Joschka Fischer

Agrīnā dzīve

Fišers dzimis Gerabronnā, Bādenē-Virtembergā. Viņa vecāki bija vācieši no Ungārijas. Viņa iesauka Joschka ir atvasinājums no Jóska, kas ir ungāru valodas iesauka Jāzepam (ungāru: József). Fišers 1965. gadā pameta vidusskolu un sāka strādāt pie fotogrāfa, no kura darba aizgāja 1966. gadā.

1967. gadā viņš aktīvi iesaistījās Vācijas studentu kustībā un kreisajā politikā. Strādājot kreisā spārna grāmatu veikalā Frankfurtē, viņš kā viesstudents sāka apmeklēt kreiso universitāšu pasākumus. Viņš studēja Marksa, Mao un Hēgeļa darbus un kļuva par kaujinieku grupas "Revolucionārā cīņa" (vācu: Revolutionärer Kampf) biedru.

Fišers piedalījās dažās ielu kaujās, kad anarhistu grupa Putzgruppe uzbruka policijai un nodarīja smagus miesas bojājumus dažiem policistiem. (Vācu valodā vārds Putz var nozīmēt tīrītājs, bet Putzgruppe ir akronīms. Tas nozīmē, ka burti apzīmē citus vārdus. Proletarische Union für Terror und Zerstörung, t. i., Strādnieku savienība par teroru un iznīcināšanu). Fotogrāfijās no kādas 1973. gada marta kaujas redzams, kā Fišers ar nūju sit policistu Raineru Marksu [2]. saņem treniņu (foto).

1977. gada Vācijas rudenī (vācu: Deutscher Herbst) notika daudzi Sarkanās armijas frakcijas (RAF) teroristu uzbrukumi. Fišers stāsta, ka šie uzbrukumi, īpaši Hansa-Martina Šleiera nolaupīšana un slepkavība, lika viņam atteikties no vardarbības kā politisko pārmaiņu panākšanas veida.

Tā vietā viņš iesaistījās jaunajās sociālajās kustībās un vēlāk jaunizveidotajā Vācijas Zaļajā partijā, galvenokārt Hesenes federālajā zemē.

1981. gada maijā tika noslepkavots Hesenes federālās zemes ekonomikas ministrs Heincs-Herberts Karijs. Pistole, ar kuru tika nogalināts ministrs, tika nozagta no amerikāņu armijas bāzes 1973. gadā, un aplaupīšanā tika izmantota Fišera automašīna.

Būdams ārlietu ministrs, Fišers atvainojās par Putzgruppe dienās pieļauto vardarbību,

Zaļais politiķis

No 1983. līdz 1985. gadam Fišers bija Bundestāga deputāts no Zaļo partijas. 1985. gadā viņš kļuva par Hesenes vides ministru pirmajā sociāldemokrātu un zaļo koalīcijā (1985-1987). Fišers izraisīja ažiotāžu, kad uz amata zvēresta nodošanas ceremoniju ieradās treniņbiksēs. Šie apavi tagad ir izstādīti muzejā Bonnā.

No 1991. līdz 1994. gadam Fišers atkal bija Hesenes federālās zemes vides ministrs, bet vēlāk kļuva par Zaļo partijas līdzpriekšsēdētāju Bundestāgā. Būdams opozīcijā, Fišers tika cienīts par savām runām. Lielu daļu 90. gadu ar SPD nebija ļoti populārs, un Fišera draugi viņu bieži dēvēja par "īsto" opozīcijas līderi.

Joška Fišers un bijušais ASV valsts sekretārs Kolins Pauels.

Ārlietu ministrs

1998. gada septembrī Gerharda Šrēdera vadītie sociāldemokrāti uzvarēja Helmuta Kēla vadīto kristīgo demokrātu valdību. Ar SPD 42 % un Zaļo 7 % varēja izveidot koalīcijas valdību. Pēc vairāku nedēļu ilgām sarunām starp sociāldemokrātiem un zaļajiem 1998. gada 27. oktobrī jaunā valdība pārņēma varu. Fišers kļuva par ārlietu ministru.

