Miafizītisms — definīcija un Kristus dabas doktrīna
Miafizītisms — definīcija un Kristus dabas doktrīna: skaidrojums, vēsturiskās debates, teoloģiskās nianses un nozīme Halkedonas, Austrumu un katoļu tradīcijās.
Miafizītisms (vai henofizītisms) ir ideja par Kristus dabu. Šī ideja apgalvo, ka Jēzum Kristum bija divi dažādi aspekti - viens dievišķais un otrs cilvēciskais. Tā saka, ka šie divi aspekti ir apvienoti vienā būtībā. Tie ir neatšķirami un pastāv līdzās. Tas ir ļoti tuvu duālisma idejai, kas saka, ka prāts un ķermenis ir atsevišķas lietas, kas apvienojas, veidojot vienu vienību - cilvēku. Miafizītisma gadījumā šīs atsevišķās lietas ir Jēzus dievišķās un cilvēciskās īpašības.
Halkedonieši miafizītismu bieži vien ir uzskatījuši par monofizītisma paveidu, taču pašas Austrumu pareizticīgo baznīcas noraida šādu raksturojumu, bet pēdējā laikā Austrumu pareizticīgo un Romas katoļu baznīcas ir sākušas nopietnāk uztvert šo nostāju.
Definīcija un teoloģiskā nozīme
Miafizītisms (no grieķu miea physis — “viena daba”) uzsver, ka pēc Kristus iemiesošanās dievišķā un cilvēciskā daba ir apvienotas vienā vienotā dabā — Jēzus dzīvē un personā. Tas neapvieno vai neiznīcina cilvēcisko pusi, bet runā par vienotu, nesašķeltu realitāti, kas ir īstenojusies Vārdā, kļūstot par miesu. Proponents uzsver, ka tā tiek saglabāta gan pilnīga dievišķība, gan pilnīga cilvēcība vienā Persnā (Personā) — Kristū.
Vēsturiskais konteksts
Miafizītisma debates izcēlās 4.–5. gadsimtā, kad kristoloģiskie jēdzieni — daba (physis) un persona (hypostasis/prosopon) — tika rūpīgi analizēti, lai aizsargātu gan Kristus dievišķību, gan cilvēci. Konflikts saasinājās pēc Hālkedonas (Chalcedon) koncila 451. gadā, kur tika pieņemta tā dēvētā Halkedonas definīcija: Kristus ir atzīstams divās dabās “ne sajauktās, ne pārvērtētās, ne atdalītās, ne šķirtās” (inconfusedly, unchangeably, indivisibly, inseparably). Halkedonas skatījumā šī formulācija izslēdza dažas miafizītisma un monofizītisma versijas, kas tika uzskatītas par herētiskām.
Atšķirība no monofizītisma
Ir svarīgi atšķirt miafizītismu no monofizītisma. Monofizītisms parasti tiek saprasts kā mācība, kas apgalvo, ka pēc iemiesošanās Kristus daba ir tikai dievišķa vai ka cilvēciskā daba ir “pazudusi” vai absorbēta dievišķajā — tas tika plaši noraidīts un uzskatīts par herēzi. Miafizīti, savukārt, apgalvo, ka ir viena, vienota dabas realitāte (vienota dabā Vārda iemiesošanās rezultātā), kura tomēr saglabā pilnīgu dievišķumu un pilnīgu cilvēcību. Austrumu ortodoksās (orientālās pareizticīgās) tradīcijas bieži izmanto formulējumu, ko piešķir arī Kīrils no Aleksandrijas: μία φύσις τοῦ Θεοῦ Λόγου σεσαρκωμένη (mia physis tou theou logou sesarkōmenē) — “Vārda iemiesotā viena daba”.
Orientālās pareizticīgās baznīcas
Miafizītiskās vai, precīzāk, miaphysītiskās formulācijas pieņem šādas baznīcas:
- Cīties ar hronoloģiju: Koptu pareizticīgie (Ēģipte),
- Armēņu apoštoliskā baznīca,
- Sīriešu (Sīrijas) ortodoksālā baznīca,
- Etiopiešu (Etiopijas Tewahedo) un Eritrejas Tewahedo baznīcas,
- Malankaras Indijas ortodoksālā baznīca u. c.
