Thumbelina

Gabals

Sieviete vēlas bērnu. Viņa lūdz raganas palīdzību. Ragana dod sievietei miežu rabarberu. Viņa sievietei saka, lai sieviete to iestāda un gaida, kas notiks. Miežu raibenis tiek iestādīts, un izaug zieds. Kad sieviete noskūpsta ziedu, tas atplaukst un atklāj mazo Palielīni.

Kādu nakti Pūpolsnīte guļ savā valriekstu čaumalas šūpulītī. Viņu aiznes rupucis, kas izlec pa atvērtu logu. Rupucis vēlas mazo meiteni par līgavu savam dēlam. Viņa noliek mazmeitiņu uz liliju spilventiņa, lai to pasargātu. Mazmeitiņai izdodas izbēgt no krupja ar draudzīgu zivtiņu un balta tauriņa palīdzību. Viņa aizpeld uz liliju spilventiņa.

Viņu pēkšņi noķer un aiznes vabolīte. Vaboles draugi ir lepni un augstprātīgi. Pērļavaiņa nepieder pie viņu sociālās šķiras. Viņiem viņa uzreiz nepatīk. Vabole viņu pamet, ne mirkli nedomājot, un aizlido prom.

Paliktene dzīvo viena, kā vien var, laukos. Kad iestājas ziema, viņai jāatrod dzīvesvieta. Beidzot viņai mājvietu dod veca lauka pele. Palielina pateicas pelei, rūpējoties par viņas mazo mājiņu.

Pele domā, ka Pūcei vajadzētu apprecēt savu kaimiņu, gudru un turīgu molu. Pērtiņai šķiet naidīga doma būt precētai ar šādu radījumu. Galu galā viņš visas savas dienas pavada pazemē un nekad neredz sauli vai debesis.

Lauka pele neuzklausa Tumbelīnas protestus. Viņa turpina mudināt uz laulībām. Pēdējā mirklī Palielina kopā ar lakstīgalu aizlido uz tālu, saulainu zemi. Ziemas laikā Palielina atveseļoja lakstīgalu. Kopš tā laika viņas ir draudzenes.

Pūce aiznes Pūpolu uz saulainu zemi. Ziedu laukā mazulīte sastop mazu puķu pasaku princi, kas ir tieši viņas lieluma un viņai patīk. Viņi apprecas. Vīrs uzdāvina viņai spārnus, lai viņa varētu lidot kopā ar viņu ceļojumos no zieda uz ziedu. Viņai tiek dots jauns vārds - Maija.

Stāsta pēdējā lappusē lakstīgala ir aizlidojusi pie dzejnieka loga un izstāsta viņam visu stāstu par Pūpolsēni.

Piezīme: Marija Vaita (Mary Howitt) bija pirmā, kas pārtulkoja šo stāstu angļu valodā. Viņai nepatika sastapšanās ar raganu. Savā tulkojumā viņa stāstu iesāka ar to, ka ubagotāja sieviete apmaiņā pret ēdienu dod zemnieka sievai miežu graudaugu. Kad miežabērns ir iestādīts, no tā zieda izaug mazais Tommelīns (Tommelise).

Fons

Hanss Kristians Andersens dzimis 1805. gada 2. aprīlī Odensē, Dānijā. Viņa tēvs bija kurpnieks Hanss Andersens. Viņa māte bija Anne Marija Andersdatera, veļas mazgātāja. Andersens bija vienīgais un izlutinātais bērns. Viņam ar tēvu bija kopīga mīlestība pret grāmatām. Tēvs viņam lasīja "Arābu naktis" un Žana de la Fonēna pasakas. Viņi kopā veidoja panorāmas, iznirstošās bildes un rotaļu teātrus. Tēvs un dēls devās garās pastaigās laukos.

