Cheema

Vēsture

Indijā Čīmas cilts tika saukta par "Šaku", kas cēlies no persiešu lietotā nosaukuma Saka. Kopš Mahabharatas karu laikiem (1500-500 p. m. ē.) Šakas daudzkārt tika pieminēti tādos tekstos kā Purānas, Manusmriti, Ramajana, Mahabharata, Pataņdžali "Mahabhāsija", Vraha Mihiras "Brhat Samhita", Kavjamimamsa, Brihat-Katha-Manjari, Katha-Saritsagara un daudzos citos senos tekstos. Ir trīs karaliskās džatu dzimtas (Cheema, Sandhu un Gill). Tiek arī teikts, ka Čema/Čhata džatati ir maharadžas Prithvi Radž Čohana pēcnācēji no vienas no viņa sievām.

Iebrukums Indijā (180. g. p.m.ē. un turpmāk)

Mahabharatas Vanaparava ir pravietojums, kurā teikts, ka šakas, javanas, kambojas, bahlikas un abhiras karaļi valdīs netaisnīgi Kalijugā (MBH 3/188/34-36).

Šķiet, ka tas nozīmē situāciju pēc Maurjāņu un Sunga dinastiju sabrukuma, kad Indijas ziemeļus okupēja ārvalstu armijas - Šakas, Javanas, Kambojas un Pahlavas.

Aleksandra iebrukums Pendžābā

331. gadā p.m.ē. Aleksandrs sagrāva Ahemenīdu impēriju un ar 50 000 cilvēku lielu armiju iebruka tagadējās Afganistānas teritorijā. Viņa rakstu autori nepiemin Gandhāru vai Kamboju; tā vietā viņi nosauc divpadsmit mazas valstis šajās teritorijās. Tas nozīmē, ka Gandhāra un/vai Kambodža 4. gs. p. m. ē. beigās nebija pārāk lielas karaļvalstis. Lielāko daļu no šīm aptuveni divpadsmit valstīm, kas agrāk bija Gandhāras Kambodžas Mahadžanapadas sastāvā, 326. gadā p. m. ē. iekaroja Maķedonijas iekarotājs.

Aleksandrs aicināja visus bijušās Gandhāras satrapijas vadoņus nākt pie viņa un pakļauties viņa varai. Taksilas valdnieks Ambhi, kura valstība stiepās no Indas līdz Hydaspes (Jhelum), piekrita. Pēc viņa apstiprināšanas savā satrapijā Aleksandrs devās karagājienā pret Sakas (par Sakas dekadentiem tiek uzskatīti Čīmi) un Kambodžas kalniešiem no Kunara un Svata ielejām, kas grieķu tekstos pazīstami kā Aspasios un Assakenois (q.v.), bet indiešu tekstos - kā Ašvajāna un Ašvajāna (vārdi, kas norāda uz viņu jātnieku raksturu), kuri bija atteikušies pakļauties Aleksandram. Ašvajāna, Ašvakajaina, Kamboja un sabiedrotie Sakas klani izrādīja iebrucējam stingru pretestību un cīnījās ar viņu līdz galam. Kad bija sliktāk, pat Ašvakajas sievietes ņēma rokās ieročus un pievienojās saviem vīriem, tādējādi dodot priekšroku "krāšņai nāvei, nevis necienīgai dzīvei".

Pēc tam Aleksandrs devās uz austrumiem līdz Hidaspiem, kur Pors, karalistes valdnieks starp Hidaspiem (Jhelum) un Akesines (Chenab), atteicās viņam pakļauties. Abas armijas cīnījās vēsturiskajā Hydaspes upes kaujā upes krastā pie Nīkajas pilsētas (netālu no mūsdienu Dželumas pilsētas). Porusa armija cīnījās drosmīgi, taču nespēja mēroties spēkiem ar Aleksandra armiju. Kad nepakļāvīgais Radža (lai gan ievainots un zaudējis savus dēlus) tika atvests Aleksandra priekšā, notika leģendāra saruna, kurā Aleksandrs jautāja Poram: "Kā man pret tevi izturēties?", drosmīgais Pors atcirta: "Tā, kā ķēniņš izturas pret citu ķēniņu." Aleksandru pārsteidza viņa gars. Viņš ne tikai atdeva Poram iekaroto karaļvalsti, bet pievienoja arī zemi, kas atradās starp Akesīnu (Čenabu) un Hidraoti (Ravi), kuras valdnieks bija aizbēdzis. Aleksandra armija šķērsoja Hydraotis un devās uz austrumiem līdz Hesidros (Beas), bet tur viņa karaspēks atteicās doties tālāk uz austrumiem, un Aleksandrs pagriezās atpakaļ, sekojot Jhelum un Indus līdz Arābijas jūrai, un aizpeldēja uz Babilonu.

