciju.
• 1990. gados šo pieeju popularizēja arī starptautiskās institūcijas un doktrīnas, piemēram, tā dēvētais Washington Consensus, kas ietekmēja reformu programmas daudzās attīstības valstīs.

Galvenās idejas un politikas instrumenti

• Deregulācija: tirgus ierobežojumu samazināšana, lai veicinātu konkurenci un inovācijas.
• Privatizācija: valsts uzņēmumu pārdošana privātajam sektoram ar mērķi palielināt efektivitāti.
• Tirgus liberalizācija: tirdzniecības un kapitāla plūsmas atvēršana starptautiskam tirgum.
• Monetārā politika un monetarisms: cenu stabilitātes prioritāte, bieži ar uzsvaru uz zemu inflāciju un neatkarīgu centrālo banku lomu.
• Samazināta sociālā budžeta loma: valsts ieņēmumu un izdevumu samazināšana, ierobežota sociālā aizsardzība un pārlikšana uz individuālu atbildību.
• Nodokļu reformas: progresīvo nodokļu samazināšana, lai stimulētu investīcijas un uzņēmējdarbību.

Praktiski piemēri

• Valsts uzņēmumu privatizācija — telekomunikāciju, enerģētikas un transporta sektoros.
• Finanšu tirgu deregulācija, kas atviegloja kapitāla plūsmu un finanšu instrumentu attīstību.
• Publisko pakalpojumu daļēja komercializācija vai partnerības ar privāto sektoru.
• Tirdzniecības tarifu samazināšana un brīvās tirdzniecības līgumu slēgšana.

Kritika un sekas

Neoliberālisms ir plaši diskutēts un arī kritizēts. Galvenās kritikas iezīmes:

• Palielināta ekonomiskā nevienlīdzība: nodokļu un sociālo izdevumu samazināšana bieži sekmē ienākumu koncentrāciju.
• Publisko pakalpojumu degradācija: veselības, izglītības un sociālās aizsardzības samazināšanās var samazināt piekļuvi un kvalitāti.
• Finanšu nestabilitāte: straujā finanšu liberalizācija reizēm veicina spekulācijas un krīzes (piemēram, 2008. gada globālā finanšu krīze).
• Demokrātijas un sabiedrības pārvaldības izaicinājumi: lēmumu pieņemšana var pāriet no publiskā uz tehnokrātisku vai korporatīvu līmeni, samazinot iedzīvotāju iespējas ietekmēt politiku.
• Vides jautājumi: tirgus orientācija bez vides regulējuma var veicināt pārmērīgu resursu izmantošanu un piesārņojumu.

Mūsdienu varianti un debates

Neoliberālisms nav monolītisks — pastāv dažādi varianti. Daži ekonomisti un politiķi runā par "soft" neoliberālismu, kas mēģina apvienot tirgus efektivitāti ar sociālās drošības elementiem, savukārt citi piekopj radikālāku, tirguscentrisku pieeju. Daudzās valstīs pēdējos gados ir vērojama diskusija par nepieciešamību koriģēt neoliberālās politikas, pievēršoties iekļaujošākai izaugsmei, sociālajai aizsardzībai un vides ilgtspējai.

Secinājums

Neoliberālisms ir bijis ietekmīgs ekonomikas un politikas modelis ar skaidrām priekšrocībām — efektivitātes, inovāciju un konkurences veicināšana —, bet arī ar būtisku kritiku un negatīvām blakusparādībām, piemēram, nevienlīdzības pieaugumu un finanšu nestabilitāti. Saprātīga diskusija par tā ietekmi uz sabiedrību prasa izvērtēt gan ekonomiskos rādītājus, gan sociālos un vides aspektus.

Meklēt pēc burta