Vilsona-Gormana 1894. gada tarifs (saukts arī par 1894. gada Likumu par ienākuma nodokli) bija likumprojekts, ko pieņēma Kongress un ar kuru tika samazināti tarifi noteiktiem ASV importam. Galīgajā versijā nodokļi tika nedaudz samazināti, taču tika pievienoti vairāki citi noteikumi. Viens no tiem bija 2 % federālais ienākuma nodoklis — vispārējs ienākuma nodoklis, kas stājās spēkā, lai kompensētu valsts budžeta ieņēmumu zudumu no tarifa samazināšanas (ienākuma nodoklim bija noteikts slieksnis un papildu likmju posmi augstākiem ienākumiem). Citas preces, piemēram, akmeņogles, kokmateriāli un vilna, tika iekļautas beznodokļu sarakstā, bet cukurs tika svītrots no beznodokļu saraksta (tajā tas bija iekļauts 1890. gada Makkinlija tarifa rezultātā).
Debates par tarifiem bija notikušas jau kopš brīža, kad Amerika kļuva par valsti. ASV kļūstot arvien industrializētākām, debates kļuva aizvien asākas starp aizstāvjiem, kuri vēlējās augstus tarifus, lai aizsargātu vietējo ražošanu, un tiem, kuri atbalstīja brīvāku ārējo tirdzniecību. Vilsona–Gormana likums bija Demokrātu partijas mēģinājums palīdzēt valstij atgūties no 1893. gada panikas — smagas ekonomiskās depresijas — samazinot protekcionistiskos tarifus un mēģinot ieviest alternatīvus ieņēmumu avotus, galvenokārt federālo ienākuma nodokli. Demokrāti cerēja, ka tarifa samazinājums varētu stimulēt ekonomiku un mudināt arī citas valstis mazināt muitas barjeras; likuma autori bija arī pretimnākoši idejai par tiešu iedzīvotāju nodokli kā stabilu valsts ieņēmumu avotu.
Tomēr likuma gala teksts bija kompromiss starp Pārstāvju palātas un Senāta versijām — Senāts ieviesa daudz izņēmumu un aizsardzības pasākumu konkrētām industrijām, tādēļ tarifa samazinājumi kļuva mēreni. Rezultātā likums nepildīja cerēto ekonomisko atvieglojumu un nenovērsa īstermiņa fiskālās problēmas. Lai arī ienākuma nodoklis tika uzlikts, tas drīz vien nonāca tiesvedībā.
Likumam drīz vien sekoja tiesas izšķirums: Augstākās tiesas lēmums lietā Pollock v. Farmers' Loan & Trust Co (1895) atzina federālo ienākuma nodokli par nekonstitucionālu, jo to klasificēja kā tiešu nodokli, kuru Konstitūcija prasīja apdalīt starp štatiem pēc iedzīvotāju skaita. Tādējādi ieņēmumu avots, kas bija domāts, lai kompensētu tarifa samazinājumus, tika iznīcināts, un tarifa politikas mērķi netika sasniegti. Situāciju vēlāk grozīja 1913. gada 16. konstitūcijas grozījums, kas deva Kongresam tiesības iekasēt federālo ienākuma nodokli bez apdalīšanas prasības.
Vilsona–Gormana tarifa politiskās un ekonomiskās sekas bija plašas: tas iezīmēja konfliktu starp atšķirīgām ekonomiskajām grupām (ražotājiem, patērētājiem, importētājiem) un starp politiskajām frakcijām; tas arī parādīja, cik sarežģīti ir panākt sistēmiskas nodokļu un muitas reformas federālā līmenī. Netieši tarifs bija viens no faktoriem, kas ietekmēja starptautiskās un reģionālās intereses, un to bieži saista ar plašākām norisēm, kas veicināja spriedzi, kas galu galā bija viens no Spānijas un Amerikas kara priekšnosacījumiem (tamēr kara cēloņu kopums bija daudz plašāks un ietvēra arī politiskas un ģeopolitiskas problēmas).
Īsumā: Vilsona–Gormana tarifs (1894) bija mēģinājums mazināt protekcionisma līmeni un ieviest federālu ienākuma nodokli kā budžeta papildinājumu, taču kompromisi likumdošanā un vēlākais Augstākās tiesas spriedums padarīja šo reformu īslaicīgu un ar ierobežotu ietekmi. Pilnīga federālā ienākuma nodokļa sistēma ASV tika nodrošināta tikai pēc 16. grozījuma pieņemšanas 1913. gadā.