Andersena tēvs nomira 1816. gadā. No tā brīža Andersens palika viens. Andersens bija garš, tievs zēns, kuru citi zēni iebiedēja. Viņš vēlējās izvairīties no viņiem un savas nabadzīgās, analfabētiskās mātes. Savus mākslinieka talantus viņš reklamēja Odenses vidusšķiras iedzīvotājiem. Viņš dziedāja un dejoja viņu mājās. 1819. gada 4. septembrī četrpadsmitgadīgais Andersens devās no Odenses uz Kopenhāgenu ar naudas dāvanām, ko bija saņēmis no kaimiņiem. Viņam līdzi bija rekomendācijas vēstule balerīnai Madame Schall, un viņš sapņoja kļūt par dzejnieku, baletdejotāju vai aktieri.

Trīs gadus pavadījis Kopenhāgenā bez atbalsta, Andersens beidzot atrada ieinteresētu kungu - Karaļa teātra direktoru Jonasu Kolinu. Kolins ticēja zēna talantam. Viņš panāca, ka karalis nosūtīja Andersenu uz ģimnāziju Slagelse, lauku pilsētiņā Rietumzēlandē. Viņš uzskatīja, ka Andersens īstajā laikā turpinās izglītību Kopenhāgenas universitātē.

Slagelzē Andersenu mācīja īsais, resnais, plikpainais trīsdesmit piecus gadus vecais Simons Meislings. Šis vīrs interesējās par Seno Grieķiju un Romu un bija iztulkojis Vergilija Eneīdu. Andersens nebija pats gudrākais skolēns klasē, un Meislings Andersenu asi nosodīja. "Tu esi stulbs zēns, kuram nekad nekas neizdosies," Meislings viņam teica. Tiek uzskatīts, ka Meislings ir mācītā molu tēla paraugs filmā "Īkšķelīte".

Pasaku un folkloras pētnieki Iona un Pīters Opi uzskata, ka "Īkšķelīna" ir "tāls veltījums" Andersena draudzenei Henrietai Vulfai, dāņu Šekspīra tulkotāja Šekspīra mazai, trauslai, invalīdai meitai. Viņa mīlēja Andersenu, tāpat kā Pūpolsēna mīl ķepaiņu, tomēr nav rakstisku pierādījumu, kas apstiprinātu "tālā veltījuma" teoriju.

Andersens 1836. gadā, autors Konstantīns Hansens

Pirmais drukāšana un kritiķu uzņemšana

1835. gadā Andersens iespieda divas grāmatiņas "Pasakas bērniem". Pirmā grāmatiņa tika iespiesta maijā, bet otrā - decembrī. Pirmo reizi decembrī izdotajā grāmatiņā "Pūpols" 1835. gada 16. decembrī Kopenhāgenā iespieda K. A. Reitzels (C. A. Reitzel). "Mazmeitiņa" bija pirmā pasaka šajā grāmatiņā. Grāmatiņā bija vēl divas pasakas: "Nerātnais zēns" un "Ceļojošais kompanjons". Andersena darbu krājumos "Paliktenīte" atkārtoti tika iespiesta 1850. un 1862. gadā.

Otrajā pasaku grāmatiņā "Pasakas bērniem" tika izdotas pasakas "Skārda lāde", "Lielais Klauss un Mazais Klauss", "Princese un zirņi" un "Mazās Idas ziedi". Trešajā grāmatiņā, kas tika iespiesta 1837. gadā, bija iekļautas pasakas "Mazā nāriņa" un "Imperatora jaunās drēbes".

Pirmās recenzijas par septiņām 1835. gada pasakām parādījās tikai 1836. gadā. Dāņu kritiķiem tās nepatika. Viņi uzskatīja, ka šo pasaku neformālais, runātīgais stils un morāles trūkums nav piemērots stāstiem bērniem. Tomēr viens kritiķis uzskatīja, ka "Paliktenīte" ir "visbrīnišķīgākā pasaka, kādu vien var vēlēties".

