Mikhail Bakunin

Vēsture

Mihails dzimis Krievijas impērijā krievu muižnieku ģimenē. Jaunībā viņš bija Krievijas armijas jaunākais virsnieks, bet 1835. gadā atteicās no dienesta. Viņš mācījās Maskavas skolā, lai studētu filozofiju, un sāka apmeklēt radikālus pulciņus, kur viņu ļoti ietekmēja Aleksandrs Hercens. Bakunins 1842. gadā pameta Krieviju un devās uz Drēzdeni, bet pēc tam uz Parīzi, kur viņš iepazinās ar Žoržu Sandi, Pjēru Žozefu Proudonu un Kārli Marksu.

Galu galā viņš tika deportēts no Francijas par uzstāšanos pret Krievijas apspiešanu Polijā. 1849. gadā Drēzdenē viņu arestēja par dalību 1848. gada čehu sacelšanās kustībā. Viņu nodeva Krievijai, kur viņš tika ieslodzīts Pēterpātera Pāvila cietoksnī Sanktpēterburgā. Tur viņš palika līdz 1857. gadam, kad viņu nosūtīja uz darba nometni Sibīrijā. Viņš aizbēga uz Japānu, ASV un beidzot uz īsu laiku nokļuva Londonā, pēc tam Šveicē un Itālijā.

1868. gadā Bakunins pievienojās sociālistiskajai Starptautiskajai strādnieku asociācijai, kas apvienoja arodbiedrības un strādnieku organizācijas. Nesaskaņas ar Marksu, kurš bija nozīmīga šīs organizācijas persona, beidzās ar to, ka Bakunins tika izslēgts par "slepenas organizācijas veidošanu Internacionālā".

Lielākā bakūnistu organizācija pastāvēja ilgāk nekā tās mazā marksistu konkurente, kas darbojās tikai Ņujorkā. Bakunins popularizēja sindikālisma un anarhisma pamatidejas. No 1870. līdz 1876. gadam Bakuņins sarakstīja dažus no saviem garākiem darbiem, piemēram, "Statisms un anarhija" un "Dievs un valsts".

Parīzes komūna atbilda daudziem Bakunina anarhistiskās programmas elementiem - pašpārvaldei, pilnvarotiem delegātiem, milicijas sistēmai ar ievēlētiem virsniekiem un decentralizācijai. Lai gan Bakunins bija vecs un slims, viņš mēģināja pievienoties anarhistiem arī Boloņā, Itālijā, taču bija spiests pārģērbies atgriezties Šveicē, kur viņš dzīvoja Lugāno. Viņš turpināja aktīvi darboties Eiropas strādnieku un zemnieku kustībās, kā arī ietekmēja kustības Ēģiptē un Latīņamerikā.

Saistītās lapas

• Nechaev