Wilson–Gorman Tariff Act
Vilsona-Gormana 1894. gada tarifs (saukts arī par 1894. gada Likumu par ienākuma nodokli) bija likumprojekts, ko pieņēma Kongress un ar kuru tika samazināti tarifi noteiktiem ASV importam. Galīgajā versijā nodokļi tika nedaudz samazināti, taču tika pievienoti vairāki citi noteikumi. Viens no tiem bija 2 % federālais ienākuma nodoklis. Citas preces, piemēram, akmeņogles, kokmateriāli un vilna, tika iekļautas beznodokļu sarakstā, bet cukurs tika svītrots no beznodokļu saraksta (tajā tas bija iekļauts 1890. gada Makkinlija tarifa rezultātā). Debates par tarifiem bija notikušas jau kopš brīža, kad Amerika kļuva par valsti. ASV kļūstot arvien industrializētākām, debates kļuva aizvien asākas. Likums bija demokrātu centieni palīdzēt valstij atgūties no 1893. gada panikas, kas bija nopietna ekonomiskā depresija. To mēģināja panākt, samazinot tarifus un kompensējot ieņēmumu zaudējumus ar federālo ienākuma nodokli. Viņi uzskatīja, ka, ja ASV samazinās tarifus, arī citas valstis to darīs. Viņi arī uzskatīja, ka varētu panākt tiešu iedzīvotāju ienākuma nodokli. Likums nesasniedza nevienu no tā mērķiem. Gadu vēlāk to atcēla ar Augstākās tiesas lēmumu lietā Pollock v. Farmers' Loan & Trust Co kā nekonstitucionālu. Netieši tarifs bija viens no Spānijas un Amerikas kara iemesliem.
Šī likumprojekta pieņemšana tika uzskatīta par cukura biznesa uzvaru un prezidenta Grovera Klīvlenda (attēlā redzams kā vergs ķēdēs) sakāvi.
Fons
Bendžamina Harisona administrācijas pēdējās dienās ekonomikai kaitēja vairāki notikumi. Viens no lielākajiem darba devējiem, Reading Railroad, nonāca maksātnespējas procesā. Tas izraisīja neveiksmīgu notikumu virkni. Simtiem banku un uzņēmumu, kas bija atkarīgi no Reading un citiem dzelzceļiem, bija spiesti slēgt. ASV akciju tirgus strauji kritās. Baidoties, ka situācija varētu pasliktināties, Eiropas investori izņēma savus līdzekļus no ASV. Tomēr depresija izplatījās arī Eiropā. Tikmēr ASV dienvidos un rietumos bija lauksaimniecības depresija, kas ievērojami pasliktināja ekonomikas stāvokli. Kad prezidenta amatā stājās Grovers Klīvlends, vairāk nekā 4 miljoni cilvēku jau bija zaudējuši darbu. Taču Klīvlends uzskatīja, ka viņam nevajadzētu neko darīt - situācija labosies pati no sevis.
Kongresa demokrāti jau ilgu laiku vēlējās samazināt tarifus. Vilsona-Gormana nodokļu likums paredzēja uz pieciem gadiem piemērot 2 % ienākuma nodokli visiem "ienākumiem, peļņai un ienākumiem", kas pārsniedz 4 000 ASV dolāru. Ienākumu nodoklim bija paredzēts kompensēt ieņēmumus, kas tiktu zaudēti, samazinot tarifus.
Ienākumu nodoklis
Tas bija pirmais ienākuma nodoklis kopš Pilsoņu kara. Atšķirībā no kara laika nodokļa Kongresā tika izdarīts spiediens, lai ieviestu tiešu ienākumu nodokli. No 1874. līdz 1893. gadam demokrāti Kongresā bija iesnieguši gandrīz 70 ienākuma nodokļa likumprojektus. Ieņēmumu gūšana nebija tiešā ienākuma nodokļa galvenais mērķis. Galvenais jautājums bija taisnīgums. Lielāko daļu federālo ieņēmumu veidoja tarifi, kas bija jāmaksā visiem amerikāņiem, pērkot importētus produktus. Taču tādi milzīgi uzņēmumi kā dzelzceļš, tērauda ražotāji, cukura ražošanas uzņēmumi guva lielu peļņu, kas netika aplikta ar nodokļiem. Nodokļi netika uzlikti arī vērtspapīriem, obligācijām un uzkrājumiem. Tāpēc ienākuma nodoklis bija taisnīgs risinājums šai situācijai.
