Milzu bruņurupuči: suga, izplatība, ilgmūžība un aizsardzība
Milzu bruņurupuči: uzzini par sugām, izplatību, pārsteidzošo ilgmūžību un aizsardzību — fakti, vēsture un kā glābt šos jūras milžus.
Milzu bruņurupuči ir lielas sauszemes bruņurupuču sugas, kas attīstījušās vairākās tropu salu sistēmās. Tie var sasniegt ievērojamu svaru un garumu — pieaugušie indivīdi bieži sver vairākus simtus kilogramu un var būt vairākus metrus gari. Precīzi izmēri un svars atšķiras starp sugām un populācijām; daži avoti min svaru līdz pat 300–400 kg (660–880 mārciņas) un garumu ap 1,3–1,9 m.
Izplatība un sugas izcelsme
Milzu bruņurupuči dzīvo vai dzīvoja vairākās salu grupās: Seišelu salās, Maskarēnu salās un Galapagu salās. Dažas sugas ir izzudušas pavisam, bet daļu populāciju vēl var sastapt dabā. Mūsdienās viena no lielākajām populācijām atrodas Aldabras atolā Seišelu salās — to skaits tur tiek lēsts desmitiem un simtos tūkstošu robežās (aptuveni 100 000–150 000 īpatņu), taču datu precizitāte var atšķirties atkarībā no pētījuma.
Lai gan dažādu reģionu milzu bruņurupuči vizuāli var šķist līdzīgi, tie pārstāv atsevišķus evolūcijas atzarus. Piemēram, Seišelu salu un Maskarēnu bruņurupuči saistās ar Madagaskaras faunu, bet Galapagu bruņurupuči radušies no kontinentālās Dienvidamerikas (piem., Ekvadoras). Šī līdzība starp neatkarīgi attīstītām formām ir konverģentas evolūcijas piemērs.
Izskats, uzvedība un ekoloģiskā loma
Milzu bruņurupuči parasti ir lēni staigājoši, bet izturīgi zālēdāji. Tie barojas ar zāli, lapām, čiekuriem, dažkārt augļiem un koksnes daļām. To zobi un spiedziens ļauj apstrādāt sarežģītāku augu barību, un bruņurupuči kalpo kā nozīmīgi ekosistēmas inženieri — izplata sēklas, veicina augu šķirību un maina zālāju struktūru.
Reproduktīvā ziņā sievietes parasti dēj olas zemē vai smiltīs, olu skaits vienā ligzdā var svārstīties (bieži no dažiem līdz desmitiem olu atkarībā no sugas), inkubācijas laiki ir ilgāki nekā daudzām citām rāpuļu sugām. Seksuālā nobriešana var iestāties gados vēlāk (dažām sugām — pēc 10–25 gadiem), kas padara populācijas jutīgākas pret intensīvu apdraudējumu.
Ilgmūžība
Milzu bruņurupuči ir slaveni ar ilgstošu mūžu — tie var dzīvot vairāk nekā 100 gadus, un vairāki indivīdi reģistrēti ar ārkārtīgi augstu vecumu. Tāpēc tos bieži dēvē par vieniem no visilgāk dzīvojošajiem sauszemes mugurkaulniekiem.
Daži labi zināmi piemēri:
- Madagaskaras bruņurupucis "Tu'i Malila" nogāja bojā 1965. gadā Tongā, un viņam tika piedēvēts ap 188 gadu vecums.
- Austrālijas zoodārzs ziņoja, ka bruņurupucis "Harieta" miršanas brīdī 2006. gadā bija aptuveni 176 gadus veca.
- 2006. gada 23. martā Kalkutas Aliporas zooloģiskajā dārzā nomira Aldabras milzu bruņurupucis "Adwaita", kuru uzskatīja par ļoti vecu — aptuveni 255 gadu (šāds vecums tomēr ir grūti pilnīgi verificējams, taču tas norāda uz šo dzīvnieku potenciāli ilgo mūžu).
