Nīderlandes politika ir netiešās demokrātijas politika. Tai ir konstitūcija un monarhija, kas darbojas konstitūcijas ietvaros. Demokrātisko struktūru nosaka parlaments (likumdevēja vara) un valdība (izpildvara). Valdība ir atkarīga no parlamenta uzticības, taču abi atzari nav stingri nodalīti (parlamentārā sistēma). Proporcionālā vēlēšanu sistēma un daudzpartiju sistēma padara koalīciju valdības par normu — vienai partijai reti pietiek balsu pilnai parlamentārā vairākuma izveidei.

Konstitūcija un monarhija

Nīderlandes valsts tiesiskais pamats ir konstitūcija, kas nosaka varu dalījumu, pilsoņu tiesības un valsts institūciju kompetenci. Monarhija ir konstitucionāla — monarhs ir valsts galva ar galvenokārt ceremonālām un formālām funkcijām, piemēram, likumu izsludināšana un valdības iecelšana formalitāšu kārtībā. Monarha loma prasa rīkoties konstitucionāli un cieņpilni, un faktiski izpildvara tiek īstenota ar ministru kolektīvu atbildību parlamentam.

Parlaments — Staten-Generaal

Parlaments, saukts par ģenerālpalātu (holandiešu: Staten-Generaal), ir divpalātu: apakšpalāta — otrā palāta (holandiešu: Tweede Kamer), un augšpalāta — pirmā palāta (holandiešu: Eerste Kamer). Tweede Kamer sastāv no 150 deputātiem, kuri tiek tieši ievēlēti proporcionālās vēlēšanu sistēmas ietvaros uz četriem gadiem (izņemot gadījumus, kad tiek rīkotas ārkārtas vēlēšanas). Šī palāta iniciē, groza un pieņem likumprojektus, kontrolē valdību un var izvirzīt jautājumus ministriem.

Eerste Kamer, parasti saukta arī par Senātu, sastāv no 75 locekļiem, kas tiek ievēlēti netieši — tos izraugās provinces padomju (provincial assemblies) locekļi. Senāta galvenā funkcija ir likumprojektu pārskatīšana un gala apstiprināšana vai noraidīšana; tā nevar mainīt teksta saturu, tikai pieņemt vai noraidīt likumu, tādējādi nodrošinot juridisku un politisku kvalitātes kontroli.

Valdība, vēlēšanas un koalīciju veidošana

Valdību veido ministru kabinets, kuru parasti vada premjerministrs. Tā pamatā ir parlamentārā uzticība — ja otrā palāta atceļ uzticību, valdība parasti atkāpjas. Proporcionālā vēlēšanu sistēma veicina daudzpartiju scenāriju, tāpēc pēc vēlēšanām partijas iesaistās ilgās koalīciju sarunās, lai izveidotu stabilu valdību. Lēmumu pieņemšanā bieži tiek izmantotas formālas sarunu procedūras un konsultācijas starp partijām.

Tiesu vara un konstitucionālā kontrole

Tiesu vara Nīderlandē ir neatkarīga. Augstākā tiesa (Hoge Raad) ir augstākā jurisdikcijas instance krimināltiesību un civilprocesu lietās. Savukārt konstitucionālā pārbaude ir ierobežota: tiesas parasti neveic aktīvu likumu saskaņošanas pārbaudi pret konstitūciju, taču tās var un bieži pārbauda likumu saderību ar starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām.

Pašvaldību un reģionālo institūciju līmenis

Zemākā līmenī valsts pārvaldē ir provinces, pašvaldības (gemeenten) un ūdenssaimniecības pārvaldes (waterschappen). Provinces rūpējas par reģionālo plānošanu, vides politiku un dažiem pakalpojumiem; pašvaldības nodrošina vietējos pakalpojumus, piemēram, izglītību, sociālo aprūpi un infrastruktūru. Ūdenssaimniecības pārvaldes ir unikāla un vēsturiska Nīderlandes institūcija, kas atbild par ūdens līmeņa kontroli, dīķu un senu aizsardzību, kanālu uzturēšanu un ar to saistītajiem nodokļiem.

Starptautiskā piederība un valsts struktūra

Augstākā līmenī Nīderlande ir Beniluksa, Eiropas Padomes, Eiropas Savienības, NATO un Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts. Šīs starptautiskās saistības ietekmē Nīderlandes iekšpolitikas izvēles un likumdošanu, īpaši jomās kā tirdzniecība, drošība un cilvēktiesības.

Nīderlandes oficiālais nosaukums ir Nīderlandes Karaliste. To veido četras valstis: Nīderlande (Eiropas daļa) un trīs salu valstis Karību jūras reģionā: Aruba, Kirasao un Senmartēna. Trīs citām Karību jūras salām, kas pieder Nīderlandei, ir īpašas Nīderlandes pašvaldības statuss, tā sauktā Karību jūras Nīderlande. Šī valsts struktūra nozīmē, ka ārlietas, aizsardzība un daži kopīgi jautājumi tiek risināti karalistes līmenī, kamēr dalībvalstis saglabā plašu iekšējo autonomiju.

Kopumā Nīderlandes politiskā sistēma balstās uz parlamentāru konstitucionālu tradīciju, proporcionālu pārstāvniecību un plašu vietējo institūciju lomu, kas kopā nodrošina līdzsvarotu varu dalījumu un plašu sabiedrības iesaisti lēmumu pieņemšanā.