Opija kari
Opija kari bija divi kari starp Ķīnu un Rietumvalstīm Ciņu dinastijas laikā. Pirmais karš notika starp Lielbritāniju un Ķīnu un ilga no 1839. līdz 1842. gadam. Otrais ilga no 1856. līdz 1860. gadam, un tajā bija iesaistīta arī Francija.
Kari bija saistīti ne tikai ar opiju, bet arī ar daudzām citām lietām. Tie bija arī par Ķīnas atvēršanu Eiropas un Amerikas tirdzniecībai un kolonizācijai. Uzvara vājināja Čing dinastiju.
Opijs ir dabiska viela opija magoņu sēklās. Opijs tiek iegūts no magoņu sēklām. Papildus tiešai lietošanai tas tiek pārvērsts opiātos.
Opija tirdzniecības sākums
Britu tirgotāji sāka pārdot opiju Ķīnai. Tajā laikā opijs tika audzēts Indijā, nevis Ķīnā. Tradicionālajā ķīniešu medicīnā opijs tika lietots jau ilgu laiku pirms britu ierašanās, galvenokārt slimību ārstēšanai. Tomēr opiju var lietot arī kā psihoaktīvu narkotiku, kas maina lietotāja prāta stāvokli. Opijs ir arī atkarību izraisoša narkotika.
Kad briti sāka importēt lielu daudzumu šīs narkotikas, ķīnieši sāka lietot opiju, jo tas maina prātu. Arvien vairāk cilvēku kļuva atkarīgi no opija. Tādējādi briti varēja eksportēt arvien vairāk opija. Pārdodot šo narkotiku, briti pamazām sāka pelnīt vairāk naudas no eksporta uz Ķīnu, nekā viņi tērēja par Ķīnas preču importu. Britu opija eksports uz Ķīnu ievērojami pieauga. No aptuveni 15 tonnām 1730. gadā tas pieauga līdz 75 tonnām 1773. gadā. Opijs tika sūtīts "lādītēs". Katrā lādītē bija 67 kilogrami (140 mārciņas) opija.
Pirmais opija karš
19. gadsimta sākumā britu tirgotāji sāka vest opiju uz Ķīnu apmaiņā pret ķīniešu tējas piegādi atpakaļ uz Lielbritāniju. 1839. gadā Ķīna paziņoja, ka briti nedrīkst ievest opiju savā valstī, tāpēc briti nestāstīja Ķīnai par ievesto opiju. Ķīnas amatpersonas atrada daudz opija Kantonā, Ķīnas dienvidu daļā, kas tagad saucas Guangdžou, un iznīcināja to. Briti par to bija satraukti un 1840. gadā nosūtīja liellaivas, lai uzbruktu Ķīnas pilsētām piekrastē. Ķīnai nebija ieroču, lai sevi aizsargātu, tāpēc tā zaudēja karu.
Ķīna bija spiesta parakstīt Nankinas līgumu un Bogas līgumu. Tas piespieda Ķīnu atvērt dažas ostas tirdzniecībai ar Rietumvalstīm, ne tikai ar Lielbritāniju. Lielbritānijas iedzīvotāji Ķīnā ieguva arī eksteritorialitātes tiesības, kas nozīmēja, ka nozieguma izdarīšanā apsūdzētos var tiesāt viņu pašu, nevis Ķīnas amatpersonas. Visbeidzot, Ķīnai bija jāatsakās no Honkongas salas, kas kļuva par Lielbritānijas koloniju. Lielbritānijai nebija nekā, ko atdot pretī, tāpēc šie līgumi kļuva par pirmajiem no tā sauktajiem "nevienlīdzīgajiem līgumiem". Drīz vien līdzīgus līgumus ar Ķīnu parakstīja arī citas Rietumvalstis.
Otrais opija karš
Otrais opija karš Ķīnā bija pazīstams arī kā Strēlnieku karš vai Anglo-franču karš. Šajā karā, kas sākās, kad ķīnieši Guangdžou ostā ieņēma vienu no britu kuģiem, ko sauca par Strēlīti, lielu lomu spēlēja arī franču karavīri. Lielbritānija un Francija kopā ar Krievijas un ASV karaspēku uzbruka vairākām Ķīnas pilsētām. Tostarp 1857. gadā notika Kantonas kauja, bet 1860. gadā tika nodedzināta Vecā vasaras pils (Yuanmingyuan) Pekinā. Šī kara beigās ķīniešiem nācās parakstīt vēl vairākus "nevienlīdzīgus līgumus". Tie ietvēra opija legalizēšanu Ķīnā, visu savu ostu atvēršanu tirdzniecībai, kā arī atdošanu britu rokās daļas no Kowloonas pussalas, kas kļuva par Honkongas kolonijas daļu.
1898. gadā, pēc Pirmā Ķīnas-Japānas kara, Lielbritānija pārņēma kontroli pār Jaunajām teritorijām, noslēdzot 99 gadu nomas līgumu. Beidzoties 99 gadu termiņam, tā visu Honkongas koloniju, tostarp nomāto zemi, atdos Ķīnai. Tas notika 1997. gada 1. jūlijā, Honkongai kļūstot par pirmo no diviem Ķīnas Tautas Republikas īpašajiem administratīvajiem reģioniem.
