Kas ir ableisms? Aizspriedumi pret cilvēkiem ar invaliditāti

Uzzini, kas ir ableisms — aizspriedumi pret cilvēkiem ar invaliditāti, to veidi, piemēri un kā cīnīties pret diskrimināciju. Praktisks ceļvedis iekļaušanai.

Autors: Leandro Alegsa

Ableisms jeb ablecentrisms ir aizspriedumi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Pirmo reizi šis vārds tika lietots 1981. gadā, tātad tas ir salīdzinoši jauns, taču jēdziens pastāvēja jau agrāk. Ar terminu disablisms dažkārt apzīmē to pašu. Ableisms var izpausties gan tīši, gan netīši — tas ir tik izplatīts, ka cilvēki var nepamanīt sava rīcība vai valoda rada kaitējumu. Personu, kurai ir šādi aizspriedumi, mēdz saukt par ablecentristu. Daži cilvēki uzskata, ka ableisms ir apspiestības veids. Ne visi, kas runā par ableismu, ir vienisprātis par to, kas tieši tiek uzskatīts par ableistisku. Cilvēki ar invaliditāti var būt ableistiski pret citiem vai pret sevi — to sauc par internalizētu ableismu. Tāpat daļa sabiedrības noliedz, ka spējisms vispār pastāv.

Kā ableisms izpaužas

  • Fiziska pieejamība: ēku, transporta, publisko telpu vai interneta vietņu nepieejamība (piem., nav rampu, lifta vai ekrāna lasītājiem piemērotas lapas).
  • Sociālās pieņēmumi un stereotipi: automātiskas priekšrocības vai ierobežojumi, piemēram, pieņēmums, ka cilvēks ar invaliditāti nevar strādāt vai piedalīties attiecībās.
  • Valoda un komunikācija: pazemojoši izteicieni, infantilizēšana, "inspiration porn" (pārspīlēta slavēšana par ikdienišķām lietām) vai aizliegtie joki.
  • Institucionālais ableisms: likumi, prakses vai sistēmas, kas efektīvi diskriminē cilvēkus ar invaliditāti (piem., nepiešķirt nepieciešamās darba pielāgošanas iespējas).
  • Mikroagresijas: ikdienas, mazāk pamanāmas darbības vai piezīmes, kas nojauc pašapziņu vai atstāj izstumtības sajūtu.

Piemēri ikdienā

  • Nepiedāvāt darba intervijā alternatīvas komunikācijas veidus cilvēkam ar dzirdes traucējumiem.
  • Aizliegt publiskajām ēkām piekļūt cilvēkiem ratiņkrēslos.
  • Jautāt personīgos vai uzmācīgus jautājumus par invaliditātes diagnozi, ja tas nav nepieciešams.
  • Saukt cilvēkus ar invaliditāti par “varoņiem” tikai tāpēc, ka viņi ikdienā dara regulālas lietas.

Internalizēts ableisms un iekšējā cīņa

Daži cilvēki ar invaliditāti pieņem sabiedrības negatīvās domas par sevi — domā, ka viņi ir "mazāk spējīgi" vai ka viņiem jāizliekas par “normāliem”, lai tiktu pieņemti. Tas var novest pie pašatbaidīšanās, izolācijas vai atteikšanās prasīt nepieciešamas pielāgošanas iespējas. Internalizētam ableismam bieži ir smagas sekas garīgajai veselībai.

Likumi un aizsardzība

Dažās valstīs ir pieņemti likumi, kas aizsargā cilvēkus ar invaliditāti no invaliditātes diskriminācijas. Pasaulē plaši atzīta ir arī Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, kas aizliedz šādu diskrimināciju un mudina valstis nodrošināt pieejamību, vienlīdzīgas iespējas un iekļaujošu politiku.

Kā mazināt un novērst ableismu

  • Klausīties un ticēt: dot priekšroku cilvēku ar invaliditāti pieredzēm un iesaistei lēmumu pieņemšanā, kas skar viņus pašus.
  • Domāt par pieejamību: piemērot principus universālā dizaina (piem., pieejamas telpas, materiāli un digitālas vietnes) un nodrošināt reasonable accommodations — nepieciešamās pielāgošanas darba vietā, izglītībā u.c.
  • Izmainīt valodu: lietot cieņpilnu un cilvēku izvēlētu terminoloģiju (dažreiz tiek prasīts personu-pirmie vai identitātes-pirmie izteikumi — pajautājiet, ko persona dod priekšroku).
  • Iesaistīties kā sabiedrotais: nosaukt un izaicināt ableistisku rīcību, atbalstīt politikas izmaiņas un finansēt/atbalstīt organizācijas, kuras vada cilvēki ar invaliditāti.
  • Izglītot sevi: mācīties par dažādām invaliditātēm, stereotipiem un to, kā uzvedība un sistēmas rada barjeras.

