Opija kari: Ķīnas kari ar Lielbritāniju un Franciju (1839–1860)

Opija kari bija divi militāri konflikti starp Ķīnu un Rietumu lielvarām Ciņu dinastijas laikā. Pirmais karš notika starp Lielbritāniju un Ķīnu (1839–1842), bet otrais ilga no 1856. līdz 1860. gadam un tajā bija iesaistīta arī Francija. Konflikti bieži tiek saukti par “opija kariem”, jo tie bija radniecīgi ar opiju, taču to pamatā bija arī plašākas politiskas un ekonomiskas problēmas — spiediens atvērt Ķīnu Eiropas un Amerikas tirdzniecībai un kolonizācijai, kā arī Rietumu valstu prasības par diplomātiskiem un tirdzniecības privilēģijām. Karsu rezultātā vājāka kļuva arī Čing dinastija, un tika noslēgti vairāki neizdevīgi līgumi, kas radīja ilgtermiņa sekas Ķīnas suverenitātei.

Iemesli un priekšvēsture

Rietumu valstis, it īpaši Lielbritānija, 19. gadsimtā aktīvi tirgojās ar Ķīnu. Lai līdzsvarotu tirdzniecības deficītu (tostarp sudraba aizplūdi), briti sāka eksportēt uz Ķīnu opija pretrunīgiem līdzekļiem: opijs tika audzēts Indijā un kontrabandas ceļā nonāca Ķīnā. Vietējās varas centieni ierobežot opija importu un lietošanu — tostarp 1839. gada Lin Czešu (Lin Zexu) rīcība, kad Humenas (Bogue) apkaimē tika konfiscētas un iznīcinātas liela apjoma opija kravas — izraisīja britu militāru intervenci. Otrā kara izcelsmē nozīmīga bija arī Francijas reakcija uz incidentiem pret misionāriem un kopējā Rietumu interese paplašināt savas tiesības Ķīnā.

Pirmais opija karš (1839–1842)

Pirmais karš sākās ar ķīniešu centieniem pretoties opija kontrabandai un beidzās ar pārliecinošu britu uzvaru, kuru sekmēja Lielbritānijas jūras un kara tehnoloģiskā pārākums — mūsdienīgas flotes, stobru munīcija un organizēta loģistika. 1842. gada Nandžinas (Nanjing) miera līgums (Treaty of Nanking) lika Ķīnai samaksāt lielu kara reizni, atvērt piecus ostu pilsētas (Canton/Guangzhou, Xiamen, Fuzhou, Ningbo un Shanghai) starptautiskai tirdzniecībai un nodot Lielbritānijai Honkongu kā britu koloniju. Līgums arī deva britiem īpašas ekonomiskas priekšrocības un iezīmēja pirmo no tā sauktajiem “nevienlīdzīgajiem līgumiem”.

Otrais opija karš (1856–1860)

Otrais karš sākās pēc 1856. gada “Arrow” incidenta, kad ķīniešu iestādes arestēja kuģi ar britu saiknēm, un pēc tam pievienojās Francija, izmantojot kā ieganstu misionāra nogalināšanu Guangxi provincē. Anglo-franču spēki iekaroja vairākus ostu rajonus un 1858. gada Tiānđinas (Tientsin) līgumi deva Rietumu valstīm papildu tirdzniecības tiesības, leģitimizēja opija tirgu un piešķīra ārvalstu diplomātiskās piederošas vienības Pekinā. Kad Ķīna aizkavēja līgumu ratifikāciju, anglo-franču ekspedīcija 1860. gadā iebruka Pekinā; tās laikā tika izpostīts un nodedzināts Jaunā vasaras pils (Yuanmingyuan). Pēdējais solis bija Pekinas (Convention of Peking) līgumi 1860. gadā, kas nostiprināja Rietumu uzvaru, radīja papildu militāras un teritoriālas sekas un palielināja kompensācijas summas, ko Ķīnai bija jāmaksā.

Sekas Ķīnai un pasaules mērogā

• Politiskā un suverenitātes erozija: tika piešķirtas ekstrateritoriālas tiesības ārzemju pilsoņiem, atvērti daudzi līgumu ostu rajoni un nodibinātas ārvalstu koncesijas, kas samazināja Ķīnas kontroli pār saviem tirdzniecības un juridiskajiem jautājumiem.
• Ekonomiskās sekas: lieli kara izdevumi un obligātās kompensācijas vājināja valsts finanšu sistēmu; opija legalizācija un plašāka ārvalstu ietekme mainīja iekšējo tirgu un uzņēmējdarbību.
• Sociālās un iekšpolitiskās krīzes: Čing dinastijas prestižs krita, pieauga nemieri (tai skaitā Taiping sacelšanās, kas jau bija sākusies 1850. gados) un radās spiediens modernizācijai (pašstiprināšanās kustība — Self-Strengthening Movement).
• Garīgā un psiholoģiskā ietekme: opija kari un “nevienlīdzīgie līgumi” kļuva par nozīmīgu “nacionālās kauna” (humiliation) posmu, kas vēlāk ietekmēja ķīniešu nacionālistiskās un revolūcijas kustības 20. gadsimtā.

Kas ir opijs un kā to iegūst

Opijs nav magoņu sēklās esoša viela; magoņu sēklas pašas par sevi praktiski nesatur opiju. Opijs ir dabisks sveķains saturs, ko iegūst no nobriedušu, bet vēl neatvērtu opija magoņa (Papaver somniferum) ogu (podu) nogriežot vai iegriežot tās ārējo kārti — no šīm brūnajām vai tumšajām sviedru patakām vēlāk savāc un žāvē, lai iegūtu opiju. No opija laboratoriski var izdalīt un pārveidot spēkākas ķīmiskas vielas, ko dēvē par opiātiem (piemēram, morfīns, kodeīns) vai no tiem sintētiski ražot atvasinājumus (heroiņu). Opija lietošana 19. gadsimtā Ķīnā radīja plašas veselības, sociālas un ekonomiskas problēmas, ko centās apspiest ķīniešu varas iestādes — tas bija viens no tiešajiem konfliktiem izraisošajiem faktoriem.

Opija kari bija nozīmīgs pagrieziena punkts Ķīnas un Rietumu attiecībās: tie atklāja pārvērtību spēku un tehnoloģiskās atšķirības starp pasaules daļām un ieviesa pamatus 19. gadsimta Āzijas “nevienlīdzīgajai” integrācijai pasaules ekonomikā, kuru sekas sajūtamas arī tālākos gadsimtos.

Meklēt pēc burta