Urmijas ezers (persiešu: دریاچه ارومیه) ir liels sāls ezers Irānas ziemeļrietumos. Tas atrodas starp Austrum- un Rietumazarbaidžānas provincēm un atrodas uz dienvidrietumiem no Kaspijas jūras. Urmijas ezers ir lielākais ezers Irānā, otrais lielākais sāls ezers pasaulē un viens no nozīmīgākajiem ezerosistēmām Tuvajos Austrumos.
Ģeogrāfija un hidromorfoloģija
Urmijas ezera koordinātas ir . Tā platība ir aptuveni 5200 km², bet platība sezonāli un ilgtermiņā strauji mainās atkarībā no nokrišņiem, upju ieplūdes un cilvēka darbībām. Lielākajā platumā ezers sasniedz aptuveni 140 km garumu un 55 km platumu; dziļākās vietas maksimums ir aptuveni 16 m (52 pēdas). Tas ir endoreisks (bez dabiskas iztekas) ūdensbaseins: ūdens no apkārtnes nonāk ezerā, bet iztvaiko vai izdalās sāļi.
Ezeru piegādā vairākas upes — tas saņem ūdeni no trīspadsmit upēm, kas nāk no tuvajiem kalniem — un tajā nav iztekas. Ezera piekrastē ir lauksaimniecības zemes, pilsētas; lielākās pilsētas pie ezeram ir Tabriza austrumos un Urmija rietumos.
Sāļums, bioloģija un nozīme
Ezerā ir ļoti sāļš ūdens; sāļums mainās sezonāli un var būt ļoti augsts vēlā rudenī. Augsts sāļums veicina īpašu biotu, piemēram, sāļūdens garneles (Artemia) un citas speciālizētas sugas, kā arī padara ezeru par svarīgu migrāciju pieturu putniem — tostarp daudziem sētas un ūdensputnu populācijām. Urmijas ezers ir arī nozīmīgs reģionālais dabas resurss un ekotūrisma objekts.
Ekoloģiskā krīze: cēloņi un sekas
Problemas ar Urmijas ezera ūdenslīmeni un kvalitāti jau vairākus gadu desmitus saasinās. Galvenie cēloņi ir:
- pārmērīga ūdens izmantošana lauksaimniecībā un plaša mēroga apūdeņošanas projekti, kas samazina upju plūsmu uz ezeru;
- ūdensvada un aizsprostu būvniecība baseinā, kas mainījusi dabisko ūdens cirkulāciju (īpaši dažādu ceļu un dambju, tostarp platajos šķērsojumos ezerā);
- gruntūdens līmeņa pazemināšanās un intensīva pazemes ūdens ieguve apkārtnē;
- klimata svārstības un sausuma periodi, kas samazina nokrišņus un sniega kušanu kalnos;
- piesārņojums no lauksaimniecības un rūpniecības, kas ietekmē ūdens kvalitāti un radīto biotopeņu degradāciju.
Kā sekas ezera platība un ūdenslīmenis ir samazinājušies, palielinoties sāļuma koncentrācijai un atsedzoties sāls līdzenumiem (salt pans). Tas radījis nopietnas vides un sociālekonomiskas problēmas: putnu sugu un zivju populāciju samazināšanos, vietējo zivju zvejas nozaru sabrukumu, augsnes sāļošanās paplašināšanos lauksaimniecības apgabalos, kā arī daudz klusāku un daudzviet bīstamāku putekļu vētru draudus, jo izžuvušo ezera daļu sāls un smiltis var tikt izpūstas un radīt veselības problēmas iedzīvotājiem.
Infrastruktūra un cilvēku ietekme
Reģionā tika veiktas vairākas būves un projekti — tostarp plāni par savienojumu starp krastiem —, kas mainīja ūdens apmaiņu starp ezera daļām. Dažkārt minētie tilta vai ceļa projekti ir bijuši gan atcelti, gan atkārtoti aizsākti dažādos gados; tajos ietilpa diskusijas par ietekmi uz ezeru un ūdens plūsmu. Šādas būves var neperspektīvi traucēt dabisko cirkulāciju un pastiprināt ekoloģisko spiedienu, ja tās netiek plānotas un vadītas atbilstoši ekoloģiskajām prasībām.
Atjaunošanas centieni un perspektīvas
Reakcija uz krīzi ir bijusi daudzveidīga: Irānas valdība un vietējās varas iestādes ir pieņēmušas dažādus pasākumus ūdens resursu pārvaldības uzlabošanai — tajā skaitā mēģinot regulēt un samazināt ūdens patēriņu apūdeņošanai, mainīt aizsprostu darbību un palielināt izplūdi uz ezeru, kā arī īstenot vietējas mēroga mitrāju atjaunošanas projektus. Starptautiskas vides organizācijas un pētnieki ir pievērsuši uzmanību krīzes risinājumiem un snieguši ieteikumus integrētai baseina pārvaldībai.
Tomēr ezera atveseļošanās ir sarežģīts un ilgstošs process. Lai panāktu nozīmīgu atgūšanos, nepieciešama koordinēta pieeja, kas ietver efektīvāku ūdens lietojumu lauksaimniecībā, pazemes ūdens resursu aizsardzību, adaptāciju pie klimata svārstībām un rūpīgu infrastruktūras plānošanu tā, lai tā nebloķētu dabiskos ūdens ceļus. Ja plūsmas uz ezeru tiktu stabilizētas un samazināta antropogēna slodze, daļa biotopu varētu atjaunoties, taču process prasītu vairākus gadus vai desmitgadēs.
Nobeigums
Urmijas ezers ir gan ainavisks reģionāls resurss, gan svarīga ekosistēma, taču tas saskaras ar smagu ekoloģisko krīzi. Situācijas risināšanai nepieciešams ilgtspējīgs un zinātnē balstīts ūdens pārvaldības plāns, sadarbība starp vietējām kopienām, valsts institūcijām un starptautiskajiem partneriem, kā arī laika un resursu ieguldījums, lai mazinātu negatīvās sekas un atjaunotu ezera funkcijas nākotnē.