Montevideo konvencija
Montevideo Konvencija par valstu tiesībām un pienākumiem ir līgums. Šodien tā ir daļa no starptautiskajām paražu tiesībām. Līgums tika parakstīts 1933. gada 26. decembrī Montevideo, Urugvajā, Septītajā starptautiskajā Amerikas valstu konferencē. Šajā konferencē Amerikas Savienoto Valstu prezidents Franklins D. Rūzvelts un valsts sekretārs Kordels Huls (Cordell Hull) pasludināja tā saukto Labā kaimiņa politiku, kas iebilda pret ASV bruņotu iejaukšanos starpamerikāņu lietās. Ar šo līgumu Franklins D. Rūzvelts centās mainīt uzskatu par "jankiešu imperiālismu". Viedokli par jankiešu imperiālismu radīja viņa priekšgājēja, prezidenta Herberta Hūvera (lielā mērā) ieviestā politika. Konvenciju parakstīja 19 valstis, bet trīs valstis (Brazīlija, Peru un Amerikas Savienotās Valstis) to parakstīja ar atrunām.
Konvencija ir par to, kas ir valsts un kādas ir valsts tiesības un pienākumi. Vispazīstamākais ir 1. pants, kurā ir izklāstīti četri valstiskuma kritēriji, kas dažkārt tiek atzīti par precīzu starptautisko paražu tiesību formulējumu:
Valstij kā starptautisko tiesību subjektam ir jābūt šādām īpašībām: (a) pastāvīgs iedzīvotāju skaits; (b) noteikta teritorija; (c) valdība; un (d) spēja stāties attiecībās ar citām valstīm.
Turklāt 3. panta pirmajā teikumā skaidri noteikts, ka "valsts politiskā pastāvēšana nav atkarīga no citu valstu atzīšanas". To dēvē par deklaratīvo valstiskuma teoriju.
Daži ir apšaubījuši, vai šie kritēriji ir pietiekami, jo tie ļauj mazāk atzītām vienībām, piemēram, Ķīnas Republikai (Taivānai), vai nepietiekami pārstāvētām vai nepārstāvētām vienībām, piemēram, Sealandes Firstistei, Somalilendai vai Liberlandei, pretendēt uz pilntiesīgu valsts statusu. Saskaņā ar alternatīvo valstiskuma konstitucionālo teoriju valsts pastāv tikai tiktāl, ciktāl to atzīst citas valstis. To nevajadzētu jaukt ar Estradas doktrīnu.
Daži cilvēki ir mēģinājuši paplašināt valstiskuma definīciju, tomēr tie ir guvuši mazāku atbalstu. Mikronāciju, kas nav teritoriālas, dibinātāji bieži apgalvo, ka Montevideo konvencijā noteiktā prasība par noteiktu teritoriju ir netaisnīga. Dažas neteritoriālas vienības, jo īpaši Suverēnais Maltas militārais ordenis, tiek uzskatītas par starptautisko tiesību subjektiem, taču tās necenšas kļūt par valstīm.
Parakstītāji
Šo nolīgumu ir parakstījušas šādas valstis: Hondurasa, Amerikas Savienotās Valstis, Salvadora, Dominikānas Republika, Haiti, Argentīna, Venecuēla, Urugvaja, Paragvaja, Meksika, Panama, Gvatemala, Brazīlija, Ekvadora, Nikaragva, Kolumbija, Čīle, Peru, Kuba. Ar Montevideo konvenciju tikai kodificēja esošās normas, tajā nav nekā jauna. Šā iemesla dēļ tā attiecas ne tikai uz tiem, kas to parakstīja, bet uz visiem starptautisko tiesību subjektiem kopumā.
Eiropas Savienība savā Badintera komitejas galvenajā paziņojumā ievēro Montevideo konvencijā sniegto valsts definīciju: valsts ir teritorija, iedzīvotāji un politiskā vara. Komiteja arī konstatēja, ka valstu pastāvēšana ir fakta jautājums, savukārt citu valstu atzīšana ir tikai deklaratīvs un nevis noteicošs faktors valstiskuma noteikšanai.
Šveice, kas gan nav Eiropas Savienības dalībvalsts, ievēro šo pašu principu, norādot, ka "lai kļūtu par valsti, ne politiskajai vienībai nav jābūt atzītai, nedz arī valstij ir pienākums atzīt citu valsti. Tajā pašā laikā ar atzīšanu nepietiek, lai izveidotu valsti, un tās neesamība to neatceļ."
Saistītās lapas
- Suverenitāte
- Dolāru diplomātija
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Montevideo konvencija?
A: Montevideo konvencija par valstu tiesībām un pienākumiem ir līgums, kas tagad ir daļa no starptautiskajām paražu tiesībām. To parakstīja 1933. gada 26. decembrī Montevideo, Urugvajā.
Jautājums: Kurš izsludināja labu kaimiņattiecību politiku?
A: Labo kaimiņattiecību politiku Septītajā starptautiskajā Amerikas valstu konferencē pasludināja ASV prezidents Franklins D. Rūzvelts un valsts sekretārs Kordels Huls.
J: Kādi ir četri 1. pantā minētie kritēriji, lai valsts būtu valsts?
A: 1. pantā ir noteikti četri valsts kritēriji, kas dažkārt tiek uzskatīti par precīzu starptautisko paražu tiesību formulējumu: pastāvīgs iedzīvotāju skaits, noteikta teritorija, valdība un spēja stāties attiecībās ar citām valstīm.
J: Kas 3. pantā ir teikts par citu valstu atzīšanu?
A: 3. panta pirmajā teikumā skaidri noteikts, ka "valsts politiskā pastāvēšana nav atkarīga no citu valstu atzīšanas". To sauc par deklaratīvo valstiskuma teoriju.
Vai ir bijuši mēģinājumi paplašināt valstiskuma definīciju?
A: Daži ir mēģinājuši paplašināt valstiskuma definīciju, lai gan viņu atbalsts ir mazinājies.
J: Kā šo prasību tiesiskuma ziņā vērtē neteritoriālas mikrovalstis?
A.: Mikrovalstu dibinātāji, kas nav teritoriāli, bieži apgalvo, ka Montevideo konvencijas prasība par noteiktu teritoriju ir netaisnīga.