1999. gadā Fišers atbalstīja Vācijas dalību Kosovas karā. Tas izraisīja ļoti lielas diskusijas Zaļajā partijā, kas lielākoties bija pacifistiski noskaņota, jo tas nozīmēja, ka pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara vācu karavīri aktīvi iesaistīsies kaujās. Šo karu viņš pamatoja ar apgalvojumiem, ka Serbija plāno veikt genocīdu pret Kosovas albāņiem.

Fišers arī atbalstīja Vācijas karaspēka izvietošanu Afganistānā, taču viņš ieteica Šrēderam nepiedalīties karā Irākā. Viņš ir pazīstams kā labs Kofi Annana draugs. Līdz 2005. gadam viņš bija otrs ilgāk kalpojušais ārlietu ministrs Vācijas pēckara vēsturē (pēc Hansa Dītriha Genšera).

2005. gadā kritiķi pārmeta Fišeram, ka viņš bezrūpīgi atvieglojis vīzu režīma kontroli attiecībā uz Ukrainu, tādējādi ļaujot daudziem nelegālajiem imigrantiem ieceļot Vācijā ar viltotām identitātēm. Lietas izskatīšanai tika izveidota parlamentārā komiteja, un atšķirībā no citām šādām komitejas sēdēm Fišera (un citu augstāko amatpersonu) paziņojums tika demonstrēts tiešraidē sabiedriskajā televīzijā. Fišera uzstāšanās komitejā ilga divpadsmit stundas. (Skatīt Vācijas Vīzu lietu 2005. gadā).

Pēc koalīcijas valdības sakāves 2005. gada vēlēšanās Fišers paziņoja, ka pāries uz aizmugures deputātu krēslu. "Pēc 20 gadiem pie varas es vēlos atgūt savu brīvību," viņš tika citēts. gada 13. oktobrī tika paziņots, ka Fišeru ārlietu ministra amatā nomainīs Franks Valters Šteinmeiers (SPD).

Fišers ar Austrālijas ārlietu ministru Aleksandru Dauneru 2005. gadā.

Dzīve pēc politikas

Kopš 2006. gada septembra sākuma Joška Fišers ir Prinstonas Universitātes Lihtenšteinas pašnoteikšanās institūta vecākais pētnieks, viesprofesors Prinstonas Universitātes Vudro Vilsona Sabiedrisko un starptautisko lietu skolā. Viņš ir uzstājies arī citās ASV universitātēs, īpaši Brandeisas universitātē, ar lekcijām par dažādām ārlietu un starptautisko attiecību tēmām.

Privātā dzīve

Fišers bieži ir bijis populārākais Vācijas politiķis pat citu partiju atbalstītāju vidū.

Līdz 1996. gadam Fišers bija atklāts labu vīnu un ēdienu cienītājs. Viņš kopā ar citiem politiķiem bieži vien lika likmes uz dārga vīna kastēm par vēlēšanu iznākumu. Fišeram bija arī liekais svars. Īsā laikā viņš zaudēja daudz svara. Fišers teica, ka tas noticis, pilnībā atsakoties no alkohola un mainot uzturu. Viņš arī trenējās fitnesā un pat skrēja maratonus. Viņš guva peļņu no svara zaudēšanas, uzrakstot par savu pieredzi grāmatu "Mans ilgais skrējiens uz sevi", kas uzreiz kļuva par bestselleru. Pēdējā laikā viņš atkal ir pieņēmies svarā.

Fišers ir bijis piecas reizes precējies: pirmās četras laulības - ar Edeltraudu Fišeri (1967-1984), Ingu Fogeli (1984-1987), Klaudiju Bohmu (1987-1999) un Nikolu Leski (1999-2003) - beidzās ar šķiršanos. 2005. gada oktobrī viņš Romā apprecējās ar Minu Barati, kura divus gadus bija viņa laulātā sieva. Ar otro sievu Ingu viņam ir divi bērni: Dāvids un Lara. Fišers 2005. gada aprīlī pirmo reizi kļuva par vectēvu.