Eikalipts

Apraksts

Ziedi un lapas

Eikalipiem ir īpaši ziedi un augļi, kādi nav nevienam citam kokam. Kad tas zied, ap ziedu aug ziedpumpura vāciņš, kas sastāv no ziedlapiņām, līdz zieds ir gatavs atvērties. Tad pumpura vāciņš nokrīt un atklājas zieds bez ziedlapiņām.

Kokainos augļus sauc par gumutiem. Tie ir aptuveni konusveidīgi un vienā galā atveras, lai atbrīvotu sēklas.

Gandrīz visi eikalipti ir mūžzaļi, bet dažas tropu sugas sausās sezonas beigās zaudē lapas. Lapas ir klātas ar eļļas dziedzeriem. Šīs eļļas bieži izmanto klepus un saaukstēšanās ārstēšanai.

Daudzu eikaliptu lapu forma mainās, kad tie kļūst vecāki. Jauniem eikalipiem lapas ir apaļas. Vairumam eikaliptu, kad tie ir no viena līdz dažiem gadiem veci, lapas kļūst garākas, ar dzeloņgalu vai sirpjveidīgu formu. Dažas sugas saglabā apaļu lapu formu visu mūžu. Lielākā daļa sugu zied tikai tad, kad sāk parādīties pieaugušas lapas.

Miza

Miza katru gadu atmirst. Koku ar gludu mizu lielākā daļa mizas nokrīt, atstājot gludu virsmu, kas bieži vien ir krāsaini marķēta. Koku ar raupju mizu atmirusī miza paliek uz koka un izžūst. Daudzu eikaliptu sugu kokiem ir gluda miza augšā, bet raupja miza zemāk. Šo atšķirīgo mizas veidu izmanto, lai eikaliptus sakārtotu grupās - tas ir noderīgi, jo eikaliptu sugu ir simtiem, un, šādi sadalot grupas, tās ir vieglāk izprotamas.

Dažādās grupas ir šādas:

• Stiegrojuma mizas - tās sastāv no dzīslām, kuras var atdalīt garos gabalos. Tā parasti ir bieza, ar porainu konsistenci.
• Dzelzs miza - ir cieta, raupja un dziļi rievota. Tā ir piesūcināta ar izžuvušām sulām, ko koks izdala, kas piešķir tai tumši sarkanu vai pat melnu krāsu.
• Miza ir sadalīta daudzās atsevišķās pārslās. Šīs pārslas ir līdzīgas korķim un var nolobīties.
• Kaste - ar īsām šķiedrām.
• Lente - no tās mizas atdalās gari, plāni gabaliņi, bet dažās vietās tā joprojām ir brīvi piestiprināta. Gabali var būt garas lentes, stingrākas sloksnes vai savīti cirtumi.

Augstums

Mūsdienās Austrālijas kalnu oša eksemplāri ir vieni no augstākajiem kokiem pasaulē, kuru augstums sasniedz 92 metrus, un tie ir augstākie no visiem ziedošajiem augiem: augstāki koki, piemēram, piekrastes sekvojas, ir visi skujkoki. Ir pierādījumi, ka laikā, kad Austrāliju apdzīvoja eiropieši, daži kalnu oši patiešām bija augstākie augi pasaulē.

Frost

Lielākā daļa eikaliptu nespēj pārciest sals vai arī spēj izturēt tikai nelielas salnas līdz -3 °C līdz -5 °C. Visizturīgākie eikalipti ir tā sauktie sniega gumijkoki, piemēram, Eucalyptus pauciflora, kas spēj izturēt aukstumu un sals līdz aptuveni -20 °C. Divas šī koka pasugas (savvaļas šķirnes) spēj pārdzīvot vēl aukstākas ziemas.

Vairākas citas sugas, īpaši no augstkalnu un kalnu apgabaliem Tasmānijas centrālajā daļā, ir radījušas īpaši aukstumizturīgas formas. Tieši šo izturīgo šķirņu sēklas tiek stādītas dekoratīvo koku audzēšanai aukstākās pasaules daļās.

Smalks eikalipta paraugs


Eucalyptus quadrangulata biezā, aizsargājošā miza


Eucalyptus regnans, kas aug 80 metru augstumā ekstensīvas mežizstrādes zonā, Tasmānija

Dzīvnieki un eikalipti

Eikalipta lapās esošā eļļa ir spēcīgs dabisks dezinfekcijas līdzeklis, ko izmanto dažos medikamentos, taču, lietojot to pārāk daudz, tā var būt indīga. Pret to daļēji ir izturīgi vairāki purva zīdītāji, piemēram, koalas un daži oposumi. Šie dzīvnieki pēc smaržas var noteikt, kurus augus ir droši ēst.

