Ķīniešu valodas aizguvumi ir aizguvumi, kas aizgūti valodās, kuras nav ķīniešu valodas, īpaši Austrumāzijas valodās. Tā kā Ķīna ieviesa rakstību japāņu, korejiešu un vjetnamiešu valodās, katra no šīm valodām ir aizņēmusies arī daudzus ķīniešu valodas aizguvumus. Tā kā visās valodās ir ļoti atšķirīgas savstarpējās skaņu sistēmas, tām visām ir atšķirīgas ķīniešu valodas aizguvumu izrunas sistēmas (lai gan ir daudz vārdu, kas izklausās līdzīgi viens otram). Tās sauc par ķīniešu-izcelsmes izrunām (Sino‑Xenic). Tās ir līdzīgas tam, kā latīņu un franču valodas aizguvumi izrunā atšķirīgi angļu valodā.

Vēsturisks konteksts

Kopš pirmās plašākās kultūras un reliģiskās mijiedarbības starp Ķīnu un tās kaimiņiem — galvenokārt caur budismu, administratīvām praksēm un tirdzniecību — ķīniešu rakstība un leksika tika ieviesta japāņu, korejiešu un vjetnamiešu valodās. Sākotnēji šie aizguvumi attiecās gan uz rakstītajiem terminoloģijas slāņiem (administrācija, reliģija, filozofija), gan arī vielmaiņu ikdienas vārdu krājumā.

Fonoloģiskās atšķirības un izrunas

Katras valodas skaņu sistēma ievērojami ietekmē to, kā tiek pielāgota ķīniešu vārdu izruna. Vecākie aizguvumi bieži atspoguļo seno vidusķīniešu skaņu stāvokli, tāpēc viena un tā pati ķīniešu zīme var dot dažādas, bet radniecīgas izrunas japāņu, korejiešu un vjetnamiešu valodās. Šīs izrunas veido īpašus slāņus — japāņu gadījumā runā par on’yomi (ķīniešu lasījumiem) un kun’yomi (vietējiem lasījumiem), korejiešu gadījumā pastāv hanja-lasījumi jeb sino‑korejiešu lasījumi, bet vjetnamiešu valodā sastopami tā dēvētie Hán‑Việt (han‑vietnamesiski) lasījumi.

Rakstība mūsdienās

Kādreiz visās šajās valodās rakstīja tikai ķīniešu rakstzīmes. Mūsdienās japāņu valoda ir vienīgā valoda, kas nav ķīniešu valoda un kas ikdienā raksta ar ķīniešu rakstu zīmēm. Ar ķīniešu rakstu zīmēm jeb kandži japāņu valodā var rakstīt gan vietējos japāņu vārdus, gan ķīniešu valodas aizguvumus; japāņu mācās noteiktu kanji sarakstu (piem., Jōyō kanji), kas nepieciešams ikdienas lasītspējai.

Korejiešu valodā ķīniešu rakstzīmes jeb hanja mūsdienās lieto ierobežoti: galvenokārt vēsturiskos, akadēmiskos vai speciālos tekstos un tad, kad rakstīt tikai hangul ir pārāk divdomīgi) — piemēram, lai atšķirtu līdzīgus vārdus vai norādītu uz konkrētu personvārdu/terminu. Dienas presē un ikdienas komunikācijā Korejā dominē hangul.

Mūsdienās vjetnamiešu valodā ķīniešu rakstzīmes praktiski neizmanto; vjetnamiešu raksta ar latīņu alfabētu jeb chữQuốcngữ, kas aizstāja tradicionālo rakstību. Ķīniešu rakstzīmes Vjetnamā šodien izmanto galvenokārt kā dekoratīvu elementu vai pētniecībā, un tās apgūst tikai daļa interesentu un speciālistu.

Satura un leksikas ietekme

Ķīniešu izcelsmes vārdi veido lielu daļu akadēmiskās, tehniskās un formālās leksikas šajās valodās. Lai gan runātā izruna atšķiras, rakstītā forma (kopīgas rakstzīmes) reizēm ļauj ātri saprast tekstu, kas lieto kopīgus ķīniešu morfēmas. Tas ir īpaši izteikts rakstītā formā japāņu un tradicionāli arī korejiešu un vjetnamiešu tekstos.

Piemēri

  • Vārds "mācīties / zināšanas": rakstzīme 學/学 — mandarīnu izrunā xué, japāņu gaku (on’yomi) vai manabu (kun’yomi), korejiešu hak (학), vjetnamiešu học.
  • "Skola": 學校/学校 — japāņu gakkō, korejiešu hakgyo (학교), vjetnamiešu (Sino‑Viet) học hiệu, mūsdienu vjetnamiešu valodā plašāk lieto trường học.
  • "Kultūra": 文化 — mandarīnu wénhuà, japāņu bunka, korejiešu munhwa, vjetnamiešu văn hóa.

Sekas un mūsdienu nozīme

Pat ja izrunas ir attālinājušās no mūsdienu mandarīnu izrunas, kopīgais rakstītā materiāla slānis atvieglo akadēmisko un tehnisko terminu pārmantošanu un salīdzināšanu starp šīm valodām. Mācību programmās šīs attiecības joprojām tiek pētītas — lingvistiem, vēsturniekiem un valodu apguvējiem tas sniedz svarīgas liecības par kultūras mijiedarbību Austrumāzijā.