Montevideo konvencija: valstiskuma kritēriji un valstu tiesības

Montevideo konvencija: valstiskuma kritēriji un valstu tiesības — skaidrojums par pastāvīgu iedzīvotāju skaitu, teritoriju, valdību un starptautisko atzīšanu.

Montevideo Konvencija par valstu tiesībām un pienākumiem ir līgums. Šodien tā ir daļa no starptautiskajām paražu tiesībām. Līgums tika parakstīts 1933. gada 26. decembrī Montevideo, Urugvajā, Septītajā starptautiskajā Amerikas valstu konferencē. Šajā konferencē Amerikas Savienoto Valstu prezidents Franklins D. Rūzvelts un valsts sekretārs Kordels Huls (Cordell Hull) pasludināja tā saukto Labā kaimiņa politiku, kas iebilda pret ASV bruņotu iejaukšanos starpamerikāņu lietās. Ar šo līgumu Franklins D. Rūzvelts centās mainīt uzskatu par "jankiešu imperiālismu". Viedokli par jankiešu imperiālismu radīja viņa priekšgājēja, prezidenta Herberta Hūvera (lielā mērā) ieviestā politika. Konvenciju parakstīja 19 valstis, bet trīs valstis (Brazīlija, Peru un Amerikas Savienotās Valstis) to parakstīja ar atrunām.

Konvencija ir par to, kas ir valsts un kādas ir valsts tiesības un pienākumi. Vispazīstamākais ir 1. pants, kurā ir izklāstīti četri valstiskuma kritēriji, kas dažkārt tiek atzīti par precīzu starptautisko paražu tiesību formulējumu:

Valstij kā starptautisko tiesību subjektam ir jābūt šādām īpašībām: (a) pastāvīgs iedzīvotāju skaits; (b) noteikta teritorija; (c) valdība; un (d) spēja stāties attiecībās ar citām valstīm.

Turklāt 3. panta pirmajā teikumā skaidri noteikts, ka "valsts politiskā pastāvēšana nav atkarīga no citu valstu atzīšanas". To dēvē par deklaratīvo valstiskuma teoriju.

Daži ir apšaubījuši, vai šie kritēriji ir pietiekami, jo tie ļauj mazāk atzītām vienībām, piemēram, Ķīnas Republikai (Taivānai), vai nepietiekami pārstāvētām vai nepārstāvētām vienībām, piemēram, Sealandes Firstistei, Somalilendai vai Liberlandei, pretendēt uz pilntiesīgu valsts statusu. Saskaņā ar alternatīvo valstiskuma konstitucionālo teoriju valsts pastāv tikai tiktāl, ciktāl to atzīst citas valstis. To nevajadzētu jaukt ar Estradas doktrīnu.

Daži cilvēki ir mēģinājuši paplašināt valstiskuma definīciju, tomēr tie ir guvuši mazāku atbalstu. Mikronāciju, kas nav teritoriālas, dibinātāji bieži apgalvo, ka Montevideo konvencijā noteiktā prasība par noteiktu teritoriju ir netaisnīga. Dažas neteritoriālas vienības, jo īpaši Suverēnais Maltas militārais ordenis, tiek uzskatītas par starptautisko tiesību subjektiem, taču tās necenšas kļūt par valstīm.

Saturs un būtiskie elementi

Montevideo konvencija izceļ četrus galvenos valstiskuma elementus, kas īsā un skaidrā formā palīdz noteikt, vai kāda vienība var pretendēt uz valsts statusu starptautiskajās attiecībās. Šos elementus var precizēt šādi:

• Pastāvīgs iedzīvotāju skaits: tas nenozīmē noteiktu minimālu skaitli, bet stabilu kopienu, kas dzīvo un sadarbojas pastāvīgi.
• Noteikta teritorija: teritoriālā kontrole vai prasījums pēc konkrētas zemes platības; teritoriālas robežas var būt strīdīgas, taču pilnīga teritoriāla tukšība parasti liecina pret valsts eksistenci.
• Valdība: pastāv amatu un institūciju sistēma, kas faktiski pārvalda un īsteno varu — gan civilo, gan administratīvo un tiesisko funkciju veikšana.
• Spēja stāties attiecībās ar citām valstīm: spēja noslēgt līgumus, uzturēt diplomātiskās un konsulārās attiecības, piedalīties starptautiskās organizācijās u. c.

