Simbolisms — 19. gadsimta beigu mākslas un literatūras kustība

Simbolisms — 19. gadsimta beigu mākslas un literatūras kustība, kas noraidīja reālismu, izmantoja sapņainus simbolus un ietekmēja Bodlēru, Klimtu, Munku un mūsdienu mākslu.

Simbolisms bija franču, krievu un beļģu izcelsmes 19. gadsimta beigu mākslas virziens. Šī kustība noraidīja reālismu un naturālismu, kā arī ietvēra dzeju un citas mākslas. Simbolisti uzskatīja, ka mākslā jāatspoguļo absolūtas patiesības, kuras var aprakstīt tikai netieši. Tādējādi simbolistu glezna var izskatīties reālistiska, bet patiesībā tā atspoguļo nevizuālu ideju. Simbolisms izvērsa ideju, ka māksla darbojas caur iesaistošiem, daudznozīmīgiem simboliem, kas lasītājam vai skatītājam atklājas pakāpeniski, nevis tieši. Galvenās tēmas bieži ietvēra sapņus, mītu, nāvi, mistiku, erotiku un transcendentālas ilūzijas.

Raksturojums un darba paņēmieni

Simbolisti izmantoja netiešas formu un saturu mijiedarbības metodes, lai radītu noskaņu un ierosinātu iekšēju pieredzi. Tipiski paņēmieni:

• privāts, daudznozīmīgs simbols — bieži personisks un neskaidrs, nevis universāls ikonu kopums;
• sinestēzija un muzikālums — dzejā akcentēta ritma un skaņas loma, mēģinājumi «sakārtot» sajūtas;
• aluzīva un fragmentāra stila izmantošana, lai radītu noslēpumu un daudzlīmeņu lasījumu;
• interese par mitoloģiju, reliģiju, okultismu un psiholoģiskām simbolikām;
• estētizācija — vēlme panākt skaistuma, noskaņas un ideju saplūšanu, nevis vienkāršu sociālu aprakstu.

Vēsture un galvenie pārstāvji literatūrā

Literatūrā šis stils aizsākās ar Šarla Bodlēra (Charles Baudelaire) publikāciju Les Fleurs du mal (Ļaunuma ziedi, 1857). Bodlēra dzejoļi un eseja par Correspondances izklāstīja ideju par «atbilstībām» starp maņām un gara realitāti, ko vēlāk simbolisti attīstīja. Edgara Allana Po (Edgar Allan Poe) darbi, kurus Bodlērs ļoti apbrīnoja un tulkoja franču valodā, būtiski ietekmēja un bija daudzu tropu un tēlu avots.

Pašu nosaukumu "simbolists" pirmo reizi lietoja kritiķis Žans Morēass, kurš to izgudroja, lai atšķirtu simbolisma piekritējus no līdzīgiem literatūras un mākslas stiliem; viņa «simbolisma manifests» 1886. gadā formulēja daudzus principus, kas pēc tam kļuva par kustības pamatu. Starp slaveniem simbolisma dzejniekiem ir arī Stīfāns Malarmsē (Stéphane Mallarmé), Pols Verlēns (Paul Verlaine) un Stefans Mallarmē — viņu darbi izcēlās ar sarežģītu formu, tēlainību un uzsvaru uz dzejas muzikālo aspektu.

Simbolisms glezniecībā un vizuālajā mākslā

Simbolistu gleznotāju un vizuālo mākslinieku vidū bija vairākas grupas, tostarp Gustavs Moreo, Gustavs Klimts, Odilons Redons, Anrī Fantēns-Latūrs, Gastons Bušjērs, Edvards Munks, Fēliciens Rops un Jans Tūrops. Simbolisms glezniecībā ģeogrāfiski bija vēl plašāk izplatīts nekā simbolisms dzejā. Tās rosinājumi — mitoloģiski motīvi, sapņu ainavas, alegoriski tēli un bieži vien melnbalti vai tonāli kontrasti — kalpoja, lai attēlotu iekšējās sajūtas un metafizisku saturu.

Tā idejas ietekmēja arī citus māksliniekus: Mihailu Vrubelu, Nikolaju Rērihu, Martirosu Sarjanu, Mihailu Ņesterovu, Leonu Bakstu, Jeļenu Gorohovu Krievijā, kā arī Frīdu Kahlo Meksikā un Deividu Četlahu Paladinu ASV. Dažkārt Ogastu Rodēnu uzskata par tēlnieku simbolistu. Simbolistu mākslā bieži parādās mistiskas, alegoriskas figūras, dekoratīvi elementi un uzsvars uz personīgo vīziju pār dokumentālu attēlojumu.

Tēma, nozīme un attīstība

Simbolisti izmantoja mitoloģiskus un sapņu tēlus. Simbolisti izmantoja nevis pazīstamus masu ikonogrāfijas simbolus, bet gan ļoti personiskas, privātas, neskaidras un divdomīgas atsauces. Vairāk kā filozofija, nevis īsts mākslas stils, simbolisms glezniecībā ietekmēja mūsdienu jūgendstila un Les Nabis stilu. Turklāt simbolisms deva pamatu vairākām 20. gadsimta kustībām — tai skaitā ekspresionismam, sirreālismam un daļēji modernismam —, jo tas akcentēja iekšējo pasauli, mitoloģisku atveidojumu un brīvāku formu izmantošanu.

Simbolisms nebija homogēna vienība: atšķīrās franču, krievu, beļģu un skandināvu varianti, atkarībā no vietējām tradīcijām un intelektuālām saitēm. Kustība sākotnēji dominēja 1880.–1900. gados, bet tās ietekme turpinājās arī 20. gadsimta sākumā, pakāpeniski pārietot citās avangarda formās. Pēc Pirmā pasaules kara simbolisms kā organizēta strāva zaudēja savu centrālo lomu, taču tā idejas — simboliskais tēls, noskaņas prioritāte un iekšējās realitātes attēlojums — palika svarīgas daudzām vēlākām mākslas formām.

Simbolisms šodien tiek novērtēts kā pārejas posms starp romantismu un modernismu — kustība, kas paplašināja mākslas iespējas, liekot akcentu uz noslēpumu, daudznozīmību un iekšējo pieredzi, nevis vienkāršu ārējās realitātes atainojumu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir simbolisms?

J: Kas aizsāka šo stilu literatūrā?

J: Kas izgudroja terminu "simbolists"?

J: Kā simbolisms ir saistīts ar romantismu?

J: Kas bija daži ievērojami simbolistu gleznotāji?

J: Kādus tēlu veidus izmantoja simbolisti?

J: Kādus simbolus izmanto simbolismā?

Meklēt pēc burta