Edmund Phelps

Biogrāfija

Agrīnā dzīve un izglītība

Edmunds Felpss dzimis 1933. gadā netālu no Čikāgas, bet uzauga un mācījās skolā Hastingsā pie Hadsonas, Ņujorkā, kur ģimene pārcēlās, kad viņam bija seši gadi. 1951. gadā viņš iestājās Amherstas koledžā kā bakalaura students. Pēc tēva ieteikuma Phelpss Amherstas koledžas otrajā kursā apguva savu pirmo ekonomikas kursu. Viņa ekonomikas skolotājs bija Džeimss Nelsons, un viņa mācību pamatā bija slavenā Pola Samuelsona mācību grāmata. Felpss bija ļoti ieinteresēts studēt uzņēmējdarbību. Viņš zināja par svarīgām neatrisinātām problēmām un viņam bija jaunas idejas, piemēram, par plaisu starp mikroekonomiku un makroekonomiku.

Pēc bakalaura grāda iegūšanas Amherstā 1955. gadā Felpss devās uz Jeila Universitāti, lai studētu maģistrantūrā. Tur viņa pasniedzēji bija daži no izcilākajiem ekonomistiem, piemēram, Nobela prēmijas laureāti Džeimss Tobins un Tomass Šelings, un viņš mācījās pie Artūra Okuna. Viņa studiju kursos ļoti nozīmīgi bija Viljams Fellners un Henrijs Vallihs. Jeilas universitātē 1959. gadā Phelpss ieguva doktora grādu. Doktora grāda aizstāvēšanas darba pamatā bija Tobina ideja, ka ārkārtas situācijās cilvēku vajadzība ir ietekmīgāka nekā pēkšņas cenu pārmaiņas.

Pētniecība 60. un 70. gados

Pēc doktora grāda iegūšanas Felpss sāka strādāt par ekonomistu RAND Corporation. Viņa galvenā interese bija makroekonomika, bet RAND pievērsās darbam aizsardzības jomā, tāpēc nākamajā, 1960. gadā Phelpss nolēma atgriezties pie studijām. Viņš sāka strādāt pētnieka darbu Kovlesa fondā un pasniedzēja darbu Jēlas universitātē. Cowles Foundation viņš galvenokārt pētīja nākotnes cenas un algas, sekojot Roberta Solow darbam. Šo pētījumu ietvaros Felss 1961. gadā publicēja slaveno darbu par zelta likmi, kas ir viens no viņa nozīmīgākajiem darbiem ekonomikas zinātnē. Viņš rakstīja arī darbus par citām ekonomikas teorijām, piemēram, monetāro ekonomiku (Rikarda ekvivalenci) un tās nozīmi, veidojot labāko ekonomisko izaugsmi.

Darbs Kovlesa fondā Felsam deva iespēju tikties ar citiem nozīmīgiem ekonomistiem, kas strādāja izaugsmes teorijas jomā, piemēram, Deividu Kassu un Nobela prēmijas laureātu Tjalingu Koopmansu. Turklāt 1962.-63. akadēmiskajā gadā Phelpss apmeklēja MIT, kur viņš tikās ar Nobela prēmijas laureātiem Polu Samuelsonu, Robertu Solovu un Franko Modigliani.

1966. gadā Felpss pameta Jeilu un pārcēlās uz Pensilvānijas Universitāti, kur viņam tika piedāvāts pastāvīgs darbs kā ekonomikas profesoram. Pensilvānijā Phelpss galvenokārt pētīja saikni starp nodarbinātību, algām un inflāciju. Par to viņš rakstīja 1968. gadā: "Money-Wage Dynamics and Labor Market Equilibrium". Šajā pētījumā bija svarīgas jaunas idejas par Filipsa līkni. Tā bija pirmā ideja par dabisko bezdarba līmeni, un tajā bija teikts, ka inflācijas līmenis neietekmē darba tirgu. Phelpss 1969. gada janvārī Pensilvānijas Universitātē rīkoja sanāksmi, lai atbalstītu pētījumus par inflāciju un nodarbinātību. Stāsts par šo sanāksmi nākamajā gadā tika publicēts grāmatā, kas bija ļoti nozīmīga un ir pazīstama kā "Felpsa sējums". Šajā laikā Phelpss kopā ar citiem ekonomistiem strādāja pie ekonomiskās izaugsmes, monetārās un fiskālās politikas ietekmes un labākā iedzīvotāju skaita pieauguma pētījumiem.

1969.-1970. gadā profesors strādāja Stenfordas Universitātes Uzvedības zinātņu progresīvo pētījumu centrā (Center for Advanced Study in Behavioral Science). Tikšanās ar Nobela prēmijas laureātiem AmartijaSenuAmartyaSenun Kenetu Arrovu (Kenneth Arrow), kā arī Džona Rolsa (John Rawls) darbu lasīšana, ar kuru viņš iepazinās šajā gadā, radīja profesora Phelpsa interesi par pētniecību ārpus makroekonomikas. 1972. gadā viņš publicēja pētījumu, ko nosauca par "statistisko diskrimināciju". Viņš arī publicēja pētījumu par ekonomisko taisnīgumu, izmantojot idejas no Roulsa grāmatas "Taisnīguma teorija".

