ASV Augstākā tiesa 1971.–1973. gadā pieņēma nozīmīgu lēmumu lietā Roe v. Wade. Tiesa secināja, ka štata likums, kas pilnībā aizliedza abortus (izņemot gadījumus, kad ir jāglābj mātes dzīvība), ir antikonstitucionāls. Šis spriedums padarīja abortus likumīgus daudzos gadījumos un noteica plašu tiesvedības un politikas ietvaru turpmākajām desmitgadēm. Tiesas vairākuma rakstu sarakstīja tiesnesis Hārijs Blakmuns (Harry Blackmun); lēmums pieņemts ar 7–2 balsīm — par to balsoja tiesas priekšsēdētājs Vorens E. Bārgers (Warren E. Burger) un vēl seši tiesneši, bet pret to balsoja tiesneši Viljams Renkvists (William Rehnquist) un Bairons Vaits (Byron White).
Juridiskais pamatojums un trimesteru doktrīna
Roe sprieduma centrā bija tiesības uz privātumu, ko Augstākā tiesa izrietinoši saistīja ar 14. grozījuma Due Process klauzulu. Lēmums ieviesta tā sauktā trimesteru (trimestru) pieeja: pirmajā trimestrī lēmums par abortu galvenokārt pieder sievietei un ārsta izvēlei, otrajā trimestrī štats drīkst noteikt noteiktus veselības aizsardzības regulējumus, bet trešajā trimestrī, tuvojoties augļa "nēsāšanas galam" (viability), štati var ierobežot vai aizliegt abortu, ja vien netiek apdraudēta mātes dzīvība vai veselība. Lēmums arī atzina, ka valsts interesē ietilpst gan mātes veselības aizsardzība, gan potenciālās dzīvības aizsardzība, un šīs intereses pieaugs, konkrētāk — ar grūtniecības norisi un augļa attīstību (būtisku jēdzienu Roe spriedums sasaistīja ar augļa dzīvotspējas — viability — jēdzienu, kas parasti tiek saistīts ar aptuveni 24. grūtniecības nedēļu robežu).
Sociālās un politiskās reakcijas
Šis lēmums sašķēla tautu un vēl šodien ir pretrunīgi vērtēts. Sabiedrība sadalījās galvenokārt divās norišu grupās — tie, kas iestājās par dzīvības aizstāvēšanu, un tie, kas atbalsta sievietes par izvēli. Dzīvības aizstāvji argumentē, ka nedzimušam bērnam ir tiesības uz dzīvību, kuras valstij jāaizsargā; pro-choice atbalstītāji uzsver sievietes autonomiju un tiesības lemt par savu ķermeni. Lēmums uzsāka plašu politisku aktīvismu, juridiskas cīņas un likumdošanas iniciatīvas gan federālā, gan štatu līmenī, kā arī ietekmēja vēlēšanu kampaņas un partiju politiku ASV.
Tālākā tiesu prakse un likumu izmaiņas
Roe tiesvedību skāra arī turpmākie Augstākās tiesas spriedumi. 1989. gadā lēmums Webster v. Reproductive Health deva štatiem plašākas iespējas regulēt abortus, un 1992. gadā lietā Planned Parenthood v. Casey Augstākā tiesa atcēla Roe trimesteru doktrīnu un aizstāja to ar undue burden (nesamērīga apgrūtinājuma) standartu: štats drīkstēja ieviest noteiktus ierobežojumus pirms augļa viability, ja tie nerada nesamērīgu šķērsli sievietei, kas meklē abortu. Visbeidzot 2022. gadā lietā Dobbs v. Jackson Women's Health Organization Augstākā tiesa atcēla Roe precedentu, nosakot, ka federālais konstitucionālais tiesību pamats abortu legalizācijai vairs nepastāv un valstu likumdošana tagad nosaka piekļuves iespējas. Rezultātā daži štati ir ieviesuši stingrus aizliegumus, citi — pastiprinājuši aizsardzību un pieejamību; tas radījis lielas atšķirības pieejamībā atkarībā no štata.
Sekas mūsdienās
Roe lēmuma mantojums ir sarežģīts: tas mainīja medicīnisko praksi, politiku un sabiedriskās diskusijas par reproduktīvajām tiesībām. Pat ja Roe vairākos posmos tika ierobežota un galu galā atcelta, tas gadiem ilgi noteica normu, kuras iespaidā tika izstrādātas likumu sistēmas, klīniskās prakses un politiskās kustības. Šodien debates turpinās — tie aptver juridiskus, medicīniskus, ētiskus un sociālus aspektus, tajā skaitā jautājumus par piekļuvi veselības aprūpei, kontracepciju, sieviešu tiesībām un štatu suverenitāti attiecībā uz veselības politiku.
Īsumā: Roe v. Wade bija pagrieziena punkts ASV tiesību un sabiedriskajā dzīvē — tas atzina plašu sievietes autonomiju attiecībā uz abortu 1970. gados, izraisīja gadiem ilgu politisku un tiesisku pretošanos, un tā precedents vēlāk tika pārskatīts un galu galā atcelts, atstājot lēmumu par abortu pieejamību štatu līmenī.