UNAMIR — ANO palīdzības misija Ruandā (1993–1996) un Ruandas genocīds

Genocīda laikā tiek nogalināti daudzi vai visi kādas grupas cilvēki viņu etniskās piederības, reliģijas vai politisko uzskatu dēļ. Ruandas genocīda laikā etniskās grupas, ko sauca par tutsi (abatutsi), locekļus nogalināja viņu etniskās piederības dēļ. Zādzēji bija citas etniskās grupas, ko sauc par hutu (abahutu), ekstrēmistiski noskaņoti pārstāvji. Hutu slepkavas nogalināja arī citus hutu, kuru politiskā pārliecība nebija tik ekstrēma kā viņu.

1994. gadā gandrīz visi Ruandas iedzīvotāji (85 %) bija hutu. Tomēr daudzus gadus tutsi minoritātei bija lielāka vara un tā vadīja Ruandas valdību. No 1990. līdz 1993. gadam abas grupas cīnījās pilsoņu karā par to, kas kontrolēs valdību. Šis karš beidzās ar miera līgumu 1993. gadā. Viens no iemesliem, kāpēc UNAMIR iesaistījās šajā procesā, bija nodrošināt, lai abas puses ievērotu šo vienošanos.

Tomēr 1994. gada 6. aprīlī tika notriekta lidmašīna, kurā atradās Ruandas un Burundi prezidenti. Abi prezidenti bija hutu. Neviens precīzi nezina, kurš notrieca lidmašīnu. Tomēr hutu ekstrēmisti vainoja tutsi nemiernieku grupējumu un uzreiz sāka nogalināt tutsi. Tajā dienā sākās Ruandas genocīds.

Apvienoto Nāciju Organizācijā nebija daudz valstu, kas būtu ieinteresētas sūtīt miera uzturēšanas karaspēku uz Ruandu, pat pirms sākās genocīds. Francija bija hutu vadītās valdības sabiedrotā un nevēlējās ar to cīnīties. Amerikas Savienotajām Valstīm pirms gada Somālijā bija spīdzināti un nogalināti karavīri, un tās nevēlējās iesaistīties vēl vienā kaujā Āfrikā." Turklāt daudzas valstis uzskatīja, ka tām nekas no tā neiznāks, ja tās palīdzēs Ruandai. Ruandai nebija nozīmīgu dabas resursu, piemēram, naftas vai zelta, un tā bija maza. Pagāja pieci mēneši, līdz Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis piedāvāja pietiekami daudz karavīru šai misijai.

Nav pilnvaru aizsargāt pilsoņus

Kad sākās genocīds, UNAMIR saskārās ar nopietnu problēmu. UNAMIR ir jāsaņem "mandāts" (misijas pilnvaras, mērķi un rīkojumi) no ANO Drošības padomes. Šajā misijā UNAMIR mandāts neietvēra genocīda apturēšanu vai civiliedzīvotāju aizsardzību. Šajā laikā UNAMIR karavīriem bija atļauts šaut ar ieročiem tikai pašaizsardzības nolūkos, ja kāds uzbruka viņiem personīgi. Viņiem nebija atļauts izmantot ieročus vai iesaistīties, lai aizsargātu civiliedzīvotājus, kuriem tika uzbrukts.

Kad UNAMIR komandieris Romēo Dallers (Roméo Dallaire) un beļģu miera uzturētāji redzēja, kas notiek Ruandā, viņi lūdza Drošības padomi piešķirt viņiem vairāk spēku un karavīru, lai apturētu slepkavības. Tomēr ANO dalībvalstis atteicās mainīt UNAMIR noteikumus. Viņi un citi pasaules līderi runāja par genocīdu kā par "kārtējo etnisko konfliktu" un teica, ka Āfrikā šādi notikumi turpināsies vienmēr.

Pēc tam, kad desmit tās karavīri tika spīdzināti un nogalināti, mēģinot aizsargāt premjerministru, Beļģija pārējos karavīrus no Ruandas izvilka.