Sarežģītība un krusteniskums

Ableisms neeksistē atsevišķi — tas mijiedarbojas ar rasisma, seksisma, klases diskriminācijas un citu aizspriedumu sistēmām. Cilvēki ar vairākām pakļautības formām saskaras ar īpaši sarežģītiem un lielākiem šķēršļiem. Pretinoties ableismam, ir svarīgi ņemt vērā šo krustenisko dimensiju.

Kā reaģēt, ja pamanāt ableismu

  • Pieturies pie cieņas — neuzbrūkot, bet skaidri norādot, kā rīcība vai vārdi ir kaitīgi.
  • Piedāvā konkrētus risinājumus — piemēram, nodrošināt alternatīvas piekļuves vai mainīt komunicēšanas veidu.
  • Atbalsti personas ar invaliditāti viņu izvēlētajos centienos panākt pārmaiņas.
  • Meklē resursus un palīdzību no organizācijām, kuras strādā ar jautājumiem saistībā ar invaliditāti.

Ableisms ir sociāla un institucionāla problēma, kuru var mazināt ar apzinātu darbību, iekļaujošu dizainu, likumu ievērošanu un cieņpilnu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Svarīgākais — ieklausīties pašos cilvēkos ar invaliditāti un ļaut viņiem vadīt diskusiju par to, kas viņiem ir nepieciešams.

Invalidisma formas

Visā pasaulē ir daudz veidu, kā izpaužas cilvēku ar invaliditāti diskriminācija. Dažreiz tas tiek darīts tādā veidā, kas ir domāts kā ievainojošs. Citreiz cilvēki ir spējīgi, lai gan cenšas būt laipni. Abi šie spējām kaitējošie izpausmes veidi ir kaitīgi.

Sabiedrība nav veidota cilvēkiem ar invaliditāti. Piemēram, ir daudz veikalu, kas nav pieejami cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslos, jo persona, kas veidojusi veikalu, bija darbspējīgs cilvēks, tāpēc viņi neņēma vērā, ka cilvēki ratiņkrēslos nevarēs ērti pārvietoties, vai arī viņi par to domāja, bet neinteresējās.

Cilvēki ar invaliditāti bieži kļūst par ļaunprātīgas izmantošanas upuriem. Cilvēki, kas viņus ļaunprātīgi izmanto, parasti ir cilvēki bez invaliditātes. Viņi var tikt ļaunprātīgi izmantoti, jo viņu invaliditāte padara viņus neaizsargātus. Dažreiz persona tiek ļaunprātīgi izmantota tikai tāpēc, ka ir invalīds. To sauc par naida noziegumu pret invalīdiem. Naida noziegums pret personu ar invaliditāti var izpausties kā slepkavība. Daudzas no šīm slepkavībām veic aprūpētāji, piemēram, invalīdu mātes. Naida noziegumam nav jābūt vērstam tieši pret personu. Piemēram, kāds cilvēks var uzrakstīt uz invalīda automašīnas aizvainojošu uzrakstu, lai liktu viņam justies slikti par to, ka viņš ir invalīds. Katru gadu Apvienotajā Karalistē tiek ziņots par daudziem tūkstošiem naida noziegumu pret invalīdiem. Par naida noziegumiem pret invalīdiem bieži vien netiek ziņots. Tas nozīmē, ka statistikas dati liek domāt, ka problēma ir mazāka, nekā tā ir patiesībā.

Bieži sastopams veids, kā cilvēki ar invaliditāti tiek ļaunprātīgi izmantoti, ir "iebiedēšana saistībā ar invaliditāti". Cilvēki uzskata, ka iebiedēšana ir kaut kas tāds, kas notiek tikai ar bērniem skolā un nav nopietns. Tā nav taisnība. Ar iebiedēšanu saskaras visu vecumu cilvēki. Šikanēšana izraisa ilgtermiņa psiholoģiskas problēmas, piemēram, zemu pašvērtējumu. Daži cilvēki izdarījuši pašnāvību, jo ir bijuši pakļauti mobingam. Mencap, labdarības organizācija, kas palīdz cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, aptaujā aptaujāja vairāk nekā 500 bērnu un jauniešu ar invaliditāti par mobingu. Astoņi no desmit bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem atbildēja, ka viņi cieš no iebiedēšanas un baidās iet ārā, jo baidās, ka tiks iebiedēti.