Eikalipti ražo daudz nektāra, kas ir barība daudziem kukaiņiem.

Koala ēd eikalipta lapas

Draudi

Eikaliptu augšanas laikā tiem ir ieradums nomest veselus zarus. Eikaliptu meži ir pilni nokaltušu zaru. Austrālijas spoku sveķi Eucalyptus papuana dažkārt dēvē par "atraitni", ņemot vērā lielo skaitu koku ciršanas strādnieku, kas gājuši bojā krītošu zaru dēļ. Daudzu nāves gadījumu cēlonis patiesībā bija vienkārša nīkšana zem tiem, jo koki izmet veselus un ļoti lielus zarus, lai sausuma laikā taupītu ūdeni. Šā iemesla dēļ nekad nevajadzētu nometņot zem lieliem eikaliptu zariem.

Audzēšana un izmantošana

Siltās dienās eikalipta eļļas tvaiki paceļas virs krūmiem, radot Austrālijas ainavai labi pazīstamo tālo zilo miglu. Eikalipta eļļa ļoti viegli aizdegas, un krūmu ugunsgrēki var ātri izplatīties pa ar eļļu bagāto gaisu koku vainagos. Arī nokaltušā miza un nokritušie zari ir viegli uzliesmojoši. Eikalipti ir labi pielāgojušies periodiskiem ugunsgrēkiem - patiesībā vairums sugu ir atkarīgas no tiem, lai izplatītos un atjaunotos. Tās to dara vairākos veidos: dīgstot no pazemes bumbuļiem, zem mizas paslēptiem pumpuriem un no sēklām, kas izšķiļas pelnos pēc tam, kad ugunsgrēks tos ir atvēris.

Kā uguns palīdzēja eikaliptu izplatībai

Eikalipti radās pirms 35 līdz 50 miljoniem gadu, neilgi pēc tam, kad Austrālija un Jaunā Gvineja atdalījās no Gondvānas. To parādīšanās sakrīt ar fosilo kokogļu depozītu palielināšanos (kas varētu nozīmēt, ka uguns tiem bija svarīga jau tolaik), taču tie palika maznozīmīga lietus mežu sastāvdaļa līdz aptuveni pirms 20 miljoniem gadu, kad pakāpeniska kontinenta izžūšana un augsnes bagātības samazināšanās noveda pie atvērtāka meža tipa, kurā pārsvarā auga kazuarīnas un akācijas. Līdz ar pirmo cilvēku ierašanos pirms aptuveni 50 tūkstošiem gadu ugunsgrēki kļuva daudz biežāki, un ugunsmīļie eikalipti drīz vien veidoja aptuveni 70 % Austrālijas mežu.

Eikalipti pēc ugunsgrēka ātri ataug. Divi vērtīgi kokmateriālu koki - Alpu oši un kalnu oši - ugunsgrēkā iet bojā un ataug tikai no sēklām. Tas pats ugunsgrēks, kas Kanberas apkārtnes mežus ietekmēja maz, ir radījis tūkstošiem hektāru lielu bojā gājušu mežu platību.

[{
[32460-26486]}]

Eikalipti tiek izmantoti daudzos veidos, kas ir padarījuši tos nozīmīgus. Šo koku ātras augšanas dēļ galvenais ieguvums ir koksne. Tos var izmantot daudziem mērķiem, piemēram, stādīšanai parkos un dārzos, kokmateriāliem, malkai un celulozes koksnei. Ātras augšanas dēļ eikalipti ir piemēroti arī kā vējlauzes.

Eikalipti no augsnes patērē ļoti daudz ūdens. Dažās vietās tie ir stādīti (vai pārstādīti), lai pazeminātu gruntsūdens līmeni un samazinātu sāls daudzumu augsnē. Eikalipus izmanto arī malārijas mazināšanai, nosusinot augsni tādās vietās kā Alžīrija, Sicīlija kontinentālajā Eiropā un Kalifornijā. Nosusināšana likvidē purvus, kas nodrošina dzīves vidi odu kāpuriem, taču šāda nosusināšana var nejauši iznīcināt arī nekaitīgas dzīvotnes.

