Riekstkrāka pas de deux ir slavena baleta "Riekstkrāķis" centrālā dueta aina — Cukura plūmju fejas un prinča Kekeļuča deja. Balets pirmo reizi tika izrādīts 1892. gada 18. decembrī Marijas teātrī Sanktpēterburgā, Krievijā. Mūziku sarakstīja P. Čaikovskis, bet deju iestudēja Ļevs Ivanovs pēc Mariinska teātra baletmeistara Mariūša Petipas norādījumiem. Cukura plūmju feju pirmo reizi dejoja Antonietta Dell'Era, bet Princi — Pāvels Gerds. Šis pas de deux bieži tiek atsevišķi izpildīts arī koncertprogrammās, baleta fragmentu vakaros un dažkārt — baleta konkursos.

Pas de deux tradicionāli sastāv no četrām daļām (vai sekvencēm):

  • Andante maestoso — lēna, majestātiska ievaddaļa (adagio), kurā bieži parādās pāru pantomīma un attēlojums;
  • vīrieša variācija — ātrāka, tehniski prasīga dejas daļa, ko klasiskā uzvedumā reizēm iezīmē ar nosaukumu Tarantella;
  • balerīnas variācija — solodeja, kas bieži tiek saukta par "Cukura plūmju fejas deju" un kurā izceļas gipkosts, precizitāte un mikrodetaļas;
  • koda — ātra, enerģiska kopēja deja abiem dejotājiem, kas noslēdz pas de deux ar virtuozu kulmināciju.

Andante maestoso daļa tika īpaši pieprasīta no režijas puses: Mariušs Petipa vēlējās, lai tās ievaddaļā skanētu "kolosāla mūzika", kas paceļ un iedvesmo skatītāju. Mūzikas tekstūru raksturo lejupejošas (krītošas) skalas čellai (čellam), kam pretstatā stāv melodiskas, kontrastējošas līnijas, kuras veido oboja un basklarnete. Daļa noslēdzas ar plašu un spēcīgu kulmināciju, kurā svarīgu lomu iegūst tromboni. Interesanti, ka Andante maestoso tematika tiek salīdzināta ar Čaikovska nāves tēmām Piektajā un Sestajā simfonijā, kas piešķir tai īpašu emocionālu noskaņu.

Skatuves risinājumi pie Andante maestoso bija nozīmīga daļa no pirmizrādes ilūzijas. Tika izmantota mehāniska ierīce, ko dēvēja par reiku — neliela platforma vai vagons uz sliedēm, ko paslēpa zem skatuves. "Riekstkrāķī" Cukura plūmju feja uzkāpa uz šalles, ko princis Kekeļučs bija novietojis uz reikas. Princis pavilka šalli, un, kad reika nemanāmi pārvietojās no vienas skatuves puses uz otru, radās iespaids, ka feja lido vai ir vieglāka par gaisu. Mūsdienās daudzas izrādes izmanto modernākas tehnoloģijas — troses, pacēlājus, gaismas efektus un projekcijas — taču klasiskie iestudējumi reizēm saglabā vai atjauno arī veco ierīču principus, lai nostiprinātu vēsturisko noskaņu.

Choreogrāfiski pas de deux apvieno dramatisku partnerības attēlojumu ar tehnisku meistarību: lēnajā daļā uzsvars ir uz līniju un tēlainību, variācijās — uz individuālo tehniku (piruetes, sautē, grand jeté), bet kodā — uz simtprocentīgu sinhronizāciju un enerģiju. Tā kā šis fragments ir viens no ikoniskākajiem baleta "Riekstkrāķis" momentiem, dažādas skolas un ansambļi to interpretē atšķirīgi — gan izceļot romantisko, gan virtuozāko pusi. Repertuāros sastopamas gan oriģinālās Petipas/Ivanova variācijas, gan autoru vai mākslinieciskās komandas radītas modernākas rekonstrukcijas.

Riekstkrāka pas de deux ir kļuvis par simbolu Ziemassvētku koncertsezonā, to bieži iekļauj svētku programmās un baleta atskaņojumu kolekcijās. Ir daudz ierakstu un interpretāciju, ko atzinuši gan baleta profesionāļi, gan plaša publika, — tie palīdz saglabāt šī darba popularitāti un radošo dzīvi arī mūsdienu skatuvēs.