Skolastika — definīcija, vēsture un galvenie pārstāvji

Skolastika: definīcija, vēsture un galvenie pārstāvji — uzzini viduslaiku dialektiku, nozīmīgākos domātājus (Tomass Akvīns, Abelards, Bonaventūra) un ideju ietekmi.

Skolastika ir domāšanas un zināšanu mācīšanas metode un intelektuāla tradīcija, kas attīstījās viduslaikos. Tā radās mēģinājumā apvienot klasisko filozofiju, ar kristīgās teoloģijas mācībām, lai racionāli izskaidrotu un sistematizētu ticības dogmas. Skolastika nav striktā nozīmē jauna filozofija vai jauna teoloģija, bet gan specifisks mācīšanas, izpētes un debatēšanas veids, kas plaši izmanto dialektikas tehnikas, proti, argumentu salīdzināšanu, pretrunu risināšanu un jautājumu uzdošanu, lai nonāktu pie pamatotām atbildēm.

Metode un akadēmiskais konteksts

Skolastiskā metode balstījās uz tekstuāliem avotiem, komentāriem un loģisku argumentāciju. Bieži izmantotās formas bija:

• quaestio (jautājuma) forma — problēma tiek izvirzīta, tiek apskatīti pretargumenti un pēc tam sniegts risinājums;
• disputatio (diskusija) — publiskas disputācijas, kurās studenti un skolotāji apsprieda pretrunīgus apgalvojumus;
• jaunu tekstu glossēšana un komentāri pie Autoritatēm (piem., Bībeles, Baznīcas tēvu un klasisko autoru darbiem);
• sintezējoši darbi, kas apvienoja atšķirīgus avotus, piemēram, teoloģiju un filozofiju.

Skolastiskā izglītība attīstījās katedrāļu skolās un viduslaiku universitātēs (īpaši 12.–13. gadsimtā), kur lekcijas un disputācijas bija galvenie mācību elementi. Uzsvars tika likts uz autoritatīvu tekstu analīzi, loģikas izmantošanu un retoriku, nevis uz eksperimentālām dabas novērošanām, kas raksturo vēlākās modernās zinātnes pieeju.

Vēsturiskie avoti un ietekmes

Skolastikas attīstībā īpaši nozīmīga bija Aristoteļa filozofija, kas 12.–13. gadsimtā kļuva par centrālu domas avotu, pateicoties grieķu un arābu tekstu tulkojumiem un komentāriem. Tās dēļ skolastiķi bieži priekšroku deva aristoteliskajai metodoloģijai salīdzinājumā ar Platona mācībām. Vienlaikus skolastiku ietekmēja arī arābu filozofi (piem., Avicenna, Averroes) un kristīgie Baznīcas tēvi.

Tekstu pieejamība bija ierobežota — darbi tika studēti galvenokārt manuskriptos, kas saglabājušies latīņu valodā, kas bija Bībeles Vulgātas valoda, un sengrieķu valodā. Grieķu avoti atvēra pieeju klasiskajai filozofijai tieši autores valodā, ja vien šādi manuskripti bija pieejami. Kā rakstīja Boēcija, devīze “Cik vien spēj, savieno ticību ar saprātu” bieži tiek minēta kā skolastikas garīgā vadlīnija: centieni sapludināt ticību ar racionālu izpratni.

Galvenie pārstāvji un to ieguldījums

Skolastikas tradīcijā bija daudzi nozīmīgi domātāji. Starp tiem ir Pēteris Abelards, Alberts Magnuss, Duns Skots, Viljams Ohamskis, Bonaventūra un, iespējams, visievērojamākais — Tomass Akvīnas. Katrs no šiem domātājiem attīstīja savas metodes un pieejas:

• Pēteris Abelards (Peter Abelard) popularizēja argumentācijas stilu, uzdeva sarežģītus jautājumus un strīdējās ar autoritātēm;
• Alberts Magnuss bija nozīmīgs dabasfilozofijas un Aristoteļa interpretētājs, kā arī skolnieks, kas ietekmēja universitāšu mācību programmas;
• Duns Skots izstrādāja smalkas metafiziskas un teoloģiskas nošķiršanas metodes, īpaši attiecībā uz dievišķā priekšstata apzināšanu;
• Viljams Ohamskis (saistīts ar Okkama žileti) akcentēja loģikas un ekonomijas principu — nevajadzīgas pieņēmumus nedrīkst pieņemt bez pamata;
• Bonaventūra apvienoja mistisku teoloģiju ar skolastisku metodi;
• Tomass Akvīnas savā Summa Theologica mēģināja sistemātiski sintezēt grieķu filozofijas atziņas un kristīgo mācību, izveidojot vienu no ietekmīgākajiem skolastikas tekstiem.

Skolastikas mantojums un kritika

Skolastika būtiski ietekmēja Eiropas intelektuālo attīstību: tā palīdzēja nostiprināt universitāšu institūcijas, attīstīja loģiku, juridisko domāšanu un teoloģisko refleksiju. Tomēr tai tika pārmesta arī pārlieku autoritāte pret tekstiem, retoriska manierīgums un mazs uzsvars uz empīrisku novērojumu un eksperimentu, kas vēlākas modernās zinātnes laikmetā kļuva par vērtību.

Skolastikas tradīcija saglabā ietekmi arī mūsdienās gan filozofijā, gan teoloģijā — daudzās konfesionālajās mācībās Tomasa Akvīna un citu skolastiķu argumenti joprojām tiek studēti un diskutēti. Kopumā skolastika ir svarīga saite starp antīko filozofiju un moderno akadēmisko domāšanu, kas parāda, kā reliģiskā pasaulesuztvere un racionālā analīze var savstarpēji mijiedarboties.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir sholastika?

J: Kas bija daži no cilvēkiem, kuri aizsāka sholastiku?

J: Kas ir Summa Theologica?

J: Kāpēc sholastiķi pievērsās Aristoteļa, nevis Platona darbiem?

J: Ar ko sholastika atšķīrās no mūsdienu zinātnes?

J: Kādu valodu izmantoja sholastiķi, lai lasītu senos manuskriptus?

J: Kāds bija Boēcija moto attiecībā uz ticību un saprātu?

Meklēt pēc burta