Eikalipta eļļu no lapām iegūst tvaicējot. To var izmantot tīrīšanai, dezodorēšanai un ļoti nelielos daudzumos pārtikas piedevās, īpaši saldumos, klepus pilienos un pretklepus līdzekļos. Eikalipta eļļa ir kukaiņu atbaidīšanas līdzeklis (Fradin & Day 2002).

No dažu eikaliptu nektāra iegūst augstas kvalitātes medu. Amerikas Savienoto Valstu rietumos eikalipts zied janvāra beigās, pirms citu riekstkoku un augļu koku ziedēšanas; tas nozīmē, ka no tā nektāra var viegli pagatavot sava veida medu, kam, kā saka, ir sviestaina garša.

Aborigēni izmantoja spoku sveķu lapas zivju ķeršanai. Samērcējot lapas ūdenī, izdalās viegla nomierinoša viela, kas apstulbina zivis, padarot tās viegli noķeramas.

No eikalipta izgatavo arī digeridoo - mūzikas pūšamo instrumentu, ko iecienījuši aborigēni.

Eikaliptu radītās problēmas

Eikaliptus pasaulē pirmo reizi ieveda sers Džozefs Benkss, Kuka ekspedīcijas botāniķis, 1770. gadā. Kopš tā laika tie ir introducēti daudzviet pasaulē. Vairākas sugas ir kļuvušas invazīvas (izplatījušās ārpus teritorijas, kurā tās tika iestādītas) un rada nopietnas problēmas vietējai dzīvai dabai.

Spānija

Spānijā tie ir stādīti celulozes plantācijās, aizstājot vietējos ozolu mežus. Līdzīgi kā citās šādās teritorijās, lai gan sākotnējā meža zemē dzīvo vietējie dzīvnieki, eikaliptu audzes nespēj uzturēt vietējo savvaļas floru un faunu, kā rezultātā meži ir klusējoši un savvaļas dzīvnieku populācijas samazinās. No otras puses, eikalipti palīdz vairākām rūpniecības nozarēm, piemēram, zāģēšanai, celulozes un kokogļu ražošanai.

Kalifornija

1850. gados daudzi austrālieši devās uz Kaliforniju, lai piedalītos Kalifornijas zelta drudzī. Lielā daļā Kalifornijas ir līdzīgs klimats kā Austrālijā, un dažiem cilvēkiem radās ideja par eikaliptu introdukciju. Līdz 1900. gadu sākumam ar štata valdības atbalstu tika iestādīti tūkstošiem hektāru eikaliptu. Tika cerēts, ka tie nodrošinās atjaunojamu koksnes avotu būvniecībai un mēbeļu ražošanai. Tomēr tas nenotika daļēji tāpēc, ka koki tika nocirsti pārāk jauni, un daļēji tāpēc, ka amerikāņi nezināja, kā apstrādāt nocirstos kokus, lai novērstu koksnes deformēšanos un šķelšanos.

Viens no veidiem, kā eikalipti, galvenokārt zilās gumijas, Kalifornijā izrādījās vērtīgi, bija nodrošināt vēja aizsargjoslas lielceļiem, apelsīnu audzēm un citām saimniecībām štata centrālajā daļā, kur lielākoties nav koku. Tos arī apbrīno kā ēnainus un dekoratīvus kokus daudzās pilsētās un dārzos.

Eikaliptu meži Kalifornijā tiek kritizēti, jo tie izspiež vietējos augus un nesaglabā vietējos dzīvniekus. Problēmas rada arī ugunsgrēki. Oklendas kalnu ugunsgrēku 1991. gadā, kas nopostīja gandrīz 3000 māju un kurā gāja bojā 25 cilvēki, daļēji izraisīja liels eikaliptu daudzums, kas bija izauguši tuvu mājām.

Dažās Kalifornijas daļās eikalipta meži tiek izcirsti, un tiek atjaunoti vietējie koki un augi. Daži cilvēki ir arī nelikumīgi iznīcinājuši dažus kokus un tiek turēti aizdomās, ka no Austrālijas ir ieveduši kukaiņu kaitēkļus, kas uzbrūk kokiem.

Brazīlija

1910. gadā eikalipti tika ievesti Brazīlijā, lai aizstātu kokmateriālus un izmantotu kokogļu ražošanā. Diemžēl ilgtermiņa ietekme netika pētīta, un mūsdienās eikalipti rada problēmas, jo tie patērē daudz ūdens. Tas izraisa augsnes izžūšanu, iznīcinot daudzus vietējos augus, kas nepieciešami vietējo dzīvnieku izdzīvošanai.

Fotogalerija