Kritiķi neuzskatīja, ka Andersenam vajadzētu rakstīt citas pasakas. Vienā žurnālā pirmās septiņas pasakas vispār netika pieminētas. Cits ieteica Andersenam netērēt laiku pasaku rakstīšanai. Kāds kritiķis apgalvoja, ka Andersenam "trūkstot ierastās formas šāda veida dzejai [...] un viņš neiestudētu paraugus". Andersens uzskatīja, ka viņš strādā pret viņu priekšstatiem par to, kādai jābūt pasakai. Viņš atgriezās pie romānu rakstīšanas, uzskatot, ka tas ir viņa īstais aicinājums. Kritikas reakcija uz 1835. gada pasakām bija tik asa, ka Andersens gaidīja gadu, pirms sāka drukāt "Mazo nāriņu" un "Imperatora jaunās drēbes". Šīs divas pasakas iznāca trešajā un pēdējā "Pasaku stāstu bērniem" grāmatiņā 1837. gadā.

Tulkojumi angļu valodā

Mērija Vaita bija pirmā, kas tulkoja "Tommelise" angļu valodā. Viņa to iespieda 1846. gadā kā "Thumbelina" grāmatā "Wonderful Stories for Children". Tomēr viņa neapstiprināja sākuma ainu ar raganu. Tā vietā viņa lika bezbērnu sievietei sniegt maizi un pienu izsalkušai ubagotājai. Pēc tam bezbērnu sieviete tika apbalvota ar miežu graudiem.

Čārlzs Boners 1846. gadā šo pasaku tulkoja arī kā "Mazā Ellija". Madame de Chatelain savā 1852. gada tulkojumā mazo bērnu nosauca par "Mazo Totty". The Child's Own Book (1853) redaktore bērnu visā tulkojumā sauca par "Mazo Maiju". H. V. Dulkena plaši iespiestie Andersena pasaku sējumi iznāca 1864. un 1866. gadā. H. B. Paulli kundze 19. gadsimta beigās šo vārdu tulkoja kā "Mazais Tiny".

Divdesmitajā gadsimtā Ēriks Kristians Haugaards 1974. gadā šo nosaukumu tulkoja kā "Inchelina". Džefrijs un Diāna Krona Franki 2005. gadā vārdu tulkoja kā "Thumbelisa". Mūsdienu angļu valodas tulkojumi "Thumbelina" ir atrodami Žana Hersholta (Jean Hersholt) 20. gadsimta 40. gados izdotajā Andersena pasaku sešu sējumu pilnajā izdevumā. Ērika Kristiana Haugaarda (Erik Christian Haugaard) pilnais pasaku tulkojums tika publicēts 1974. gadā.

Mary Howitt, ap 1888. g.

Komentāri

Pasaku un folkloras pētnieki Iona un Pīters Opi (Iona and Peter Opie) ir rakstījuši, ka "Paliela" ir piedzīvojumu stāsts no sievietes skatpunkta. Viņi uzskata, ka stāsts māca lasītājam, ka cilvēki ir vislaimīgākie ar sev līdzīgajiem. Viņi norāda, ka Paliktenīte ir pasīvs personāžs un apstākļu upuris. Viņas vīrišķais kolēģis Toms Īkšķis (viens no pasakas iedvesmotājiem) ir aktīvs personāžs. Viņš liek sevi izjust un darbojas.

Folkloriste Marija Tatara "Paliktenīti" uzskata par bēgošas līgavas stāstu. Viņa atzīmē, ka tas tiek uzskatīts par alegoriju par līgotām laulībām. Viņa norāda, ka "Paliela" ir pasaka par uzticību savai sirdij. "Paliela" atbalsta uzskatu, ka prinča mīlestība ir jāciena augstāk par visu pārējo.

Tatars norāda, ka hinduistu ticējumā visu būtņu - cilvēku un dzīvnieku - sirdīs mīt īkšķa lieluma būtne, ko dēvē par iekšējo "es" jeb dvēseli. Iespējams, ka šis jēdziens ir pārņemts Eiropas folklorā, un pēc tam tas ir ieguvis Toma īkšķa un īkšķa tēlainu formu. Abi varoņi tiecas pēc pārvērtībām un izpirkšanas. Viņa saskata paralēles starp Andersena pasaku un grieķu mītu par Demetru un viņas meitu Persefoni. Neraugoties uz pagāniskajām atsaucēm pasakā, viņa atzīmē, ka "Paliktenītis" atsaucas uz Kristus ciešanām un augšāmcelšanos, kā arī uz kristīgo pestīšanas jēdzienu.

