Raibuļi (Rallidae) ir liela mazu un vidēja lieluma putnu dzimta. Tie ir radniecīgi dzērvēm, un abas ir grupveidīgo (Gruiformes) kārtā. Šajā dzimtā ietilpst tā sauktie raibuļi, kraki, ķērkši un galinusi (piem., ģintis Rallus, Porzana, Gallinula, Porphyrio u. c.). Kopumā Rallidae sastāv no apmēram 130–150 sugām, kas sadalītas vairākās ģintīs.
Izplatība un biotopi
Raibuļi ir plaši izplatīti un sastopami visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Biežāk sastopamie biotopi ir mitrāji — purvi, niedru audzes, upju un dīķu palienes, mangrovi un cita blīva ūdensaugu veģetācija — jo šajās vietās ir labvēlīgi barības resursi un aizsegums. Tomēr dažas sugas apdzīvo arī mežus, pļavas, lauksaimniecības zemes un krūmājus, un ģeogrāfiski Rallidae ir sastopami gan kontinentos, gan daudzās salās.
Īpašības un uzbūve
Raibuļu ķermenis parasti ir salīdzinoši kompakts un bieži vien sāniski saplacināts, kas ļauj vieglāk manevrēt cauri biezai veģetācijai. Raksturīgas īsas, apaļas spārnu formas (daudzas sugas lido nedaudz un reti), spēcīgas kājas un garas pirkstu daļas, kas palīdz staigāt pa slapju virsmu un niedrēm. Plumāža parasti ir maskējoša — brūni, pelēki un melni toņi ar raksturīgām svītrām vai plankumiem, lai putns būtu mazāk pamanāms.
Uzturs un uzvedība
Raibuļi ir galvenokārt omnivori — to uzturā ir ūdens un sauszemes bezmugurkaulnieki (tārpi, kukaiņi, krabji), gliemji, mazi vardes un zivtiņas, kā arī sēklas un ūdensaugi. Tie bieži ir noslēpumaini un dzīvo blīvā veģetācijā; daudzām sugām raksturīgs skanīgs, tālsauksmes veida balss lietojums, un tās parasti tiek vairāk saklausītas nekā redzētas. Dažas sugas ir naktīgas vai aktīvākas krēslas stundās.
Vairošanās
Ligzdas parasti tiek būvētas uz zemes vai tuvu ūdens malai, bieži blīvos niedru vai stiebru pušķos. Daudzas sugas ir monogāmas ligzdošanas sezonā, bet ir arī sugas ar citiem pārošanās modeļiem. Kāpuri (vistiņas) parasti ir precocīli — pēc izšķilšanās viņi ātri staigā un var sekot vecākiem. Ligzdošanas laiks, olu skaits un inkubācijas ilgums atšķiras starp sugām.
Salas, nelidošanas evolūcija un sugu daudzveidība
Salas ir nozīmīgas raibuļu diversitātes un endēmismu centri; daudzām salu sugām evolucionēja samazinātas spārnu funkcijas vai pilnīga nelidošana, jo bez plēsējiem nebija nepieciešamības lidošanai. Tomēr šī adaptācija padara salas sugas īpaši neaizsargātas pret cilvēka darbību un ievestajiem plēsējiem.
Draudi un aizsardzība
Raibuļu populācijas daudzviet ir apdraudētas, galvenokārt sakarā ar mitrāju iznīcināšanu un degradāciju, lauksaimniecības paplašināšanos, piesārņojumu, kā arī invazīvo sugu — īpaši žurkām, kaķiem un citiem savvaļas plēsējiem salās. Pēc cilvēku iekolonizācijas daudzas salu sugas izzuda. Tomēr ir arī aizsardzības panākumi: dažas retos vai izmiršanas robežā esošas sugas tiek atjaunotas ar biotopu atjaunošanu, plēsēju kontroles programmām un pavairošanas programmām (piemēram, dažas Porphyrio un Gallirallus sugas).
Praktiskas atziņas
- Raibuļus bieži pamanīs pēc skaļām balsīm vai pēdām purvā, nevis tieši redzot putnu.
- Ja redzat salu sugas vai nelidojošu raibuļu, tā parasti ir endēmiska un īpaši jūtīga pret traucējumiem.
- Aizsardzības pasākumi mitrājiem un invazīvo sugu kontrole ir svarīgi, lai saglabātu dažādas raibuļu sugas.
Uz salām ir daudz raibuļu sugu, un daudzas no tām ir nelidojošas, kas padara tās īpaši jutīgas pret cilvēku ietekmi un ievestajiem plēsējiem.
