Ableisms jeb ablecentrisms ir aizspriedumi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Pirmo reizi šis vārds tika lietots 1981. gadā, tātad tas ir salīdzinoši jauns, taču jēdziens pastāvēja jau agrāk. Ar terminu disablisms dažkārt apzīmē to pašu. Ableisms var izpausties gan tīši, gan netīši — tas ir tik izplatīts, ka cilvēki var nepamanīt sava rīcība vai valoda rada kaitējumu. Personu, kurai ir šādi aizspriedumi, mēdz saukt par ablecentristu. Daži cilvēki uzskata, ka ableisms ir apspiestības veids. Ne visi, kas runā par ableismu, ir vienisprātis par to, kas tieši tiek uzskatīts par ableistisku. Cilvēki ar invaliditāti var būt ableistiski pret citiem vai pret sevi — to sauc par internalizētu ableismu. Tāpat daļa sabiedrības noliedz, ka spējisms vispār pastāv.

Kā ableisms izpaužas

  • Fiziska pieejamība: ēku, transporta, publisko telpu vai interneta vietņu nepieejamība (piem., nav rampu, lifta vai ekrāna lasītājiem piemērotas lapas).
  • Sociālās pieņēmumi un stereotipi: automātiskas priekšrocības vai ierobežojumi, piemēram, pieņēmums, ka cilvēks ar invaliditāti nevar strādāt vai piedalīties attiecībās.
  • Valoda un komunikācija: pazemojoši izteicieni, infantilizēšana, "inspiration porn" (pārspīlēta slavēšana par ikdienišķām lietām) vai aizliegtie joki.
  • Institucionālais ableisms: likumi, prakses vai sistēmas, kas efektīvi diskriminē cilvēkus ar invaliditāti (piem., nepiešķirt nepieciešamās darba pielāgošanas iespējas).
  • Mikroagresijas: ikdienas, mazāk pamanāmas darbības vai piezīmes, kas nojauc pašapziņu vai atstāj izstumtības sajūtu.

Piemēri ikdienā

  • Nepiedāvāt darba intervijā alternatīvas komunikācijas veidus cilvēkam ar dzirdes traucējumiem.
  • Aizliegt publiskajām ēkām piekļūt cilvēkiem ratiņkrēslos.
  • Jautāt personīgos vai uzmācīgus jautājumus par invaliditātes diagnozi, ja tas nav nepieciešams.
  • Saukt cilvēkus ar invaliditāti par “varoņiem” tikai tāpēc, ka viņi ikdienā dara regulālas lietas.

Internalizēts ableisms un iekšējā cīņa

Daži cilvēki ar invaliditāti pieņem sabiedrības negatīvās domas par sevi — domā, ka viņi ir "mazāk spējīgi" vai ka viņiem jāizliekas par “normāliem”, lai tiktu pieņemti. Tas var novest pie pašatbaidīšanās, izolācijas vai atteikšanās prasīt nepieciešamas pielāgošanas iespējas. Internalizētam ableismam bieži ir smagas sekas garīgajai veselībai.

Likumi un aizsardzība

Dažās valstīs ir pieņemti likumi, kas aizsargā cilvēkus ar invaliditāti no invaliditātes diskriminācijas. Pasaulē plaši atzīta ir arī Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, kas aizliedz šādu diskrimināciju un mudina valstis nodrošināt pieejamību, vienlīdzīgas iespējas un iekļaujošu politiku.

Kā mazināt un novērst ableismu

  • Klausīties un ticēt: dot priekšroku cilvēku ar invaliditāti pieredzēm un iesaistei lēmumu pieņemšanā, kas skar viņus pašus.
  • Domāt par pieejamību: piemērot principus universālā dizaina (piem., pieejamas telpas, materiāli un digitālas vietnes) un nodrošināt reasonable accommodations — nepieciešamās pielāgošanas darba vietā, izglītībā u.c.
  • Izmainīt valodu: lietot cieņpilnu un cilvēku izvēlētu terminoloģiju (dažreiz tiek prasīts personu-pirmie vai identitātes-pirmie izteikumi — pajautājiet, ko persona dod priekšroku).
  • Iesaistīties kā sabiedrotais: nosaukt un izaicināt ableistisku rīcību, atbalstīt politikas izmaiņas un finansēt/atbalstīt organizācijas, kuras vada cilvēki ar invaliditāti.
  • Izglītot sevi: mācīties par dažādām invaliditātēm, stereotipiem un to, kā uzvedība un sistēmas rada barjeras.

Sarežģītība un krusteniskums

Ableisms neeksistē atsevišķi — tas mijiedarbojas ar rasisma, seksisma, klases diskriminācijas un citu aizspriedumu sistēmām. Cilvēki ar vairākām pakļautības formām saskaras ar īpaši sarežģītiem un lielākiem šķēršļiem. Pretinoties ableismam, ir svarīgi ņemt vērā šo krustenisko dimensiju.

Kā reaģēt, ja pamanāt ableismu

  • Pieturies pie cieņas — neuzbrūkot, bet skaidri norādot, kā rīcība vai vārdi ir kaitīgi.
  • Piedāvā konkrētus risinājumus — piemēram, nodrošināt alternatīvas piekļuves vai mainīt komunicēšanas veidu.
  • Atbalsti personas ar invaliditāti viņu izvēlētajos centienos panākt pārmaiņas.
  • Meklē resursus un palīdzību no organizācijām, kuras strādā ar jautājumiem saistībā ar invaliditāti.

Ableisms ir sociāla un institucionāla problēma, kuru var mazināt ar apzinātu darbību, iekļaujošu dizainu, likumu ievērošanu un cieņpilnu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Svarīgākais — ieklausīties pašos cilvēkos ar invaliditāti un ļaut viņiem vadīt diskusiju par to, kas viņiem ir nepieciešams.