Dienvidslāvija pirmo reizi uz olimpiskajām spēlēm sportistus nosūtīja 1920. gadā. Pirms tam vairāki sportisti no Horvātijas, Slovēnijas un Vojvodinas bija Austrijas vai Ungārijas olimpisko spēļu komandu sastāvā, kad šīs valstis bija Austroungārijas impērijas sastāvā. No Serbijas uz 1912. gada vasaras olimpiskajām spēlēm tika nosūtīta neliela divu sportistu komanda.

Vēsturiskā dalība rāda, ka Dienvidslāvija olimpiskajās spēlēs startēja dažādu valsts iekārtu un nosaukumu periodos, un tās pārstāvji guva panākumus gan komandu, gan individuālajos sporta veidos. Pēc Pirmā pasaules kara izveidotās valstiskās struktūras radīja kopīgu Nacionālo olimpisko komiteju, kas 1920. gadā nosūtīja pirmo oficiālo delegāciju. Pēc Otrā pasaules kara, ar Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas izveidi, valsts atjaunoja dalību pasaules sacensībās un ilgus gadus bija nozīmīgs spēks tādos sporta veidos kā basketbols, ūdens polo, handbols un vieglatlētika.

Dienvidslāvija ir bijis trīs dažādu valstu olimpisko komandu nosaukums:

Pirms Otrā pasaules kara (1920–1936) Dienvidslāvijas karaliste piedalījās vairākās vasaras olimpiskajās spēlēs un ieguva pirmos starptautiskos atzinības punktus. Pēc kara, no 1948. gada, Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika regulāri sūtīja plašas delegācijas gan vasaras, gan ziemas spēlēs; šajā periodā valsts izcēlās ar spēcīgām komandu disciplinēm (it īpaši basketbolā un ūdenspolā), kā arī ar vairākām individuālām medaļām. Pēc 1990. gada sākumā notikušās valsts sabrukšanas, jaunu neatkarīgu Nacionālo olimpisko komiteju izveide mainīja reģiona dalību olimpiskajās spēlēs.

Divas no valstīm, kas savulaik bija Dienvidslāvijas sastāvā (Horvātija un Slovēnija), 1992. gada ziemas olimpiskajās spēlēs sāka sūtīt savas komandas uz olimpiskajām spēlēm. No 2008. gada vasaras olimpiskajām spēlēm visas sešas bijušās Dienvidslāvijas daļas uz spēlēm sūtīja savas komandas.

Notikumu ietekme un mantojums

Dienvidslāvijas ilggadējā dalība olimpiskajās spēlēs atstāja daudzas pēdas — gan materiālas (trenēšanas bāzes, stadioni, treneru skola), gan nemateriālas (spēlētāju un treneru tradīcijas, sacensību kultūra). Pēc valsts sabrukuma, lielākā daļa pieredzējušo speciālistu un atlētu turpināja darbību jaunizveidotajās valstīs, kas turpināja sasniegt nozīmīgus rezultātus starptautiskā līmenī. Arī mūsdienu successu pamati daudzviet meklējami Dienvidslāvijas izveidotajā sporta sistēmā un talantu atlases tradīcijās.

Starptautiskās politiskās pārmaiņas ietekmēja arī dalību Olimpiādē — 1990. gadu sākumā sankcijas un jaunas valsts atzīšanas procesi radīja situācijas, kad daži sportisti piedalījās kā neatkarīgi olimpiskie dalībnieki zem Starptautiskās Olimpiskās komitejas karoga, kamēr citas jaunās valsts delegācijas vēl tikai veidoja savas Nacionālās olimpiskās komitejas. Šīs pārejas radīja gan izaicinājumus, gan iespējas individuāliem sportistiem turpināt sacensties pasaules līmenī.

Visbeidzot, Dienvidslāvijas olimpiskā mantojuma vērtība redzama arī mūsdienu sporta kartē — bijušo Dienvidslāvijas teritoriju valstis (Slovenija, Horvātija, Bosnija un Hercegovina, Ziemeļmaķedonija, Melnkalne, Serbija) turpina nodrošināt konkurētspējīgus sportistus un bieži izgūst medaļas dažādos sporta veidos, apliecinot, ka reģionā joprojām pastāv spēcīga sportiskā tradīcija un talantu bāze.