Šīs baznīcas bieži aizstāv, ka “miaphysitiskā” formulācija labāk atspoguļo iemiesojuma noslēpumu un nepieļauj cilvēka dabas noliegšanu.
Mūsdienu ekumēniskais konteksts
20. gadsimtā un vēlāk garīdznieciskās un teoloģiskās sarunās starp Austrumu pareizticīgajām, Romas katoļu un citām kristīgajām tradīcijām ir panākta lielāka izpratne. Daudzi teologi un ekumēniskās komisijas tagad uzskata, ka daļa atšķirību bija terminoloģiskas vai akcentu jautājumi nevis būtiskas kristoloģiskas pretrunas. Mērķis ir atzīt, ka visas puses vēlas saglabāt gan Kristus pilnīgo dievišķību, gan pilnīgo cilvēcību, tikai formulējums un filozofiskie termini atšķiras.
Praktiskas un pastorālās sekas
Kristoloģiskā nostāja ietekmē ekleziālās attiecības, liturģiju un teoloģisko identitāti. Miafizītiskās tradīcijas uzsvars uz vienoto, nesašķelto iemiesojumu kalpo, lai aizsargātu Jēzus kā vienotas Pestītāja realitāti — tas ir svarīgi gan soterioloģijā (glābšanas mācībā), gan sakramentu teoloģijā. Savukārt Halkedonas piekritēji bažījas, lai nerastos šķietama ‘sagraušana’ cilvēka dabas nozīmē.
Kopsavilkums
Miafizītisms ir sarežģīta un smalki noformulēta kristoloģiska nostāja, kas uzsver vienotu iemiesotā Vārda dabu, saglabājot gan dievišķās, gan cilvēciskās īpatnības. Vēsturiskās domstarpības ar Halkedonas tradīciju ir ietekmējušas kristīgo pasauli vairākus gadsimtus, taču mūsdienu dialogs rāda, ka daudzas atšķirības iespējams pārvarēt, ja uzmanība tiek vērsta uz cilvēcisko un teoloģisko niansēm, nevis tikai uz formālām terminoloģiskām pretenzijām.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir miafizītisms?
A: Miafizītisms ir priekšstats par Kristus dabu, kas saka, ka Viņam bija divi dažādi aspekti - dievišķais un cilvēciskais, kuri ir apvienoti vienā dabā un pastāv līdzās.
J: Kā miafizītisms atšķiras no duālisma?
A: Miafizītisms ir līdzīgs duālismam, jo tas liecina par divu atsevišķu elementu, šajā gadījumā Jēzus dievišķo un cilvēcisko iezīmju, apvienojumu.
J: Kas ir monofizītisma jēdziens?
A: Monofizītisms ir ideja, ka Jēzum Kristum bija tikai viena dievišķā daba un nebija cilvēciskās dabas.
J: Kāpēc miafizītisms bieži tiek uzskatīts par monofizītisma paveidu?
A: Miafizītisms bieži tiek uzskatīts par monofizītisma paveidu, jo tam ir kopīga pārliecība par Kristus dabas vienotību, taču Austrumu pareizticīgo baznīcas noraida šādu raksturojumu.
J: Kas noraida miafizītisma raksturojumu kā monofizītisma formu?
A: Austrumu pareizticīgo baznīcas noraida miafizītisma kā monofizītisma formas raksturojumu.
J: Kuras reliģiskās grupas sāk nopietnāk uztvert miafizītismu?
A: Austrumu pareizticīgo un Romas katoļu baznīcas sāk uztvert miafizītismu nopietnāk.
J: Kādi ir divi Kristus aspekti saskaņā ar miafizītismu?
A: Divi Kristus aspekti saskaņā ar miafizītismu ir Viņa dievišķās un cilvēciskās iezīmes, kas ir apvienotas vienā neatšķiramā būtībā.
Meklēt