Drošības padomes atbilde

UNAMIR miera uzturēšanas spēkiem arvien biežāk tika uzbrukts. Citas valstis sāka kopēt Beļģiju un izvest savus karavīrus no Ruandas. Daži Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes locekļi, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, stingri iestājās par to, ka ANO no Ruandas būtu jāizved visi tās miera uzturēšanas spēki. Galu galā Drošības padome nolēma samazināt UNAMIR atļauto karavīru skaitu. Kad Ruandā izplatījās genocīds, 1994. gada 21. aprīlī Drošības padome samazināja atļauto UNAMIR karavīru skaitu no 2548 līdz 270 - gandrīz par 90 %.

UNAMIR komandieris Romēo Dallers (Roméo Dallaire) nepārtraukti lūdza Apvienoto Nāciju Organizācijai vairāk karavīru. Drošības padome 15. maijā palielināja UNAMIR atļauto karavīru skaitu līdz 5500. Tomēr bija vajadzīgi gandrīz seši mēneši, lai ANO dalībvalstis brīvprātīgi pieteiktu tik daudz karavīru. Tikmēr genocīds turpinājās.

Francija un operācija Turquoise

Francija piedāvāja vadīt humānās palīdzības misiju Ruandas dienvidrietumos, kamēr UNAMIR centās savākt vairāk karaspēka. Drošības padome šo misiju apstiprināja 1994. gada 22. jūnijā. Francija misiju nosauca par operāciju "Turquoise".

Šīs operācijas laikā Francijas un citu valstu karavīri Ruandas dienvidrietumos izveidoja "drošu zonu". Tā bija paredzēta kā zona, kur cilvēki varēja ierasties, lai tiktu pasargāti no hutu uzbrukumiem. Vēsturnieki uzskata, ka operācija "Turquoise" izglāba 13 000 līdz 14 000 dzīvību. ^p. 308

Tomēr daudzi cilvēki pārmet Francijai, ka tā nav darījusi pietiekami daudz, lai apturētu genocīdu tās drošajā zonā. Lūk, daži no Francijas pārmetumiem:

• Drošās zonas lauku rajonos joprojām notika masu slepkavības.
• Francija ļāva genocīda līderiem aizbēgt caur tās drošo zonu uz Zairu, un Francijas karaspēks viņus neaizturēja.
• Citu valstu miera uzturēšanas karaspēks un daži laikrakstu žurnālisti apgalvo, ka redzējuši, kā Francijas militārās kravas automašīnas ved Ruandas armijas karavīrus uz Zairu.^p. 308
• Pašreizējais Ruandas prezidents pat ir apsūdzējis Franciju, ka tā palīdzējusi genocīdam notikt.

Francija apgalvo, ka nekad nav darījusi šādas lietas.

Operācija Turquoise beidzās 1994. gada augustā, kad UNAMIR pārņēma drošo zonu.

Kopā ar Ugandas armiju pret hutu ekstrēmistiem cīnījās tutsi nemiernieku grupējums Ruandas Patriotiskā fronte (RPF). Soli pa solim viņi pārņēma kontroli pār vairākām Ruandas daļām. Visbeidzot 1994. gada 4. jūlijā viņi pārņēma kontroli pār Ruandas galvaspilsētu Kigali.

Pēc tam no Ruandas uz Zairu aizbēga aptuveni divi miljoni hutu. Šajā grupā bija daudzi no genocīda līderiem. Kad RPF pārņēma kontroli pār valsti, slepkavības apstājās.

UNAMIR palika Ruandā aptuveni divus gadus pēc genocīda izbeigšanās. Tā strādāja, lai atrastu mājas bēgļiem, likvidēja kājnieku mīnas un palīdzēja ar humāno palīdzību. Tikmēr Apvienoto Nāciju Organizācija savāca 762 miljonus ASV dolāru, lai palīdzētu genocīda upuriem un atjaunotu valsti. Tomēr Ruanda nevēlējās, lai UNAMIR paliktu tās valstī. Ruandas līderi paziņoja Apvienoto Nāciju Organizācijai, ka ANO nepalīdz ar to, kas Ruandai patiešām bija vajadzīgs. Tā lūdza UNAMIR atstāt Ruandu. UNAMIR to izdarīja 1996. gada martā.

Kopš Ruandas genocīda beigām daudzi cilvēki ir apsūdzējuši Apvienoto Nāciju Organizāciju par nespēju novērst vai apturēt genocīdu.

