Ķeltu politeisms — vēsture, dievības, druīdi un neopagānisms
Atklāj Ķeltu politeisma vēsturi, dievības (Teutatis, Taranis, Lugs), druīdu noslēpumus un mūsdienu neopagāniskās atmodas ietekmi uz senajām tradīcijām.
Ķeltu politeisms ir plašs ticējumu kopums un reliģiskas prakses sistēma, ko parasti sauc arī par ķeltu pagānismu. To sākotnēji piekopa dažādas Eiropas tautas, ko mūsdienās apzīmē ar kolektīvo nosaukumu ķeltiem. Bija ilgstošs process, kura gaitā ķeltu kultūras un reliģiskās prakses tika ietekmētas un daļēji aizvietotas ar kristietību; šī pāreja daudzviet īpaši kontinentālajā Eiropā bija būtiski pabeigta aptuveni 5. gadsimtā mūsu ērā, kam sekoja tālāka pāreja Britu salās un Īrijā.
Pirmie ar šo ticējumu saistītie arheoloģiskie atradumi datējami aptuveni no 5. — 1. gadsimta p.m.ē., īpaši La Tène periodā, kas tiek novērtēts kā ķeltu materiālās kultūras ziedu laiks. Kopumā ķeltu reliģiskās formas un prakses saglabājās un mainījās aptuveni vienu gadu tūkstoti, līdz romiešu laikmeta un vēlākajiem vēstures notikumiem radīja jaunas sintezētās tradīcijas.
Britu salu ķeltu kontekstā šīs prakses pārklājās ar vietējām dzelzs laikmeta formām un kultūras īpatnībām. Ķeltu politeisms piederēja plašākai dzelzs laikmeta indoeiropiešu reliģiju saimei, taču tai bija liela reģionāla dažādība — no Galliijas un Iberijas līdz Britānijai un Īrijai.
Dievības, rakstītie avoti un materiālie pierādījumi
Ķeltu panteons nav vienots — dievu vārdi un funkcijas atšķiras reģionos. Daudzi no vārdotajiem dieviem mums nāk no romiešu un grieķu autoru aprakstiem, arheoloģiskiem uzrakstiem uz altāriem un kapsētas stēlām, kā arī no viduslaiku īru un walisiski saglabātajiem stāstiem. Starp pazīstamākajiem vārdiem ir Teutatis, Taranis un Lugs; populāra ir arī attēlotā figūra Cernunnos, bieži attēlota ar ragiem (piemēram, slavenajā Gundestrup trauka attēlojumā).
Arheoloģija sniedz liecības par svētvietām, upurvietām, torču un dārgumu depozītiem, kā arī par ikdienas rituāliem — atrastas ir votīvu dāvanas, zelta rotas, ierocis un kaulu depozīti, kā arī purva ķermeņi, kurus daži pētnieki uzskata par iespējamiem rituāliem upuriem vai upurēšanas rezultātu. Tomēr liecību interpretācija bieži ir sarežģīta, un modernā pētniecībā ierasts salīdzināt klasiskos aprakstus ar materiālajiem pierādījumiem.
Raksturojošas iezīmes: prakses un institūcijas
Romiešu vēsturnieki un ģenerāļi, īpaši Jūlijs Cēzars, apraksta ķeltu sabiedrībā pastāvošo speciālistu grupu — druīdus. Druīdi bija ne tikai reliģiskie priestera tipa vadītāji, bet arī tiesneši, mācītāji, zinātnieki un mutvārdu tradīciju sargātāji. Viņu darbības joma, pēc aprakstiem, iekļāva rituālus, likumu izpildi, astronomisko zināšanu pārvaldīšanu un izglītību. Tā kā druīdu mācības lielā mērā tika uzturētas mutvārdos, daudzas zināšanas par to ir fragmentāras, bet arheoloģijā un romiešu avotos atrodamas norādes par svētvietām, slepenām sanāksmēm un rituālu prasmēm.
Par reliģiskajiem rituāliem liecina arī upurēšanas prakse (gan dzīvnieku, gan, pēc Cēzara ziņojumiem, reizēm arī cilvēku upurēšana), kā arī plašā rituālo vietu tipoloģija — svētie meži, ietekmīgi kalni, ūdeņu svētvietas un speciāli veidotas svētnīcas. Taču mūsdienu pētnieki uzsver, ka klasiski apraksti ir jāskata kritiski: romiešu autori dažkārt figuratīvi pārspīlēja citu tautu prakses, lai pamatotu iekarošanu vai kultūras pārākumu.
Romanizācija, interpretatio romana un sincretisms
Pēc Romas impērijas iekarošanas (piem., Galijas iekarošana no 58. līdz 51. g. p.m.ē. un Dienvidbritānijas daļu 43. g. m.ē.) ķeltu reliģija sāka sadzīvot ar romiešu kultu un administrāciju. Notika interpretatio romana — romieši salīdzināja un reizēm vienoja vietējās dievības ar savām, kas radīja jaunas oblikas un sincretiskas dievības. Tā rezultātā izveidojās populace ar gan ķeltu, gan romiešu elementiem — nereti šos dievus var atrast uz altāriem ar romiešu simboliku, bet ar vietējām vārdu formām. Jaunajā Galli-Roman kultūrā parādījās arī dievības, kuru pieminēšana vai ikonogrāfija līdzās klasiskām romiešu dievībām radīja daudzveidīgas reliģiskas prakses; piemēram, Cernunnos ikonogrāfija bieži tiek saistīta ar vietējiem kultiem.