2. gs. p. m. ē. vidū mūsdienu Ķīnas Juedži cilts pārvietojās uz rietumiem uz Vidusāziju, kas savukārt izraisīja saku (skītu) pārvietošanos uz rietumiem un dienvidiem. Ziemeļu sāki, pazīstami arī kā indoskīti, vispirms pārcēlās uz Baktriju, bet vēlāk šķērsoja Hindukušu un ieradās Indijā, veiksmīgi atņemot varu indogrieķiem. Viņiem sekoja juedži, kurus Indijā sauca par kušāniem jeb kušāniem. Kušāni 1. gadsimtā nodibināja karalisti, kas pastāvēja vairākus gadsimtus. Gan indoskīti, gan kušāni pieņēma budismu un absorbēja indogrieķu mākslas un kultūras elementus. Vēl viena Vidusāzijas tauta, kas par savu mājvietu kļuva Pendžabā, bija heftalīti (baltie huni), kas veica nepārtrauktus karagājienus pāri Hindukusham un beidzot piektajā gadsimtā nodibināja savu varu Indijā.

Muhameda Bin Kasima iebrukums Pendžābā

Daudzus džattus/čeimus apspieda hinduistu karalis Radža Dahirs, kurš valdīja Pendžābā, kur lielākā daļa iedzīvotāju ievēroja budismu (Ram Swarup Joon: Džatu vēsture, Rohtak, Indija (1938, 1967)). Džati noslēdza ciešas savienības ar musulmaņu arābiem un atzinīgi novērtēja arābu ģenerāļa Muhameda bin Kasima iekarošanu. Muhameds bin Kasims sakāva hinduistu radžu Dahiru aliansē ar džatu un citiem budistu radžām. Viņam ierodoties Brahmanabadas pilsētā, notikušajā kaujā gāja bojā no sešiem līdz sešpadsmit tūkstošiem vīru. Budisti un Džatu, Medu un Bhutu ciltis slavēja viņu kā glābēju no tirānijas, ko īstenoja Čačs un viņa radinieki (kurus uzskatīja par Rai dinastijas kusurpiem).

Vēsturnieks Baladhuri apraksta vietējo iedzīvotāju noskaņojumu pēc Kasima atsaukšanas,

"Indijas iedzīvotāji raudāja par Kasimu un saglabāja viņa līdzību Karadžā".

Savukārt "Chach-Nama" kā Qasima valdīšanas svarīgākie notikumi ir minēti šādi:

• Viņš ļāva visiem brīvi praktizēt savu reliģiju.
• Hinduisti tika iekļauti Ahl al Kitab
• hinduistiem un budistiem tika piešķirts dhimmis (aizsargājamas personas) statuss.
• Kompensācija par karadarbības laikā iznīcināto īpašumu.
• Kā cieņas apliecinājums hinduistu tautai tika izdots edikts, kas aizliedza govju kaušanu Sindā un Multānā.

Džatu apspiešana

Valdnieki pirms islāma bija: Siharus, Sahasi II, Chach, Dahir. Pirmie divi bija budistu džati, bet pēdējie divi - hinduistu džati. Jaunie valdnieki brāmiņi nebija draudzīgi pret daudzajiem tā laika Sindas budistiem, un viņi bija nežēlīgi pret džatiem un mediem, kas bija lielākā daļa zemnieku. Džatiem tika radīti slikti apstākļi, un viņi zaudēja daudzas pilsoniskās tiesības. "Kad uz Brahmanabadu devās Brahmanabadas karaļa troni uzurpējušais Brahmaņu kambariķis Čačs, viņš pavēlēja džatsiem un lohaniem nēsāt zobenus, izvairīties no samta vai zīda drānām, jāt ar zirgiem bez segliem un staigāt kailām galvām un basām kājām". Tieši šī iemesla dēļ Muhameds bin Kasims savas kampaņas laikā Sindā saņēma sadarbību gan no budistiem, gan džatsiem un mēdiem [1] (An advanced history of India by Ramesh Chandra Majumdar; Hemchandra Raychaudhuri; Kalikinkar Datta Delhi: Macmillan India, 1973).

