Reģionālā valoda ir valoda, kurā runā apgabalā, kas ir daļa no kādas lielākas valsts.
Starptautiski Eiropas Reģionālo vai mazākumtautību valodu hartā "reģionālās vai mazākumtautību valodas" ir valodas, kas ir:
- ko konkrētas valsts teritorijā tradicionāli izmanto šīs valsts pilsoņi, kuri veido skaitliski mazāku grupu nekā pārējie valsts iedzīvotāji; un
- kas atšķiras no šīs valsts oficiālās(-ajām) valodas(-ām).
Reģionālā valoda politiskā statusa ziņā atšķiras no tās valsts oficiālās valodas, kurā tā tiek lietota. Reģionālās valodas dažkārt atzīst un aizsargā reģionālā valdība vai valsts: daudzas valstis visā pasaulē atzīst reģionālās valodas un piešķir tām noteiktu statusu, kā tas ir, piemēram, Valonijā, Spānijā, Itālijā vai Šveicē. Citos gadījumos valsts nepiešķir oficiālas valsts valodas statusu; tā tas ir Francijā, kur reģionālās valodas var mācīties, bet tās nevar lietot valsts pārvaldē vai kādā valsts dienestā, jo oficiāla ir tikai franču valoda.
Kas vēl jāzina par reģionālo valodu jēdzienu
Reģionālas valodas galvenās pazīmes ir to tradicionālā saistība ar noteiktu ģeogrāfisku apgabalu, runātāju kopienas mazāks īpatsvars salīdzinājumā ar valsts kopējo iedzīvotāju skaitu, un strukturāla atšķirība no valsts oficiālās valodas(-ām). Tas nozīmē, ka ne visas vietējās valodas vai dialekti automātiski tiek uzskatīti par reģionālām valodām — bieži loma ir arī vēsturiskajam, kultūras un politiskajam kontekstam.
Tiesiskais statuss un aizsardzība
Tiesiska atzīšana var būt dažāda: reģionālās valodas var tikt
- atzītas par kopīgu reģiona un valsts mantojumu,
- piešķirtas koficiālas statusu konkrētā reģionā (piem., katalāņu valoda Katalonijā),
- iekļautas izglītības programmās,
- aizsargātas ar īpašiem likumiem vai starptautiskajiem nolīgumiem (piem., Eiropas hartas ieteikumi),
- saņemt valsts vai reģionālu finansējumu kultūras un mediju projektiem.
Konkrētās tiesiskās normas var attiekties uz:
- izglītību (mācību valoda vai mācību priekšmeti skolā),
- publiskās pārvaldes pakalpojumiem (iesniegumu, sertifikātu izsniegšana, pašvaldību dokumentācija),
- tiesu un administratīvās saziņas pieejamību attiecīgajā valodā,
- medijiem un kultūras programmām,
- vietvārdu un ceļazīmju lietošanu.
Šīs tiesiskās iespējas var veidot spektru no pilnīgas koficialitātes konkrētā reģionā līdz simboliskai atzīšanai bez praktiskas lietojamības valsts līmenī.
Piemēri
Eiropā bieži min piemērus, kur reģionālās valodas ir plaši aizsargātas vai koficiāli atzītas: katalāņu, basku un galisiešu Spānijā, vācu valoda Valonijā (valodu attiecības var variēt pēc reģiona), itāļu reģionālās minoritātes dažādās autonomajās teritorijās, kā arī Šveices vairākvalodīgā sistēma, kur vairākas valodas ir federālas oficiālās valodas. Savukārt Francijā — tradicionāli centralizētā valsts modelī — reģionālajām valodām, piemēram, bretonu vai oksitānu, juridiski nav tāda paša oficiālā statusa kā franču valodai.
Arī Lielbritānijā var minēt velsiešu valodu, kas ir koficiāla Velsā un tiek plaši izmantota izglītībā un administrācijā, kā arī škotu gēlu valodu, kam ir dažādas aizsardzības un atbalsta programmas.
Praktiskas un politiskas problēmas
Valoda vai dialekts? Atšķirība starp "valodu" un "dialektu" bieži ir ne tikai lingvistiska, bet arī politiska — atzīšana kā atsevišķai valodai var būt saistīta ar identitāti, izglītības politiku un pašpārvaldi. Tāpat var rasties strīdi par to, kurai valodai piešķirt prioritāti publiskajā telpā.
Atjaunošana un revitalizācija: daudzām reģionālajām valodām raksturīgs mazāks runātāju skaits un zuduma risks; atbalsta programmas (skolu mācību plāni, mediju saturs, finansējums) palīdz saglabāt un atjaunot lietojumu.
Kopsavilkums
Reģionālā valoda ir lokāli saistīta valoda, kas tradicionāli pieder mazākumam konkrētā valsts teritorijā, un kas atšķiras no valsts oficiālajām valodām. Tās tiesiskais statuss var būt no pilnīgas koficialitātes reģionālā līmenī līdz tikai kultūras atbalstam vai pat praktiskai neatzīšanai. Aizsardzības līmenis un lietošanas iespējas ir atkarīgas no valsts politikas, starptautiskiem nolīgumiem un vietējās kopienas aktivitātēm.