Vēsturiskie apdraudējumi un cilvēka izmantošana
16. un 17. gadsimtā bukanēri un vēlāk vaļu mednieki regulāri apmeklēja Galapagu un citas salas, izmantojot bruņurupučus kā ēdienu ilglaicīgām jūras ceļojumiem. Kuģu apkalpes novērtēja šo gaļu un taukus — raksturojumos tā tika saukta par "sulīgu" un "tikpat garšīgu vai pat labāku par vistas, cūkgaļas vai liellopu gaļu", un svarīgi bija tas, ka bruņurupuči varēja izdzīvot uz kuģa ilgu laiku bez papildu barības.
Šī un cita cilvēka darbība — masveida zveja, dzīvotņu iznīcināšana un ievestie plēsēji (piem., žurkas, cūkas, kazas) — izraisīja daudzu salu populāciju strauju samazināšanos. Aptuveni līdz 1900. gadam daudzas populācijas bija praktiski iznīcinātas.
Izmirušās sugas
Vēsturiskos laikos izzušana skāra vairākas salas. Piemēram, vismaz piecas Cylindraspis ģints sugas, kas dzīvoja Maskarēnu salās (tostarp Maurīcijā, Rodrigēzas un Reinjonas salā), ir izzudušas. Šie gadījumi ilustrē, cik jutīgi pret invasīvām sugām un cilvēka ekspluatāciju var būt izolēti salu ekosistēmu bruņurupuči.
Draudi un mūsdienu aizsardzība
Šodien milzu bruņurupuči tiek aizsargāti ar stingriem likumiem un starptautiskām vienošanām. Daudzas sugas ir iekļautas aizsargājamo sugu sarakstos un tiek uzskatītas par apdraudētām vai kritiski apdraudētām. Galvenie mūsdienu draudi ir:
- Ievestie plēsēji un konkurenti (piem., žurkas, kaijas, cūkas, kazas), kas rāpo ola un mazuļu iznīcināšanu vai konkuru uz pārtiku un dzīvotni.
- Dzīvotņu degradācija un cilvēka zemes izmantošana (piem., lauksaimniecība, būvniecība).
- Klima pārmaiņas, kas ietekmē ligzdošanas vietas un pārtikas pieejamību.
Konservācijas pasākumi ietver aizsargātu teritoriju izveidi, biologisko invazīvo sugu kontroli, lolojumdzīvnieku un cilvēku izglītošanu, kā arī audzēšanas un reintrodukcijas programmas. Daudzas salu administrācijas sadarbojas ar starptautiskām organizācijām, lai atjaunotu bruņurupuču populācijas un uzlabotu to dzīvotņu drošību.
Kāpēc milzu bruņurupuči ir svarīgi
Bez tiešās kultūras un zinātniskās vērtības milzu bruņurupuči pilda nozīmīgu lomu ekosistēmās: tie veicina augu izplatību, uzturot bioloģisko daudzveidību un ainavu struktūru. Aizsargājot šīs sugas, mēs palīdzam saglabāt arī plašāku salu ekosistēmu veselību.
Paturot prātā to lēno reprodukciju un ilgmūžību, ilgtspējīga aizsardzība un piesardzīga salu pārvaldība ir kritiski, lai nodrošinātu milzu bruņurupuču sugu pastāvēšanu nākotnē.
Galapagu bruņurupucis Chelonoidis nigra Santa Krusas salā.
Aldabras milzu bruņurupucis
Galapagu bruņurupucis.
Galapagu bruņurupucis
Galapagu bruņurupucis jeb Galapagu milzu bruņurupucis (Chelonoidis nigra) ir lielākā dzīvā bruņurupuču suga un desmitais smagākais no dzīvajiem rāpuļiem.
Bruņurupucis dzīvo septiņās no Galapagu salām. Salas ir vulkāniskas izcelsmes arhipelāgs, kas atrodas aptuveni 1000 km uz rietumiem no Ekvadoras kontinenta. Spāņu pētnieki, kas salas atklāja 16. gadsimtā, tās nosauca spāņu galápago vārdā, kas nozīmē bruņurupucis.
