Svītrainā hiēna (Hyaena hyaena) — apraksts, izplatība un aizsardzība
Svītrainā hiēna (Hyaena hyaena): apraksts, izplatība, draudi un aizsardzība — uzvedība, populācijas statuss, reģioni un aizsardzības pasākumi, kas glābj šo gandrīz apdraudēto sugu.
Svītrainā hiēna (Hyaena hyaena) ir neliels, tomēr izturīgs plēsējs ar plašu, bet izkliedētu areālu. Tās dzimtene aptver Ziemeļāfrika un Austrumāfrika, Tuvie Austrumi, Kaukāzs, Vidusāzija un Indijas subkontinents. IUCN to ir iekļāvusi gandrīz apdraudētas sugas sarakstā, un tiek lēsts, ka pasaules populācija varētu būt mazāka par 10 000 nobriedušu īpatņu. Šīs hiēnas skaits vienviet samazinās cilvēka darbības, medību un barības bāzes sarukuma dēļ.
Izskats un izmēri
Svītrainā hiēna ir mazākā hiēnu ģints pārstāve. Pieauguši īpatņi parasti sver 22–55 kg; ķermeņa garums bez astes ir apmēram 70–130 cm, plecu augstums 60–80 cm. Tām ir gara ķepa, īss, biezs kažoks ar izteiktām pintenēm vai svītrām sānos, un raksturīga pauguraina mugura, ko pastiprina stāvoša muguras apmatojuma sega. Salīdzinājumā ar lielākām hiēnu sugām tai ir mazāks un mazāk specializēts galvaskauss, kas atgādina primitīvāku, koevolūcijas agrīno posmu, tāpēc tā saglabā daudzas primitīvas iezīmes, kas raksturo viverīdus.
Izplatība un dzīvotne
Svītrainās hiēnas dzīvo plašā habitatā — no tuksnešiem un puskrūmājiem līdz kalnu stepēm un kserofilām (sausām) veģetācijām. Tās bieži sastopamas arī reģionos pie cilvēku apdzīvotām teritorijām, kur var izmantot cilvēku radītos resursus, piemēram, atkritumus vai liemeņus. Izplatība ir izkliedēta un dažviet reģionos populācijas ir ļoti mazās, fragmentētas.
Uzvedība un barošanās
Galvenokārt tā ir maitēdājs, — barojas ar līķiem un atkritumiem, bet arī aktivātes laikā var nogalināt mazākus dzīvniekus vai pieaugušas liellopu mājdzīvnieku sugas, ja ir iespēja. Svītrainā hiēna spēj košļāt kaulus un pat baroties ar cietu, grūti sagremojamu materiālu, kas citām sugām ir pieejams retāk. Tās diēta ietver arī augļus, kukaiņus, līdz pat maziem zīdītājiem.
Parasti tās ir nakts dzīvnieki — aktīvas tumšajā diennakts periodā, bieži iznāk tikai pilnīgā tumsā un pirms saullēkta atgriežas mītnē. Uzvedībā dominē vientulība vai mazas ģimenes grupas; pāri parasti veido monogāmas saites un kopīgi rūpējas par mazuļiem. Tās izrāda teritorijas atzīmēšanas uzvedību ar izkārnījumiem un smaržu, ir arī kliedzienu un čaukstoņu izteiksmes.
Reizēm novērota spēja izlikties mirušai. Ir aprakstīti gadījumi, kad svītrainās hiēnas, strīdos par barību vai teritoriju, var stāties pretī lielākiem plēsējiem, piemēram, leopardiem.
Reprodukcija un dzīves ilgums
Svītrainās hiēnas pārošanās sistēma parasti ir monogāma. Pēc grūtniecības, kas ilgst aptuveni 90–92 dienas, mātīte dzemdē 1–4 mazuļus (parasti 2–3). Mazie tiek audzināti alā vai kādā slēptuvē; gan tēviņi, gan mātītes piedalās barošanā un aizsardzībā. Jaundzimušie atver acis apmēram pēc divām nedēļām, no piena pāriet uz cietāku barību dažu mēnešu laikā. Seksuālā brieduma tie sasniedz ap 2–3 gadu vecumu. Dzīves ilgums brīvā dabā parasti ir ap 10–12 gadiem; gūstā var dzīvot krietni ilgāk.
