Joschka Fišers — Vācijas ārlietu ministrs (1998–2005), Zaļo partijas līderis
Joschka Fišers — ietekmīgs Vācijas ārlietu ministrs (1998–2005) un Zaļo partijas līderis; politiskā karjera, lēmumi un mantojums.
Jozefs Martins Fišers (Joseph Martin "Joschka" Fischer, dzimis 1948. gada 12. aprīlī) bija Vācijas ārlietu ministrs un vicekanclers Gerharda Šrēdera valdībā no 1998. līdz 2005. gadam. Viņš bija vadošā figūra Vācijas Zaļajā partijā, un saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām lielāko daļu valdības darbības laika viņš bija viens no populārākajiem politiķiem Vācijā. Viņš atstāja amatu 2005. gada 22. novembrī.
Agrīnā dzīve un politiskā veidošanās
Fīšers dzimis 1948. gadā un jaunībā aktīvi piedalījās 1960.—1970. gadu politiskajās kustībās. Viņa agrīnā politiskā pieredze iezīmēja pāreju no radikālas, protestu formas politiskas rīcības uz parlamentāru darbību un pragmatisku politikas veidošanu. Šīs pārmaiņas vēlāk izpaudās arī viņa lēmumos, kad kļuva par galveno pārstāvi Zaļajā partijā un iesaistījās valsts pārvaldē.
Ceļš uz valsts pārvaldību
Fīšers bija viens no redzamākajiem Zaļās partijas līderiem un svarīga figūra, kas palīdzēja partijai kļūt par stabilu spēku Vācijas politiskajā ainā. Viņa aktivitātes uz valsts līmeņa ietvēra arī darbu zemes (lande) valdībā, kur Zaļie iekļuva valdības koalīcijās un guva praktisku pieredzi pārvaldē. Šī prakse vēlāk palīdzēja partijai 1998. gadā veidot federālo koalīciju ar Sociāldemokrātu partiju un ieiet centrālajā valsts politikā.
Ārlietu ministra un vicekanclera darbība (1998–2005)
Kā ārlietu ministrs un vicekanclers Fīšers ievērojami ietekmēja Vācijas ārpolitikas kursu. Viņš aktīvi atbalstīja Eiropas Savienības kopējo ārpolitikas nostādņu nostiprināšanos, uzsvēra starptautisku sadarbību un multilateralismu, kā arī piedalījās diskusijās par NATO lomu miera un drošības jautājumos. Viņa laiks amatā iezīmējās ar nozīmīgiem izaicinājumiem un lēmumiem, tostarp attieksmju maiņu Zaļo partijas sabiedriskajā uztverē saistībā ar militāru iejaukšanos kā līdzekli, lai novērstu humanitāras katastrofas.
1999. gada notikumi Balkānos, īpaši NATO darbība Kosovo krīzes risināšanā, Fīšera politiskajā biogrāfijā ir viens no spilgtākajiem un arī visvairāk debatētajiem momentiem — viņš atbalstīja starptautiskas militāras darbības izsargāšanai no plašākām cilvēktiesību pārkāpumiem, kas daļai atbalstītāju šķita būtiska, bet daļai — pretrunīga pāreja attiecībā uz Zaļo partijas agrāko pacifisma nostāju. Vēlāk viņš arī aktīvi kritizēja 2003. gada Irākas kara eskalāciju, kas notika bez plašākas ANO mandāta atbalsta, tādējādi ilustrējot viņa pragmatisku un situācijas specifisku pieeju ārpolitikai.
Politiskā nostāja un sabiedriskā reputācija
Fīšers bija pazīstams kā spēcīgs orators un politiska personība, kuras pieeja bieži bija pragmatisma apvienojums ar Zaļo ideālu elementiem. Viņa agrīnās jaunības radikālās darbības un vēlāk pāreja uz valsts līmeņa pārvaldību radīja gan uzticību, gan kritiku: viņu slavēja par spēju pieņemt grūtus lēmumus un veidot kompromisus, taču pretinieki izcēla pretrunas starp agrīnajām un vēlākajām pozīcijām.
Pēc aktīvās politikas
Pēc izejas no federālās valdības Fīšers turpināja būt redzama figūra kā sabiedriskais intelektuālis — viņš rakstīja, lasīja lekcijas, piedalījās diskusijās un sniedza komentārus par starptautiskajiem un Eiropas jautājumiem. Viņa pieredze valdībā padarīja viņu pieprasītu kā konsultantu un runātāju dažādos forumos gan Vācijā, gan ārzemēs.
