Predestinācija: definīcija, Augustīns un Kalvins

Predestinācija: skaidra definīcija un vēsturiskā analīze — Augustīna un Kalvina mācības par dievišķo izvēli, glābšanu un brīvās gribas attiecībām.

Predestinācija (bieži saukta arī par priekšnoteikumu) ir reliģisks jēdziens, kas attiecas uz attiecībām starp Dievu un Viņa radību. Predestinācijas reliģiskais raksturs to atšķir no citām idejām par determinismu un brīvo gribu. Tie, kas tic predestinācijai, piemēram, Džons Kalvins, uzskata, ka Dievs jau pirms radīšanas noteica Visuma likteni visā laikā un telpā. Viņi bieži apgalvo, ka Dievs ir izvēlējies dažus cilvēkus glābšanai (uz Debesīm), bet pārējos viņu grēku dēļ — noliedz glābšanu vai spriež citādi; šī izvēle tiek uzskatīta par notikušu vēl pirms dzimšanas.

Vienkāršā definīcija: predestinācija ir dievišķa priekšnota vai iepriekšēja apzināšanās un noteikšana par to, kas notiks. Tā bieži attiecas uz to, kuri cilvēki tiks glābti, un kuriem tiks liegta glābšana. Šī ideja ir īpaši saistīta ar svētā Augustīna no Hippo mācībām un ar Jāņa Kalvina teoloģiju.

Kas tiek domāts ar predestināciju?

Predestinācija var nozīmēt dažādas lietas atkarībā no teoloģiskā konteksta. Galvenais jautājums ir, cik lielā mērā Dieva griba nosaka cilvēka galīgo likteni un kā tas sader kopā ar cilvēka brīvo gribu. Daži galvenie modeļi:

• Beznosacījumu predestinācija — Dieva izvēle par glābšanu nav atkarīga no cilvēciskām nopelniem vai ticības, bet pilnīgi no Dieva gribas un žēlastības. Šo skatījumu attīstīja sv. Augustīns un vēlāk Kalvins.
• Nosacījumu predestinācija — glābšana ir noteikta pēc nosacījuma (piem., Dievs zina, kas ticēs), tāpēc Dieva priekšzinošana ir saistīta ar cilvēka atbildi. Arminiānisms bieži aizstāv šādu pieeju.
• Dubultā predestinācija — nostāja, ka Dievs gan izglābj dažus, gan noliek citus nosodījumā; šo skatījumu saista ar stingrāku kalvinismu.
• Molinisms — mēģinājums apvienot Dieva zināšanas par iespējām un cilvēka brīvo izvēli, izmantojot jēdzienu “sakarību zināšanas” (scientia possibilis).

Augustīna loma

Sv. Augustīns (no Hippo) 4.–5. gadsimtā izstrādāja mācības par žēlastību un Dieva priekšzināšanām, reaģējot uz pelagianismu — doktrīnu, kas pārspīlēja cilvēka brīvās gribas nozīmi un cilvēka spēju nopelnīt pestīšanu pats. Augustīns uzsvēra, ka cilvēks pēc Ādama krišanas ir nedrošs grēkā, un tikai Dieva žēlastība var sniegt patiesu atgriešanos. Viņš runāja par Dieva priekšzināšanām un izvēli, bet arī par žēlastības nepieciešamību glābšanai.

Kalvina pieeja

Jānis Kalvins (reformācijas laikmeta teologs) izstrādāja sistemātisku mācību, kas bieži tiek saistīta ar terminu "kalvinisms". Kalvins uzsvēra Dieva suverenitāti un beznosacījumu izredzēšanu — doma, ka Dievs pats izvēlas, kuri būs izredzēti glābšanai. Kalvina tradīcija attīstīja arī mācību par izredzējumu izpausmi praksē (piem., svētceļojuma pazīmes, ticīgā dzīve) un dažkārt arī doktrīnu par dubulto predestināciju.

Svētie Raksti un teoloģiskais pamatojums

Atbalstītāji parasti norāda uz Bībeles vietām, kur runāts par Dieva priekšzināšanām, izredzēšanu un svētību, piemēram, Romiešiem 8:28–30, Efeziešiem 1:4–5 un 2. nodaļas par žēlastību. Pretinieki akcentē citus tekstus, kas runā par cilvēka aicinājumu ticībai un brīvo izvēli. Tādēļ debates bieži balstās gan uz Bībeles interpretāciju, gan uz filozofiskiem argumentiem par Dieva viszinošumu un laika dabu.

Citas kristīgās pieejas

• Arminiānisms — uzsver cilvēka brīvību un apgalvo, ka Dieva priekšzināšana nav tas pats, kas noslēgta izredzēšana; Dievs zina, bet neizvēlas cilvēkus tikai pēc savas izlemšanas neatkarīgi no viņu reakcijas.
• Pelagianisms — vēsturiska nostāja, kas pārvērtē cilvēka spējas bez Dieva žēlastības; pret to cīnījās Augustīns.
• Modernās un ekleziālās variācijas — dažādu konfesiju un teologu skatījumos predestinācija tiek interpretēta plašākā morālā vai pastorālā kontekstā, daudzviet cenšoties saglabāt gan Dieva suverenitāti, gan cilvēka atbildību.

Kritika un filozofiski jautājumi

Visbiežāk uzdotie jautājumi ir: Ja Dievs iepriekš nosaka visu, vai tad cilvēkam ir patiesa brīvība un morālā atbildība? Kā saskan Dieva labestība ar ideju, ka Viņš varētu iepriekš noteikt, ka daži nonāks pazušanā? Šie jautājumi noved pie plašām debates laukiem — no metafizikas un filozofijas līdz ētikai un pastorālai praksei.

Praktiska nozīme un pastorālais skatījums

Predestinācijas doktrīna ietekmē to, kā ticīgie saprot Dieva suverenitāti, cerību un svētuma jautājumus. Daļai tā dod mierinājumu — sajūtu, ka glābšana nav atkarīga no cilvēka nepilnībām, bet citiem tā var radīt jautājumus par Dieva taisnīgumu un aicinājumu uz evaņģelizāciju. Mūsdienu pastorālajā praksē daudzi cenšas līdzsvarot doktrīniskos uzskatus ar rūpēm par cilvēka brīvību, ticības izpausmēm un ētisku atbildību.

Secinājums

Predestinācija ir komplekss un ilgi apspriests teoloģisks jēdziens, kas pieskaras Dieva suverenitātei, žēlastības dabai un cilvēka brīvībai. No sv. Augustīna analīzēm līdz Jāņa Kalvina sistēmām un mūsdienu alternatīvām, diskusija turpina attīstīties. Sapratne par predestināciju prasa gan Bībeles interpretāciju, gan filozofisku refleksiju, un tās nozīme bieži vien ir gan teorētiska, gan praktiska ticības dzīvē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir predestinācija?

J: Ar ko predestinācija atšķiras no determinisma un brīvās gribas?

J: Kas tic predestinācijai?

J: Kāda ir ticība predestinācijai saistībā ar cilvēku likteņiem?

J: Kāda ir predestinācijas definīcija?

J: Kas ir reliģiskās personības, kas saistītas ar predestināciju?

J: Ar ko predestinācija atšķiras no citiem jēdzieniem?

Meklēt pēc burta