Draudi un aizsardzība
Galvenie apdraudējumi:
- Persecēšana un medības — svītrainās hiēnas bieži tiek nogalētas, lai aizsargātu mājlopus vai iegūtu ķermeņa daļas;
- Barības bāzes samazināšanās — savvaļas plēsēju un dzīvotņu iznīcināšana samazina pieejamo barību;
- Indēšana un nokrišana pie ceļiem — saindēšana kā kolektīva atrisinājuma līdzeklis pret plēsējiem un ceļu satiksmes negadījumi;
- Dzīvotņu fragmentācija un cilvēka paplašināšanās — zaudēta vai sašķelta dzīvotne sarežģī sugas izdzīvošanu.
Aizsardzības pasākumi, kas nepieciešami sugas saglabāšanai:
- Likumu ievērošana un stingrāka aizsardzība valstīs, kur suga sastopama;
- Izglītošanas un sabiedrības informēšanas programmas, lai mazinātu vajāšanu un veicinātu līdzāspastāvēšanu ar lauksaimniekiem;
- Mājlopu drošības uzlabojumi (piem., labāka aploku būve) un kompensācijas shēmas par zaudējumiem;
- Monitoringam un populācijas pētījumiem nepieciešama pastāvīga uzmanība, lai precīzi novērtētu sugas stāvokli un noteiktu kritiskākās teritorijas;
- Pretestība indēšanai un antivēsturisku līdzekļu lietošanai; savvaļas dzīvnieku populācijas atjaunošana un savvaļas barības bāzes aizsardzība.
Daudzās valstīs svītrainā hiēna ir likumiski aizsargāta, tomēr efektīvai aizsardzībai nepieciešama arī lauka izpēte, sabiedrības iesaiste un starptautiska sadarbība.
Kultūras nozīme
Svītrainā hiēna ieņem nozīmīgu vietu Tuvo Austrumu un Āzijas folklorā un mitoloģijā. Tā ir minēta ebreju Bībelē, kur tā tiek dēvēta par tzebua vai zevoa, lai gan dažos tulkojumos angļu valodā šī suga nav tieši nosaukta. Vietējās leģendas bieži attēlo hiēnu kā gan kā kraukšķīgu mānītāju, gan kā šķietami bīstamu, reizēm mistisku radību — šāds tēls dažkārt ietekmē cilvēku attieksmi un izturēšanos pret šo sugu.
Kopsavilkums
Svītrainā hiēna ir adaptīva un izturīga suga ar svarīgu lomu ekosistēmā kā līķu tīrītājai un barības ķēdes elementam. Tomēr tās izplatība ir samazinājusies un populācija ir fragmentēta, tāpēc nepieciešami mērķtiecīgi aizsardzības pasākumi, izglītība un ilgtspējīga līdzāspastāvēšana ar cilvēku kopienām, lai nodrošinātu sugas nākotni.
Jautājumi un atbildes
J: Kāds ir zinātniskais nosaukums svītrainajai hiēnai?
A: Svītrainās hiēnas zinātniskais nosaukums ir Hyaena hyaena.
J: Vai tā ir iekļauta apdraudēto sugu sarakstā?
A: Jā, IUCN tā ir iekļauta gandrīz apdraudētas sugas sarakstā, un tās populācija pasaulē var būt mazāka par 10 000 nobriedušu īpatņu.
J: Vai tā medī savu upuri?
A: Jā, lieli īpatņi var medīt savu laupījumu, bet galvenokārt tie ir maitēdāji.
J: Vai bieži notiek uzbrukumi cilvēkiem?
A: Nē, uzbrukumi cilvēkiem notiek reti, bet gadās.
J: Vai tas ir vientuļš dzīvnieks vai dzīvo grupās?
A: Tas ir monogāms dzīvnieks, un gan tēviņi, gan mātītes viens otram palīdz audzināt mazuļus.
J: Vai svītrainā hiēna ir aktīva dienā vai naktī?
A: Svītrainā hiēna ir nakts dzīvnieks, kas iznāk ārā tikai pilnīgā tumsā un atgriežas savā mītnē pirms saullēkta.
Meklēt