Mantojums un nozīme
Joschka Fišera loma Vācijas politikas veidošanā ir daudzslāņaina: viņš simbolizē Zaļo partijas pāreju no protestu kustības uz valsts pārvaldē aktīvi piedalījušos politisko spēku, kā arī — plašāk — Vācijas lēmumu sarežģītā un mainīgā starptautiskā vidē. Viņa rīcība un runas par ārpolitikas jautājumiem ietekmēja diskusijas par to, kā jāapvieno cilvēktiesību aizstāvēšana, multilateralitāte un nacionālā drošība mūsdienu pasaulē.
Agrīnā dzīve
Fišers dzimis Gerabronnā, Bādenē-Virtembergā. Viņa vecāki bija vācieši no Ungārijas. Viņa iesauka Joschka ir atvasinājums no Jóska, kas ir ungāru valodas iesauka Jāzepam (ungāru: József). Fišers 1965. gadā pameta vidusskolu un sāka strādāt pie fotogrāfa, no kura darba aizgāja 1966. gadā.
1967. gadā viņš aktīvi iesaistījās Vācijas studentu kustībā un kreisajā politikā. Strādājot kreisā spārna grāmatu veikalā Frankfurtē, viņš kā viesstudents sāka apmeklēt kreiso universitāšu pasākumus. Viņš studēja Marksa, Mao un Hēgeļa darbus un kļuva par kaujinieku grupas "Revolucionārā cīņa" (vācu: Revolutionärer Kampf) biedru.
Fišers piedalījās dažās ielu kaujās, kad anarhistu grupa Putzgruppe uzbruka policijai un nodarīja smagus miesas bojājumus dažiem policistiem. (Vācu valodā vārds Putz var nozīmēt tīrītājs, bet Putzgruppe ir akronīms. Tas nozīmē, ka burti apzīmē citus vārdus. Proletarische Union für Terror und Zerstörung, t. i., Strādnieku savienība par teroru un iznīcināšanu). Fotogrāfijās no kādas 1973. gada marta kaujas redzams, kā Fišers ar nūju sit policistu Raineru Marksu [2]. saņem treniņu (foto).
1977. gada Vācijas rudenī (vācu: Deutscher Herbst) notika daudzi Sarkanās armijas frakcijas (RAF) teroristu uzbrukumi. Fišers stāsta, ka šie uzbrukumi, īpaši Hansa-Martina Šleiera nolaupīšana un slepkavība, lika viņam atteikties no vardarbības kā politisko pārmaiņu panākšanas veida.
Tā vietā viņš iesaistījās jaunajās sociālajās kustībās un vēlāk jaunizveidotajā Vācijas Zaļajā partijā, galvenokārt Hesenes federālajā zemē.
1981. gada maijā tika noslepkavots Hesenes federālās zemes ekonomikas ministrs Heincs-Herberts Karijs. Pistole, ar kuru tika nogalināts ministrs, tika nozagta no amerikāņu armijas bāzes 1973. gadā, un aplaupīšanā tika izmantota Fišera automašīna.
Būdams ārlietu ministrs, Fišers atvainojās par Putzgruppe dienās pieļauto vardarbību,
Zaļais politiķis
No 1983. līdz 1985. gadam Fišers bija Bundestāga deputāts no Zaļo partijas. 1985. gadā viņš kļuva par Hesenes vides ministru pirmajā sociāldemokrātu un zaļo koalīcijā (1985-1987). Fišers izraisīja ažiotāžu, kad uz amata zvēresta nodošanas ceremoniju ieradās treniņbiksēs. Šie apavi tagad ir izstādīti muzejā Bonnā.
No 1991. līdz 1994. gadam Fišers atkal bija Hesenes federālās zemes vides ministrs, bet vēlāk kļuva par Zaļo partijas līdzpriekšsēdētāju Bundestāgā. Būdams opozīcijā, Fišers tika cienīts par savām runām. Lielu daļu 90. gadu ar SPD nebija ļoti populārs, un Fišera draugi viņu bieži dēvēja par "īsto" opozīcijas līderi.
Joška Fišers un bijušais ASV valsts sekretārs Kolins Pauels.
