Hansa Kristiana Andersena pasaka “Īkšķelīna” (dāņu: Tommelise, saistībā saglabāts arī vārds dāņu). Pasaka pirmo reizi tika publicēta 1835. gada 16. decembrī Kopenhāgenā, Dānijā, to izdeva un iespieda izdevniecība C. A. Reitzel. Stāsts vēsta par ļoti mazu meitenīti — Īkšķelīnu — kura radušās no zieda un piedzīvo virkni bīstamu un brīnišķīgu notikumu: viņu nolaupa vardes, viņa bēg, iepazīstas ar lauka peli, kurmīti, tauriņiem un citiem lauka un meža iemītniekiem. Beigu gaitā Īkšķelīna satiek un iemīlas puķu pasaules princi, kurš ir tieši viņas izmērā, un viņas liktenis noslēdzas laimīgi — viņa kļūst par puķu karalieni.
Izdošana un konteksts
“Īkšķelīna” bija viena no deviņām H. C. Andersena pasakām, kas izdotas trīs bukletu sērijā no 1835. līdz 1837. gadam. Šīs grāmatiņas latviskots nosaukums ir Pasakas bērniem. “Īkšķelīna” parādījās otrajā bukletā kopā ar stāstiem, kas latviski atpazīstami kā “Nerātnais zēns” un “Ceļojumu pavadoņi”. Pirmajā bukletā bija iekļautas pasakas “Skārda lāde”, “Lielais Klauss un Mazais Klauss”, “Princese un zirņi” un “Mazās Idas ziedi”. Trešā grāmatiņa (1837) saturēja tikai divas pazīstamas pasakas — “Mazā nāriņa” un “Imperatora jaunās drēbes”.
Sižets īsi
- Sieviete, kura alkst bērna, saņem no burves mazu sēklu, kas izaug par ziedu; ziedā atrodas maza meitenīte — Īkšķelīna.
- Varde nolaupa Īkšķelīnu ar nodomu viņu izdot par savu dēlu; Īkšķelīna bēg ar putna (vai žubītes) palīdzību.
- Viņa rastu patvērumu pie lauka peles, bet ziemā peles mājā kļūst auksti un bīstami; viņa iepazīstas ar kurmīti, kurš vēlāk vēlas viņu precēt un dzīvot pazemē.
- Ar putna (pleša/žubītes) un citu draugu palīdzību Īkšķelīna beidzot nonāk pie ziedu pasaules, kur sastop sev līdzīgu puisi — puķu pasaku princesi — un iegūst laimīgas dzīves iespēju.
Iedvesma, tēmas un uztveres vēsture
“Īkšķelīna” ir Andersena izdomāta pasaka, taču viņš pazina tautas stāstus par maziem cilvēkiem — piemēram, “Toms Īkšķis” un Liliputu stāsti no Gulivera ceļojumiem — un, iespējams, no tiem smēlās iedvesmu. Pasaka izceļas ar motīviem par maza izmēra varoni, dabas pasaules bagātību, vientulību un meklējumu pēc piederības.
Andersena daiļrade savulaik neguva viennozīmīgu atzinību dāņu kritiķu vidū: viņiem bieži nepatika neformālaisstāsta stils un tas, ka Andersens nereti neteica skaidru morāles mācību. Tomēr daži recenzenti gan slavēja atsevišķas pasakas — kāds kritiķis atzīmēja Īkšķelīnu par “apburošu”.
Atvasinājumi un ietekme
Pasaka ir tulkota un adaptēta daudzās valodās un formās. “Īkšķelīna” iedvesmojusi teātra izrādes, baleta iestudējumus, animācijas filmas, televīzijas raidījumus un daudzas ilustrētās grāmatas. Viņas tēma — mazā būtne lielajā pasaulē — turpina rezonēt bērnu literatūrā un populārajā kultūrā.
Vietas literatūrā
Andersena pasakas, tajā skaitā “Īkšķelīna”, kalpoja par tiltu starp tradicionālo tautas pasaku motīviem un autoru radītu, emocionāli niansētu stāstījumu. Tas padarīja Andersenu par izteiksmīgu 19. gadsimta pasaku meistaru, kura darbi joprojām tiek lasīti un pētīti gan bērnu, gan pieaugušo auditorijai.