Vairāk nekā 90 % cilvēku ar attīstības traucējumiem dzīves laikā ir seksuāli izmantoti. 49% no tiem seksuāli izmantoti vairāk nekā 10 reizes. Seksuālās vardarbības rādītājs vispārējā populācijā ir zemāks.

81% cilvēku bez invaliditātes, kuri ir tādā vecumā, kad cilvēki strādā, ir darbs. 48 % cilvēku ar invaliditāti, kuri ir vecumā, kad cilvēki strādā, ir darbs. 50 % invalīdu, kuriem nav darba, vēlas strādāt, bet nevar atrast darbu. Dažkārt cilvēkiem ar invaliditāti nedod darbu, pat ja viņi ir spējīgi veikt šo darbu, jo cilvēki, kas dod darbu (darba devēji), uzskata, ka cilvēki ar invaliditāti nav tik labi kā cilvēki bez invaliditātes.

Angļu valoda tiek kritizēta par tās spēju ierobežošanu. Piemēram, jaunieši dažkārt saka, ka kaut kas ir "atpalicis", lai gan ar to domā, ka tas ir slikts. Tas var būt aizskaroši cilvēkiem ar invaliditāti.

Otrā pasaules kara laikā nacisti nogalināja vairākus tūkstošus invalīdu. Nacisti to darīja, jo viņi ticēja brīvprātīgai eitanāzijai un piespiedu eigēnikai, kas ir filozofija, kura atbalsta cilvēku ar "vēlamām" īpašībām vairošanos un attur no cilvēku ar "nevēlamām" īpašībām vairošanās. Viņi uzskatīja, ka invaliditāte ir slikta un invalīdi ir apgrūtinājums sabiedrībai. Daudzi cilvēki joprojām tic šīm lietām. Apvienotās Karalistes padomes loceklis Kolins Brūvers (Colin Brewer) 2013. gadā teica, ka bērni ar invaliditāti "būtu jālikvidē", lai ietaupītu naudu. Viņš tika atzīts par vainīgu pārkāpumā, bet padome nevarēja viņu atlaist.

Invalīdus dažkārt piespiedu kārtā sterilizē. Bieži vien tas ir nelikumīgi, jo reprodukcija tiek uzskatīta par cilvēktiesībām. Kā raksta The Telegraph, Apvienotajā Karalistē ir atļauts veikt abortu līdz 40 grūtniecības nedēļām, ja auglis ir invalīds. Daži cilvēki uzskata, ka šis likums būtu jāmaina.

2011. gadā tika publicēta grāmata "Grēkāži: kāpēc mēs neizdevīgi izturamies pret cilvēkiem ar invaliditāti" (Scapegoat: Why we are failing disabled people). Grāmatas autore ir Katharine Quarmby. Tā ir par naida noziegumiem pret invalīdiem Apvienotajā Karalistē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ableisms?


A: Ableisms jeb ablecentrisms ir aizspriedumi pret cilvēkiem ar invaliditāti.

J: Kad pirmo reizi tika lietots vārds "ableisms"?


A: Pirmo reizi šis vārds tika lietots 1981. gadā.

J: Vai ableisms var būt tīšs vai netīšs?


A: Jā, var būt gan tīšs, gan netīšs. Cilvēki var nepamanīt, ka tas pastāv, jo tas ir ļoti izplatīts.

J: Kam ir šādi aizspriedumi?


A.: Personu, kurai ir šādi aizspriedumi, sauc par ablecentristu.

Vai ir vienprātība par to, kādas lietas tiek uzskatītas par spējnieciskām?


A: Ne visi, kas runā par ableismu, ir vienisprātis par to, kādas lietas tiek uzskatītas par ableistiskām.

Vai ir likumi, kas aizsargā cilvēkus ar invaliditāti no diskriminācijas?


A: Jā, dažās valstīs ir likumi, kas pieņemti, lai aizsargātu cilvēkus ar invaliditāti no diskriminācijas, un Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām arī aizliedz šādu diskrimināciju.


Meklēt
AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3