Faktiski vairākas vietējo iedzīvotāju grupas viņu pasludināja par glābēju. Sindas budistu nostāju, kas meklēja atbalstu no ārpuses, var izlasīt Čač Nama.

Mohamameds Bin Kasims nāca kā atbrīvotājs senajām džatu un medu ciltīm, un viņš sakāva Sindas karaļa apspiešanu. No tā brīža karā starp budistiem un hinduistiem parādījās vēl viens pretinieks, kura nākamie monoteistiskās islāma ticības sekotāji uz visiem laikiem mainīs Indijas vēsturi.

Cheemas šodien

Čīmas klana pārstāvjiem ir visvairāk politisko vietu Pakistānas Nacionālajā asamblejā un Pakistānas Senātā Pendžābā, Dr. Nisars Ahmads Čīma no NA-79 šodien vada Čīmas pārstāvjus Nacionālajā asamblejā, Viņa senči to ir darījuši pēdējos 6 gadu desmitos.

Šī Čīmu ģimene ir bijusi un joprojām ir lielākā un ietekmīgākā ģimene, kas pieder Vazirabādai, un šajā ģimenē ir bijis liels skaits civildienesta ierēdņu, tiesnešu, policijas darbinieku, federālo ministru un provinču ministru un pat Pakistānas prezidents. Pašreizējā paaudzē policijas ģenerālis Zulfiqar Ahmad Cheema ir ieguvis popularitāti visā valstī un tiek uzskatīts par labāko policistu, kādu valsts jebkad ir radījusi. Daudzi Cheema ir emigrējuši, veidojot veiksmīgu karjeru palīdzības aģentūrās un armijā, kā arī citu profesiju pārstāvjiem. Daudzos rajonos, piemēram, Gujranwala, Čīma ir ļoti spēcīga politiskā kontrole. Čīmas ir daudzu rīsu un grīdas dēļu dzirnavu īpašnieki, piemēram, Ghulam Haider Cheema no Aroop bija lielākais rīsu un grīdas dēļu uzņēmums Pakistānā.

Mirušais Sardars (kapteinis) Autars Singh Cheema bija pirmais Pakistānā dzimušais, bet Indijas pilsonis, kurš 1965. gada 20. maijā kāpa pasaules augstākajā virsotnē Everestā. Viņš piederēja Indijas armijai un pēc aiziešanas no aktīvā dienesta Indijas armijā dzīvoja savā senču ciematā Čak Sri Ganganagar Radžastānas Indijā.

Daudzi čemi tagad ir apmetušies uz dzīvi Anglijā pēc dalības gan 1., gan 2. pasaules kara laikā Indijas armijā britu bruņoto spēku sastāvā. Pārsvarā maldināti, jo domāja, ka pasaules beigās viņi saņems Indijas brīvību, taču tā nenotika. Pirmajā pasaules karā dienēja aptuveni 1,3 miljoni indiešu karavīru - un vairāk nekā 74 000 no viņiem zaudēja dzīvību.

Čīmas klans, kas atrodas Nurmahālā (Čīma Kalānā un Čīmas kurdā), atrodas uz bijušās Nūrdžahanas (Persijas karalienes), divdesmitās un pēdējās Mogulu imperatora Džahangīra sievas, zemes. Tagad Čīmas zemē atrodas karalienes slepenās pazemes ejas. Lielākā daļa Čīmas zemju, kas atrodas Nurmahalā, tika uzdāvinātas Čīmas klana pārstāvjiem par viņu drosmi, smago darbu un gadsimtiem ilgu nodošanos Indijas bruņoto spēku un jūras kara flotes darbam.

Čīmas klani tagad ir sastopami visā pasaulē, tostarp Amerikā, Kanādā, Anglijā un Austrālijā.

Hindu rakstos

Mahabharatas grāmatā

Mahabharatas Udjogaparava (5/19/21-23) stāsta, ka "Mahabharatas karā" Sudakšinas Kamboja vadībā piedalījās Kambodžas, Javanas un Šakas saliktā armija. Eposā vairākkārt minēts, ka šī saliktā armija bija ļoti nikna un dusmīga.