2000. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome atzina, ka tā nespēja novērst genocīdu. Viņi teica, ka varēja palīdzēt apturēt slepkavības, taču to nedarīja.

Neatkarīgs ziņojums

1999. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Kofi Anans (Kofi Annan) lūdza sagatavot neatkarīgu ziņojumu par Ruandas genocīdu. Viņš vēlējās uzzināt, kāpēc Apvienoto Nāciju Organizācijai un pasaulei "neizdevās" apturēt Ruandas genocīdu. Ziņojumā bija teikts, ka galvenās neveiksmes bija šādas:

• nepietiekami resursi (piemēram, miera uzturēšanas karaspēks, ko nosūtīt).
• valstīm nebija "politiskās gribas" palīdzēt Ruandai (valstis neuzskatīja, ka palīdzība Ruandai ir svarīga, un nedomāja, ka tās kaut ko iegūs no palīdzības).
• Valstis neapzinās, cik slikti bija Ruandā

Reportāžas plašsaziņas līdzekļos

Turklāt tajā laikā Dienvidāfrikā notika vēsturiski notikumi. Apartheidam bija pienācis gals. Starptautiskie plašsaziņas līdzekļi izvēlējās pievērsties tam, nevis Ruandā notiekošajam. Viņi, tāpat kā ANO, Ruandas genocīdu uzskatīja par kārtējo cīņu starp Āfrikas ciltīm. Tā kā par Ruandu tika pārraidīts maz ziņu, vai to nebija vispār, lielākā daļa pasaules iedzīvotāju nezināja, kas tur notiek. Viņi nevarēja piespiest savas valdības iesaistīties.

Pārpratumi

Martins Dominks apgalvo, ka pasaules līderi, iespējams, nav vēlējušies sūtīt karaspēku uz Āfriku, jo viņiem bija nepareizi priekšstati par to, kādi ir Āfrikas iedzīvotāji. Ja viņi domāja, ka Āfrikas iedzīvotāji vienmēr cīnās savā starpā un vienmēr cīnīsies, viņi domāja, ka Ruandas genocīds nebija nekas atšķirīgs.

Jauna informācija

Klasificēti dokumenti

Kopš neatkarīgā ziņojuma publicēšanas 1999. gadā ANO un ASV ir publiskojušas dokumentus, kas agrāk bija klasificēti. Šie dokumenti pierāda, ka ANO un ASV:

• vairākus gadus iepriekš zināja, ka hutu bija plāns nogalināt visus tutsi Ruandā.
• Zināja, ka hutu valdība pirms genocīda sākuma apmācīja miliciju.
• zināja, ka hutuši īsteno genocīdu pret tutsi, tiklīdz tas sākās.

Dallera fakss

Roméo Dallaire arī stāsta, ka viņš vairākkārt mēģinājis brīdināt Apvienoto Nāciju Organizāciju, ka Ruandā gaidāma katastrofa. Visbeidzot viņš nosūtīja faksu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra militārajam padomniekam. Viņš sacīja, ka slepeni runājis ar hutu kaujinieku līderi. Šis cilvēks viņam pastāstīja, ka viņa kareivji ir apmācīti un gatavi nogalināt tutsi. Piemēram, viņš teica, ka viņa karavīri 20 minūtēs var nogalināt 1000 tutsi. Vīrietis teica, ka, viņaprāt, tūlīt sāksies milzīgas tutsi masveida slepkavības. Visbeidzot viņš pastāstīja Dallairem, kur hutu kaujinieki glabā daudzus ieročus.

Savā faksa paziņojumā Dallers norādīja, ka viņš vēlas rīkoties un atņemt šos ieročus. Ja ieroči netiks atņemti, tie tiks izmantoti tutsi nogalināšanai.

Nākamajā dienā viņš saņēma faksu atpakaļ no Kofi Annana, kurš bija atbildīgs par miera uzturēšanu Apvienoto Nāciju Organizācijā. Viņš pavēlēja Dalloram neveikt nekādus pasākumus. Viņš paziņoja Dallamāram, ka pilsoņu aizsardzība neietilpst UNAMIR pilnvarās. Apmēram trīs mēnešus vēlāk sākās Ruandas genocīds.

• Ruandas genocīds
• Genocīds
• Apvienoto Nāciju Organizācija