Ārlietu ministrs
1998. gada septembrī Gerharda Šrēdera vadītie sociāldemokrāti uzvarēja Helmuta Kēla vadīto kristīgo demokrātu valdību. Ar SPD 42 % un Zaļo 7 % varēja izveidot koalīcijas valdību. Pēc vairāku nedēļu ilgām sarunām starp sociāldemokrātiem un zaļajiem 1998. gada 27. oktobrī jaunā valdība pārņēma varu. Fišers kļuva par ārlietu ministru.
1999. gadā Fišers atbalstīja Vācijas dalību Kosovas karā. Tas izraisīja ļoti lielas diskusijas Zaļajā partijā, kas lielākoties bija pacifistiski noskaņota, jo tas nozīmēja, ka pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vācu karavīri aktīvi iesaistīsies kaujās. Šo karu viņš pamatoja ar apgalvojumiem, ka Serbija plāno veikt genocīdu pret Kosovas albāņiem.
Fišers arī atbalstīja Vācijas karaspēka izvietošanu Afganistānā, taču viņš ieteica Šrēderam nepiedalīties karā Irākā. Viņš ir pazīstams kā labs Kofi Annana draugs. Līdz 2005. gadam viņš bija otrs ilgāk kalpojušais ārlietu ministrs Vācijas pēckara vēsturē (pēc Hansa Dītriha Genšera).
2005. gadā kritiķi pārmeta Fišeram, ka viņš bezrūpīgi atvieglojis vīzu režīma kontroli attiecībā uz Ukrainu, tādējādi ļaujot daudziem nelegālajiem imigrantiem ieceļot Vācijā ar viltotām identitātēm. Lietas izskatīšanai tika izveidota parlamentārā komiteja, un atšķirībā no citām šādām komitejas sēdēm Fišera (un citu augstāko amatpersonu) paziņojums tika demonstrēts tiešraidē sabiedriskajā televīzijā. Fišera uzstāšanās komitejā ilga divpadsmit stundas. (Skatīt Vācijas Vīzu lietu 2005. gadā).
Pēc koalīcijas valdības sakāves 2005. gada vēlēšanās Fišers paziņoja, ka pāries uz aizmugures deputātu krēslu. "Pēc 20 gadiem pie varas es vēlos atgūt savu brīvību," viņš tika citēts. gada 13. oktobrī tika paziņots, ka Fišeru ārlietu ministra amatā nomainīs Franks Valters Šteinmeiers (SPD).
Fišers ar Austrālijas ārlietu ministru Aleksandru Dauneru 2005. gadā.
Dzīve pēc politikas
Kopš 2006. gada septembra sākuma Joška Fišers ir Prinstonas Universitātes Lihtenšteinas pašnoteikšanās institūta vecākais pētnieks, viesprofesors Prinstonas Universitātes Vudro Vilsona Sabiedrisko un starptautisko lietu skolā. Viņš ir uzstājies arī citās ASV universitātēs, īpaši Brandeisas universitātē, ar lekcijām par dažādām ārlietu un starptautisko attiecību tēmām.
Privātā dzīve
Fišers bieži ir bijis populārākais Vācijas politiķis pat citu partiju atbalstītāju vidū.
Līdz 1996. gadam Fišers bija atklāts labu vīnu un ēdienu cienītājs. Viņš kopā ar citiem politiķiem bieži vien lika likmes uz dārga vīna kastēm par vēlēšanu iznākumu. Fišeram bija arī liekais svars. Īsā laikā viņš zaudēja daudz svara. Fišers teica, ka tas noticis, pilnībā atsakoties no alkohola un mainot uzturu. Viņš arī trenējās fitnesā un pat skrēja maratonus. Viņš guva peļņu no svara zaudēšanas, uzrakstot par savu pieredzi grāmatu "Mans ilgais skrējiens uz sevi", kas uzreiz kļuva par bestselleru. Pēdējā laikā viņš atkal ir pieņēmies svarā.
Fišers ir bijis piecas reizes precējies: pirmās četras laulības - ar Edeltraudu Fišeri (1967-1984), Ingu Fogeli (1984-1987), Klaudiju Bohmu (1987-1999) un Nikolu Leski (1999-2003) - beidzās ar šķiršanos. 2005. gada oktobrī viņš Romā apprecējās ar Minu Barati, kura divus gadus bija viņa laulātā sieva. Ar otro sievu Ingu viņam ir divi bērni: Dāvids un Lara. Fišers 2005. gada aprīlī pirmo reizi kļuva par vectēvu.
Meklēt