Atzīšana: deklaratīvā un konstitutīvā teorija

Konvencē ietvertais princips, ka valsts pastāvēšana nav atkarīga no atzīšanas, ir pazīstams kā deklaratīvā teorija. Tā apliecina, ka valsts kļūst par starptautisko tiesību subjektu, ja tā atbilst kritērijiem, neatkarīgi no citu valstu politiskās attieksmes.

Oponējošā pieeja — konstitutīvā teorija — apgalvo, ka valsts pastāv tikai tad, ja citas valstis to atzīst; šī pieeja vairāk uzsver atzīšanas politisko un praktisko nozīmi. Starptautiskā prakse un tiesu prakse dažkārt izmanto abas pieejas, atkarībā no konkrētā jautājuma un politiskā konteksta.

Praktiskā nozīme mūsdienu starptautiskajās attiecībās

Montevideo konvencija ir ietekmējusi starptautiskās tiesības un diplomatic praksēs, taču tā nav vienīgais rādītājs valsts statusa noteikšanā. Prakse rāda, ka politiskais apsvērums, reālās varas kontrole, starptautiska atzīšana un starptautiskie līgumi visi spēlē lomu.

Piemēri, kur Montevideo kritēriji tiek izmantoti diskusijās, ir:

• Taivāna (Ķīnas Republika): tai ir iedzīvotāji, teritorija un valdība, taču pilnīga diplomātiskā atzīšana nav universāla, kas rada praktiskas problēmas starptautiskajā dalībā un lojalitātē.
• Somalilenda: funkcionē kā de facto valsts ar valdību un teritoriju, bet tai trūkst plašas starptautiskas atzīšanas.
• Sealandes Firstiste, Liberlande un mikronācijas: tās parasti nespēj iegūt plašu starptautisku atzīšanu un bieži nespēj nodrošināt ilgtspējīgu valdību vai efektīvu starptautisku komunikāciju.

Tiesu prakse, paraža un mūsdienu interpretācija

Montevideo normas bieži tiek citētas akadēmiskajā literatūrā, juridiskajos dokumentos un ārpolitikas analīzēs. Tā kalpo kā ērts standarts diskusijām par valstiskumu, taču starptautiskās tiesas un tribunāli parasti izvērtē arī citu pierādījumu kopumu, tostarp faktiskās varas īstenošanu, kontroli pār teritoriju un starptautisko reakciju.

Turklāt konvencijas formulējums vairākas reizes tiek interpretēts kontekstā ar valstu praksi un jauniem starptautisko attiecību izaicinājumiem — piemēram, valdību atzīšana pēc bruņotiem konfliktiem, okupācijas situācijām vai pašdeklarētām neatkarībām.

Praktiski secinājumi

• Montevideo konvencija sniedz skaidru un vienkāršu rīku, lai identificētu valstiskuma pamatā esošos elementus, taču tā nav absolūts noteikums.
• Atzīšana paliek politisks akts — valstis nereti lemj par atzīšanu, ņemot vērā ģeopolitiskus, drošības un ekonomiskus apsvērumus, ne tikai juridiskus kritērijus.
• Diskusijas par valstiskuma paplašināšanu (piem., neteritoriālas vienības, reliģiskas institūcijas, mikronācijas) turpinās, un lēmumi tiek pieņemti gadījumu pa gadam, ņemot vērā gan juridisko, gan politisko realitāti.

Montevideo konvencija ir svarīgs etalons starptautiskajās tiesībās, taču tās lietojums mūsdienās tiek papildināts ar plašāku praksi un politiskiem apsvērumiem. Tas nozīmē, ka, izvērtējot kādas vienības tiesības un statusu, jāņem vērā gan konvencijas kritēriji, gan reālie starptautiskie apstākļi un attiecīgās valstu attieksmes.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Montevideo konvencija?

Jautājums: Kurš izsludināja labu kaimiņattiecību politiku?

J: Kādi ir četri 1. pantā minētie kritēriji, lai valsts būtu valsts?

J: Kas 3. pantā ir teikts par citu valstu atzīšanu?

Vai ir bijuši mēģinājumi paplašināt valstiskuma definīciju?

J: Kā šo prasību tiesiskuma ziņā vērtē neteritoriālas mikrovalstis?

Meklēt pēc burta