Zāras baseina teritorija (vācu: Saarbeckengebiet, Saarterritorium; franču: Saarbeckengebiet, Saarterritorium: Le Territoire du Bassin de la Sarre) parasti sauca par Zāras apgabalu vai vācu: Saargebiet. Saskaņā ar Versaļas līgumu tā bija teritorija, ko saskaņā ar 1920. gada Versaļas līgumu 15 gadus pārvaldīja Tautu Savienība.

Tās iedzīvotāju skaits 1933. gadā bija 812 000, un tās galvaspilsēta bija Sārbrikāna.

To veidoja daļa no Prūsijas Reinas provinces un Reinas Bavārijas Pfalcas. Tā bija nedaudz mazāka nekā mūsdienu Vācijas federālā zeme Zāra.

Vēsturisks fons

Zāras baseins līdz Pirmajam pasaules karam bija nozīmīgs reģions Vācijas rūpniecībai — šeit attīstījās ogļu raktuves, dzelzs un tērauda rūpniecība, kas bija svarīga Reinas provinces ekonomikai. Pēc Versaļas līguma noslēgšanas 1919. gadā, lai nodrošinātu Francijas atlīdzību par kara postījumiem un vājinātu Vācijas militāro un ekonomisko potenciālu, šā reģiona kontrole tika atdalīta no Vācijas uz noteiktu laiku.

Pārvaldība un tiesiska kārtība (1920–1935)

1920. gadā Zāras apgabals kļuva par teritoriālu vienību, kuru pārvaldīja Tautu Savienības uzraudzīta Valdošā komisija (Governing Commission). Komisiju parasti veidoja vairākas personas, kuras iecēla Tautu Savienība, un tās uzdevums bija nodrošināt civilās pārvaldes funkcionēšanu, tiesu sistēmas darbību un sabiedrisko kārtību.

Vienlaikus Francijai piešķīra īpašas ekonomiskas tiesības — galvenokārt uz Zāras ogļraktuvēm un tā transporta sistēmām — kā daļu no kara atlīdzības prasībām. Tas nozīmēja, ka, neskatoties uz to, ka teritoriju pārvaldīja Tautu Savienība, Francijas ekonomiskā ietekme reģionā bija būtiska.

Ekonomika un sabiedrība

Zāras basinā dominēja ogļraktuves, tērauda un dzelzs ražotnes, un šie nozares objekti piesaistīja lielu darba spēku, radot industriālu, pilsētu dzīvesveidu. Rūpnieciskā nozīme padarīja teritoriju stratēģiski svarīgu gan Francijai, gan Vācijai.

Sociāli un politiski reģions bija daudzveidīgs: iedzīvotāji bija galvenokārt vācieši, taču politiskā atmosfēra starpvēlēšanu un starpkaru gados bija saspringta — īpaši, tuvojoties 1935. gada referendumam, pieauga nacionālistiskas propagandas un politiskā spiediena apjoms no abām pusēm.

Versaļas līgums un 15 gadu termiņš

Versaļas līgums paredzēja, ka Zāras apgabals atradīsies starptautiskā pārvaldē 15 gadus (no 1920. gada), pēc kuriem iedzīvotājiem bija paredzēts referendums — brīva tautas nobalsošana par teritorijas turpmāku statusu. Līgums skaidri noteica, ka šajā laika posmā reģiona politiskais statuss netiks iekļauts Vācijas Republikas vai Francijas sastāvā.

Referendums 1935. gadā un tā sekas

Referendums notika 1935. gada 13. janvārī. Plebiscīta izvēles bija: atgriezt teritoriju Vācijas sastāvā, saglabāt to Tautu Savienības pārvaldē vai pievienot Francijai. Lielākā daļa iedzīvotāju nobalsoja par atgriešanos Vācijā — aptuveni 90% no balsotājiem — un pēc oficiālajām procedūrām Zāras apgabals tika atgriezts Vācijas sastāvā 1935. gada 1. martā. Rezultāts bija svarīgs uzvaras signāls Nacionālsocialistu Vācijas režīmam, kas to izmantoja propagandā.

Pēctecība un turpmākā attīstība

Pēc Otrā pasaules kara Zāras reģions atkal nonāca īpašā statusā: to valdīja Francija kā īpaša autonomā teritorija līdz 1957. gadam, kad Zāras zemes statuss tika iekļauts Vācijas federācijā. Mūsdienās reģions ir Vācijas federālās zemes Saarland daļa, taču Zāras vēsturiskā loma starptautiskajos līgumos un 20. gadsimta politiskajās norisēs ir palikusi nozīmīga mācība par reģionālajām un starptautiskajām sekām pēc karadarbības.