1971. gadā Felpss pārcēlās uz Kolumbijas Universitātes Ekonomikas fakultāti, kur studēja Nobela prēmijas laureāti Viljams Vikrijs un Džeimss Hekmens. Trīs gadus vēlāk pievienojās Nobela prēmijas laureāts Roberts Mundels, kā arī Febuss Drīmess, Giljermo Kalvo un Džons B. Teilors. Profesors Phelpss publicēja pētījumus par inflācijas nodokli un fiskālās politikas ietekmi uz inflāciju. 1972. gadā Phelpss publicēja grāmatu par savu jauno teoriju. Grāmatā bija daudz ideju par ilgstoša bezdarba ietekmi, un tā padarīja viņu populārāku.

Turpmākajos gados Keinsa ekonomika tika uzskatīta par mazāk nozīmīgu pēc Džona Muta darba "Racionālās cerības" publicēšanas. Felpss kopā ar Kalvo un Džonu Teiloru uzsāka programmu, lai pārbūvētu keinsiānisko ekonomiku ar jaunām idejām par cenām un algām, kas noteiktu laiku saglabājās nemainīgas. Profesors Felpss un Džons Teilors 1977. gadā publicēja pētījumu par to, kā aprēķināt algas ("Staggered Wages"). Septiņdesmitajos gados Phelpss un Calvo strādāja pie pētījumiem par līgumu slēgšanu, izmantojot asimetrisku informāciju.

70. gadu beigās profesors Felpss veica pētījumus kopā ar Romānu Frydmanu, kuram mācīja Felpss. Viņi strādāja pie racionālajām cerībām un atklāja to problēmas. 1983. gadā tika publicēta grāmata par to, ko cilvēki teica 1981. gadā notikušajā lielajā sanāksmē, kurā viņi runāja par racionālajām cerībām. Šī grāmata netika uzskatīta par ļoti nozīmīgu.

1982. gadā Felpss kļuva par Kolumbijas Universitātes politekonomijas profesoru. 80. gadu sākumā viņš uzrakstīja mācību grāmatu par ekonomikas zināšanām. Grāmata "Politiskā ekonomija" tika publicēta 1985. gadā, taču daudzās skolās tā netika izmantota.

Eiropas kolēģi kopš 80. gadu vidus

Astoņdesmitajos gados profesors Phelps sadarbojās ar Eiropas universitātēm un institūcijām, piemēram, Banca d'Italia (lielāko daļu no 1985.-86. gada atvaļinājuma viņš pavadīja Itālijā) un Observatoire Français des Conjonctures Économiques (OFCE). Viņš sāka interesēties par joprojām augsto bezdarba līmeni Eiropā un kopā ar OFCE direktoru Žanu Polu Fitousi (Jean-Paul Fitoussi) publicēja vairākus darbus par šo jautājumu. Turpmākajos gados profesors Felpss strādāja, lai aprēķinātu dabisko bezdarba līmeni. Dažus no saviem pētījumiem viņš publicēja 1994. gada grāmatā. Phelpss strādāja arī kopā ar Luidži Paganetto Romas Tor Vergata universitātē, un laikā no 1988. līdz 1998. gadam viņi vadīja Villa Mondragone starptautisko semināru.

1990. gadā Felpss piedalījās ERAB misijā Maskavā, kur viņš kopā ar Kenetu Arrovu strādāja pie PSRS reformas. Viņš kļuva par ERAB Ekonomikas konsultatīvās padomes locekli un palika tajā līdz 1993. gadam. Profesors Phelpss tur sāka interesēties par Austrumeiropas pārejas ekonomikas valstīm.

Nobela prēmija

Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija savā paziņojumā norādīja, ka Felpsa darbs ir "padziļinājis mūsu izpratni par ekonomiskās politikas īstermiņa un ilgtermiņa ietekmes saistību".

Džordža Meisona Universitātes profesors Tailers Kovens (Tyler Cowen) blogā Marginal Revolution raksta, ka "viņa galvenais ieguldījums ir labāka izpratne par Filipsa līkni un īstermiņa bezdarba dinamiku, kā arī bezdarba dabiskā līmeņa jēdzienu." Cowens arī rakstīja, ka "viņa 1960. gadu makroekonomiskais darbs bija patiess, svarīgs un ārkārtīgi ietekmīgs. Kapitāla teorijas darbs ir paliekošs un nodrošina pamatu turpmākajām teorijām. Kopējais tvērums ir iespaidīgs, un Felpss nekad nav attālinājies no reālās pasaules". Cowen, rakstot, ka Phelpsam piešķirtā balva nozīmē: "Lielie jautājumi joprojām ir svarīgi. Bezdarbs, ekonomiskā izaugsme, darba tirgi, kapitāla uzkrāšana, godīgums, diskriminācija un taisnīgums starp paaudzēm patiešām ir ekonomikas uzmanības vērti jautājumi."

Gan profesors Kovens (Cowen), gan Bērklijas profesors Breds DeLongs (Brad DeLong) sacīja, ka Felpsa izvēle bija labs lēmums, bet Hārvarda profesors Gregorijs Mankijs (Gregory Mankiw) teica, ka tā bija "brīnišķīga izvēle".