Arī Mahabharata līdzīgi grupē Šakas ar Kambodžām un Javanām un apgalvo, ka sākotnēji viņi bijuši cēli kšatriji, bet degradējušies līdz vrišala statusam, jo neievērojuši svētos brahmaņu likumus.

Skatīt galveno rakstu: Kšatrija

Šo čeemas sociālā stāvokļa pazemināšanos var saistīt arī ar viņu necienīgo uzvedību.

Manusmiriti

Manusmriti šakus nostāda kopā ar Kambodžām, Javanām, Pahlavām, Paradām un apzīmē viņus visus kā degradētus kšatrijus (svētos karotājus), kas nepakļaujas brahmaņu likumiem un rituāliem.

Puranās

"Puranas Daradā" džatu ciltis tiek dēvētas par pazemojošiem vārdiem, piemēram, par rakšām (dēmoniem), kam nav brāmaņu daršānas.

Muita

Sialkotas rajona čīmiem ir īpašas laulību paražas, kādas ir arī sindhu un šahi. Piemēram, viņi nogriež kazai ausi un ar asinīm iezīmē pieres, kā arī liek līgavainim nogriezt zaru no džhandas koka (Prosopis spicigera). Tāpat kā vairums citu Sialkotas apgabalā dzīvojošo cilšu, viņi pielūdz džhand koku.

Ģeogrāfija

Čīmas visvairāk ir Amritsaras rajonā. Arī Patialas rajonā ir 42 ciemi. Saskaņā ar Kaningema teikto, šo apgabalu agrāk sauca par "Čima des" ("Des" vai "Desh" hindustāņu valodā un pendžabi valodā nozīmē "zeme"). Kad briti valdīja Pendžābā, Montgomerijā (Sahiwal) un Sandal Bārā apmetās daudz cilvēku, jo šajās teritorijās tika izbūvēts liels kanālu tīkls. Čīmiem ir arī daži ciemi, kas izkaisīti pa Ravalpindi, Bhavalpuru, Amritsaru, Gurdaspuru, Džalandhāru, NurMahalu jeb Noor Mahalu, Mogu, Ludhianu un Sangruru.

Rietumu Pendžabas līdzenumos čīmu kopienas parasti nav sastopamas aiz Čadž Doabas. Pendžabas austrumu līdzenumos tās nav sastopamas tālāk par Sangruras rajonu līdz 1947. gadam, kad pēc Pendžabas sadalīšanas daudzi sikhu čeemas pārcēlās no Sialkotas un Gujranvalas, lai apmetinātos Čak 4e Šri Ganganagaras ciemā Radžastānas Patialas, Karnalas un Sirsas rajonā. Dažas ģimenes pēc tam pārcēlās arī uz Udhamsingh nagar (Utrakhand), Pilibhit, Puranpur un Rampur (Uterpradeša). Šo reģionu sauc par Mini Pendžabu un Terai reģionu.

Pakistānā Sialkotas un Gujranvalas apgabalos ir liels čīmu skaits, un tajos ir daudz čīmu ciematu, piemēram, Čak 4e Šri Ganganagarā (Radž) Begowal, Verowala Čīma Džamke Čīma, Tajokaja Čīma, Adamkaja Čīma, Bhopalvala, Sahowala, Kamalpur, Manpur, un Lodikay Cheema, un Gujranwal, Baddokey Cheema, Kot Inayat Khan, Delawar Cheema, Saroki Cheema, Bharoki Cheema, Mansorwali Cheema, Ratti Thatt, Bankay Cheema, Kathor, Kalay Wala, Kheway Wali, Wadala Cheema, Phaloki Cheema, Marday Ki un Chabba Cheema. Ravalpindi rajonā netālu no Gujar Khan atrodas ciems, ko sauc Sui Cheemian, un tajā dzīvo ievērojams skaits Cheema iedzīvotāju.

Pendžabas dienvidos, Bahavalpūrā un Jazmānā, ir ievērojams skaits Čīmu ģimeņu, un to skaits ir pietiekami liels, lai šajā apgabalā ievēlētu vairāk nekā duci valdības locekļu.

Indijā Pendžabas štata Rupnagaras un Mohali rajonos ir liels čīmu iedzīvotāju skaits un daudzi čīmu ciemati, piemēram, Salaura.