Tie, kas iebilda pret ienākumu nodokli, lielākoties dzīvojošie lielajās austrumu pilsētās, sauca to par "šķiru likumdošanu" (kas bija vērsta pret viņu šķiru). Daudzi uzskatīja, ka tas ir nodoklis bagātajiem, jo 90 % amerikāņu nodoklis nebija jāmaksā. Citi uzskatīja, ka federālais ienākuma nodoklis atņems naudu štatu valdībām.
Rezultāti
Vilsona-Gormana tarifs pasliktināja ekonomiku. Tā rezultātā no citām valstīm tika importētas lētākas preces, kas konkurēja ar Amerikā ražotajiem produktiem. Tas kaitēja Amerikas uzņēmumu peļņai. Tajā pašā laikā Amerikas uzņēmumi savām precēm neatrada daudz noieta tirgu ārzemēs. Tarifu likums kaitēja arī Kubas ekonomikai. Tas palielināja kubiešu dusmas pret koloniālo Spāniju. Tas bija viens no faktoriem, kas izraisīja Spānijas un Amerikas karu 1898. gadā.
Taču Vilsona-Gormana ienākuma nodokļa daļa bija tā iznīcinoša. Ienākumu nodoklis bija vērsts pret turīgajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas gūst lielus ienākumus. Ekonomikas stāvoklim pasliktinoties, Los Angeles Times atzīmēja: "Demokrāti atbalsta ienākuma nodokli tā iemesla dēļ, ka demokrātiem parasti nav ienākumu, kurus varētu aplikt ar nodokļiem."
Gadu vēlāk šis likums tika atcelts ar 5-4 lēmumu lietā Pollick. Šo lēmumu savukārt vēlāk atcēla, pieņemot ASV Konstitūcijas sešpadsmito grozījumu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir 1894. gada Vilsona-Gormana tarifs?
A: 1894. gada Vilsona-Gormana tarifs (saukts arī par 1894. gada Likumu par ienākuma nodokli) bija likumprojekts, ko pieņēma Kongress un ar kuru tika samazināti tarifi noteiktiem ASV importam.
J: Kādi citi noteikumi tika iekļauti galīgajā versijā?
A: Galīgajā versijā nedaudz samazināja nodokļus, bet pievienoja vairākus citus noteikumus. Viens no tiem bija 2 % federālais ienākuma nodoklis. Citas preces, piemēram, akmeņogles, zāģmateriāli un vilna, tika pievienotas beznodokļu sarakstam, bet cukurs tika svītrots no beznodokļu saraksta (tajā tas bija iekļauts 1890. gada Makkinlija tarifa rezultātā).
Jautājums: Cik ilgi ir notikušas debates par tarifiem?
A: Debates par tarifiem ir notikušas, kopš Amerika kļuva par valsti. ASV kļūstot arvien industrializētākām, debates kļuva aizvien asākas.
J: Ko demokrāti cerēja panākt ar šo likumu?
A: Demokrāti cerēja palīdzēt atgūties no 1893. gada panikas izraisītās ekonomiskās depresijas, samazinot tarifus un kompensējot zaudētos ieņēmumus ar federālo ienākuma nodokli. Viņi arī uzskatīja, ka, samazinot tarifus, citas valstis sekos viņu piemēram, un viņi varēs panākt tiešu iedzīvotāju ienākumu nodokli.
Vai šis likums sasniedza savus mērķus?
A: Nē, šis likums nesasniedza nevienu no saviem mērķiem, un gadu vēlāk ar Augstākās tiesas lēmumu lietā Pollock v. Farmers' Loan & Trust Co to atcēla kā nekonstitucionālu.
J: Vai ar šo tarifu bija netiešs iemesls Spānijas un Amerikas karam?
A: Jā, šis tarifs tika uzskatīts par netiešu iemeslu Spānijas un Amerikas karam, jo tas nesasniedza savus mērķus.