Andersena biogrāfe Džekija Vulšlāgere (Jackie Wullschlager) raksta, ka "Paliktenīte" bija pirmā no Andersena pasakām, kurā tika dramatizētas atšķirīgā ciešanas un grūtības. Atšķirības dēļ īkšķelīna kļūst par izsmiekla objektu. Tā bija arī pirmā no Andersena pasakām, kurā kā dzejas dvēseles simbols tika izmantota lakstīgala. Andersens identificējās ar lakstīgalu kā gājputnu, kura dzīvesveidam sāka līdzināties viņa paša ceļojuma dienas.

Rodžers Sale uzskata, ka Andersena sociālās un seksuālās nepilnvērtības izjūtas pasakā izpaužas, radot tēlus, kas ir sliktāki par saviem mīļotajiem. Piemēram, Mazajai nāriņai nav dvēseles, kamēr viņas mīļotajam cilvēkam dvēsele ir viņa dzimtās tiesības. Andersens pasakā "Mazmeitiņa" liek saprast, ka krupis, vabole un mols ir mazvērtīgāki par Mazmeitiņu. Viņiem vajadzētu palikt savās vietās, nevis vēlēties savu priekšnieku. Sale norāda, ka viņi nav zemāki par mazmeitiņu, bet vienkārši ir atšķirīgi. Viņš norāda, ka Andersens, iespējams, ir nodarījis zināmu kaitējumu dzīvnieku pasaulei, iekrāsojot savus dzīvnieku tēlus ar savām mazvērtības izjūtām.

Žaklīna Banerdži šo stāstu uzskata par stāstu par neveiksmi. "Nav pārsteidzoši," viņa raksta, "ka "Paliktenīti" tagad bieži vien lasa kā stāstu par īpaši sieviešu spēka palielināšanu." Sūzija Stīvensa (Susie Stephens) uzskata, ka pati Pērtiķe ir groteska. Viņa norāda, ka "groteska bērnu literatūrā ir [...] nepieciešama un lietderīga sastāvdaļa, kas uzlabo jaunā lasītāja psiholoģisko labklājību". Viņa uzskata, ka bērnus piesaista groteskas katarse.

Sidnijs Rozenblats (Sidney Rosenblatt) savā esejā "Paliktenīte un sievietes seksualitātes attīstība" uzskata, ka šo pasaku var analizēt no Freida psihoseksuālās attīstības perspektīvas. Viņš uzskata, ka stāsts ir stāsts par sieviešu masturbāciju. Viņš uzskata, ka pati Pērtiķe varētu simbolizēt klitoru, viņas rožu ziedlapiņu pārklājs - dzimumorgānus, baltais tauriņš - "dzimumorgānu pumpuru", bet dzimumzīmīte un princis - attiecīgi anālo un vaginālo atveri.

Pielāgojumi

Mazmeitiņa ir pielāgota dažādiem medijiem. Agrākā animētā pasakas versija ir režisora Herberta M. Daulija 1924. gadā tapusī melnbaltā versija. Lotte Reiniger 1954. gadā izlaida 10 minūšu garu ekranizāciju, kurā izmantoja savas "silueta" lelles.

Dona Blūta pilnmetrāžas animācijas filma Thumblina, iespējams, ir viena no pazīstamākajām versijām. Stāsts tika adaptēts arī televīzijas raidījumam Faerie Tale Theatre. Šajā iestudējumā galvenajā lomā bija Karija Fišere. 2009. gadā tika izdota animācijas filma "Barbie iepazīstina ar Tumblinu", kas tika demonstrēta tieši DVD formātā. Arī Krievijā un Japānā ir iznākuši animācijas darbi.