Taišō ēra (1912–1926) — Japānas vēsturiskais periods

Taišō ēra (1912–1926) — Japānas vēsturiskais periods: politiskā liberalizācija, kultūras modernizācija un starpkaru attīstība. Uzzini par imperatoru, reformām un sabiedrību.

Taišō periods (大正時代, Taishō jidai), pazīstams arī kā Taišō ēra, bija japāņu laikmeta nosaukums (年号,, nengō,, lit. "gada nosaukums") pēc Meidži un pirms Šōva. Šis periods sākās 1912. gada 30. jūlijā un beidzās 1926. gada 25. decembrī. Šajā laikā imperators bija imperators Taishō-tennō (大正天皇).

Nengō Taishō nozīmē "Lielais taisnīgums" vai "Lielā taisnība".

Vēsturiskais un politiskais konteksts

Taišō periodā Japāna turpināja Meidži laikmeta modernizācijas kursu, tomēr sabiedrībā un politikā notika būtiskas pārmaiņas — strauji attīstījās partiju sistēma, pieauga pilsoniskā aktivitāte, un radās spēcīga liberālo un demokrātisko ideju plūsma, ko bieži dēvē par Taišō demokrātiju. Valsts iekšpolitiskā dzīvē dominēja tādas partijas kā Rikken Seiyūkai un Kenseikai, un pieauga parlamentārās varas nozīme.

Starptautiskā politika un kara laiks

Pasaules Pirmais karš (1914–1918) deva Japānai iespēju paplašināt savu ietekmi Āzijā un Klusā okeāna reģionā — Japāna ieņēma Vācijas īpašumus Klusā okeāna salās un paplašināja savu ietekmi Ķīnā, tostarp ar tā dēvētajām "21 prasībām" 1915. gadā. Pēc kara Japāna nostiprināja savu vietu lielvaru sabiedrībā, taču starptautiskā politika radīja arī spriedzi ar citām lielvalstīm un pretrunas ar Ķīnu (īpaši Šandunas jautājumā).

Ekonomika, streiki un nemieri

Gan Pirmā pasaules kara laikā, gan pēc tā Japānas rūpniecība un eksports pieauga, taču bija arī negatīvas sekas — inflācija un pārtikas cenu celšanās izraisīja plašas neapmierinātības. 1918. gadā notika plašas rīsu nemieri (kome sōdō), kas pārauga streikos un protestos visā valstī. 1923. gada 1. septembrī notika Lielais Kantō zemestrīce, kas iznīcināja lielu daļu Tokijas un Jokohamas un radīja milzīgas materiālas un cilvēciskas zaudējumus; pēc tās sekoja arī sociālas krīzes un pārbūves periods.

Sociālās pārmaiņas un tiesības

Taišō laikmetā sabiedrībā pieauga politiskā apziņa: attīstījās arodbiedrības, sociālistiskas un feminisma kustības, un izplatījās masu prese un kultūra pilsētās. 1925. gadā tika pieņemts likums par vispārējām vēlēšanām, kas paplašināja vēlētāju tiesības, piešķirot balsošanas tiesības plašākam vīriešu lokam (visiem pilsoņiem noteiktā vecumā), taču tajā pašā gadā stājās spēkā arī drošības saglabāšanas likums, ar kuru valdība centās ierobežot radikālās partijas un pretdarbību režīmam.

Kultūra, māksla un dzīvesstils

Taišō laikmets ir pazīstams ar kultūras dažādību un modernisma ietekmi. Parādījās jaunas literārās un mākslas plūsmas, teātris un kinematogrāfija kļuva par masu izklaides līdzekļiem, un pilsētvidē veidojās modernas modes un dzīvesveida tendences — tā dēvētais Taišō šiks. Izglītība paplašinājās, pieauga preses un žurnālistikas nozīme, kas veicināja sabiedrisku diskursu un ideju apmaiņu.

Imperators, varas maiņa un perioda beigas

Imperators Taishō reāli vairs nespēja pildīt visus pienākumus veselības stāvokļa dēļ; no 1921. gada daļēja valdības vadība tika uzticēta kroņa prinčam Hirohito (vēlāk imperatoram Šōwa). Taišō periods beidzās 1926. gada 25. decembrī, kad imperatora Taishō nāves dēļ sāksies Šōva ēra.

Mantojums

Taišō laikmets bieži tiek vērtēts kā pārejas posms starp Meidži centralizācijas un Šōva autoritārisma fāzi — tas bija laiks, kad Japānā notika liberalizācijas un demokrātiskas politikas pieaugums, taču vienlaikus saglabājās spēki, kas vēlāk noveda pie nacionālisma un militarisma uzplaukuma. Kultūras un sociālās pārmaiņas šajā periodā atstājušas nozīmīgu ietekmi uz Japānas 20. gadsimta attīstību.

Meklēt pēc burta