To čaulas izmērs un forma dažādās populācijās atšķiras. Salās, kur ir mitras augstienes, bruņurupuči ir lielāki, ar kupolveidīgu čaulu un īsu kaklu. Salās, kur ir sausi līdzenumi, bruņurupuči ir mazāki, ar "sēžļainiem" bruņurupučiem un gariem kakliem. Čārlza Darvina novērojumi par šīm atšķirībām, ko viņš veica 1835. gadā otrā "Beagle" reisa laikā, palīdzēja viņam izstrādāt evolūcijas teoriju.
Galapagu bruņurupuču populācija samazinās. 16. gadsimtā to bija vairāk nekā 250 000 īpatņu. Pagājušā gadsimta 70. gados to skaits samazinājās līdz aptuveni 3000. Tiek uzskatīts, ka šo samazināšanos izraisījusi pārmērīga izmantošana, biotopu izzušana un uz salām ievestās sugas, piemēram, žurkas, kazas un cūkas. No sākotnējām piecpadsmit sugām savvaļā ir saglabājušās desmit pasugas. Vienpadsmitajai pasugai (C. n. abingdoni) bija tikai viens zināms dzīvs īpatnis. Tas tika turēts nebrīvē. "Vientuļais Džordžs" nomira 2012. gada jūnijā.
Ir veikti daudzi saglabāšanas pasākumi. Tā rezultātā tūkstošiem nebrīvē izaudzētu mazuļu tika izlaisti brīvībā uz to dzimtajām salām. Tā rezultātā 21. gadsimta sākumā populācija pieauga līdz 19 000 īpatņu. Tomēr Starptautiskādabas aizsardzības savienība (IUCN) sugu joprojām klasificē kā "neaizsargātu".
Aldabras milzu bruņurupucis
Galvenā Aldabras milzu bruņurupuču populācija dzīvo Seišelu salu Aldabras atola salās. Atols ir pasargāts no cilvēku ietekmes, un tajā dzīvo aptuveni 100 000 milzu bruņrupuču, kas ir pasaulē lielākā šo dzīvnieku populācija. Vēl viena izolēta šīs sugas populācija dzīvo Čanguu salā netālu no Zanzibāras, un citas nebrīvē turētas populācijas atrodas dabas parkos Maurīcijā un Rodrigesā. Bruņurupuči izmanto dažādus biotopus, tostarp pļavas, zemus krūmājus, mangrovju purvus un piekrastes kāpas.
Šo sugu sauc par Aldabrachelys gigantea vai Dipsochelys dussumieri. Šie nosaukumi attiecas uz vienu un to pašu bruņurupuci.
Atsevišķa populācija dzīvo Čanguu salā Zanzibārā.
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kāds ir milzu bruņurupuča maksimālais svars?
A: Milzu bruņurupuči var svērt līdz 3 vai 400 kg (660-880 mārciņas).
J: Cik ilgi milzu bruņurupuči var dzīvot savvaļā?
A: Milzu bruņurupuči savvaļā var nodzīvot vairāk nekā 100 gadus.
J: Kur mūsdienās dzīvo lielākā daļa milzu bruņrupuču?
A: Pasaulē lielākā milzu bruņurupuču populācija dzīvo Aldabras atolā Seišelu salās, kur ir aptuveni 150 000 īpatņu.
J: Kā attīstījās dažādas milzu bruņurupuču sugas?
A: Seišelu salu un Maskarēnas bruņurupuči ir cēlušies no netālu esošās Madagaskaras, bet Galapagu bruņurupuči - no netālu esošās Ekvadoras. To līdzība ir konverģentas evolūcijas piemērs.
J: Kas notika ar milzu bruņurupuču populācijām 16. un 17. gadsimtā?
A: Šajā laika posmā bruņurupučus ķēra un nogalināja pārtikai tik lielā daudzumā, ka līdz 1900. gadam tie praktiski iznīka.
Jautājums: Cik Cylindraspis sugu ir izmirušas kopš vēsturiskajiem laikiem?
A: Kopš vēstures laikiem ir izzudušas vismaz piecas Cylindraspis sugas.
Meklēt