Mitoloģijas saglabāšanās un kristietības ietekme
5. un 6. gadsimtā kristietība kļuva par dominējošo ticību daudzos ķeltu apdzīvotajos reģionos. Procesā kristietība aizstāja lielāko daļu iepriekšējo reliģisko prakses, taču nesa līdzi arī konversiju un asimilācijas piemērus — daudzas mitoloģiskas tēmas, varoņu līnijasp un simboli tika pārstrādāti vai saglabāti laicīgās literatūras un hagiogrāfiju formā. Viduslaiku īru un walisiski saglabātie teksti (piem., leģendas, hronikas un episkie stāsti) bieži attēlo dievības kā senus varoņus vai valdniekus — šo pārdabisko personu "ierakstīšanu" kā vēsturiskas figūras pētnieki dēvē par eihemerizāciju, pēc sengrieķu filozofa Eihemēra vārda, kurš formulēja ideju, ka dievi ir bijuši cilvēki, kuri vēlāk kļuvuši leģendāri.
Neopagānisms un mūsdienu atdzimšana
Interese par ķeltu ticībām un mitoloģiju atgriezās rietumu kultūrā 18. un 19. gadsimtā romantisma un tautu atmodas laikmetā, taču 20. gadsimtā veidojās arī jaunas reliģiskas un garīgas kustības — ķeltu neopagānisms un mūsdienu druīdisms. Šīs kustības ir dažādas: daļa ir rekonstrukcionistiskas, cenšas pēc iespējas atjaunot vēsturiskās prakses, balstoties uz avotiem un arheoloģiju; citas ir modernākas garīgas tradīcijas, kas izmanto ķeltu simboliku un rituālus kā iedvesmu mūsdienu garīgajai dzīvei. Mūsdienu ķeltu neopagānisms ietver gan individuālas garīgas prakses, gan organizētas kopienas, svētkus un publiskas ceremonijas, kā arī interesi par valodu, folkloru un kultūras mantojumu.
Kopumā ķeltu politeisms ir daudzslāņaina un reģionāli atšķirīga reliģiska tradīcija, kuras izpētei nepieciešama starpdisciplināra pieeja — arheoloģija, klasiskā filoloģija, etnogrāfija un mītoloģijas salīdzināšana. Lai gan daudzas detaļas paliek neskaidras, saglabātie materiālie liecinājumi un rakstītie avoti ļauj rekonstruēt plašu priekšstatu par ķeltu dievībām, rituāliem un sabiedrības garīgajām formām.
Ragaina tēla attēls uz Gundestrupas katla par dievu Cernunnosu.
1897. gadā netālu no Lionas tika atrasts Kolignī kalendārs. Tas ir Mēness saulgriežu kalendārs
Maksimālā ķeltu ekspansija gaiši zaļā krāsā, ap 300. gadu pirms mūsu ēras. Sākotnējais diapazons,ap 500. gadu pirms mūsu ēras ir parādīts tumši zaļā krāsā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir ķeltu politeisms?
A: Ķeltu politeisms ir nosaukums ticējumu kopumam vai reliģijai, ko sākotnēji piekopa Eiropas tauta, ko sauca par ķeltiem. Tā tika praktizēta aptuveni vienu gadu tūkstoti, La Tenes periodā un romiešu laikmetā.
J: Kad šis ticējumu kopums parādījās pirmo reizi?
A: Pirmie ar šo ticējumu kopumu saistītie atklājumi datējami aptuveni ar 500. gadu pirms mūsu ēras.
J: Kas ir daži no ķeltu politeisma dieviem?
A: Daži no ķeltu politeisma dieviem ir Teutatis, Taranis un Lugus. Cilvēki, kas nodarbojas ar salīdzinošo mitoloģiju, šim sarakstam ir pievienojuši arī figūras no viduslaiku īru mitoloģijas.
J: Vai cilvēku upurēšana bija daļa no viņu reliģijas?
A: Saskaņā ar romiešu vēsturnieku teikto ķelti praktizēja cilvēku upurēšanu kā daļu no savas reliģijas.
J: Kas bija druīdi?
O: Druīdi bija "maģisko reliģisko speciālistu" kasta, kas bija sastopama Gallijā, Lielbritānijā un Īrijā. Mūsdienās par viņiem ir maz zināms.
J: Kā kristietība ietekmēja vēlāko mitoloģiju?
A: Pēc tam, kad 5. un 6. gadsimtā kristietība kļuva dominējoša, tā nomainīja agrākās reliģijas, bet ietekmēja vēlāko mitoloģiju.
J: Kas ir ķeltu neopagānisms?
A: 20. gadsimtā parādījās jauna reliģiska kustība, ko sauca par ķeltu neopagānismu, kas atdzīvināja dažus seno ķeltu pagānu prakses un ticības aspektus.
Meklēt