Viduslaikos cilvēki Eiropā uzskatīja, ka inkubīni (viens — inkubs, vairāki — inkubīni) ir vīriešu dzimuma dēmoni, bet viņu sievišķīgās atbilstošās būtnes sauca par sukkubiem (vai succubus). Tika ticēts, ka šie gari naktīs uzbrūk guļošiem cilvēkiem un tiecas ar tiem stāsties dzimumattiecībās. Viņu rīcības mērķi folklorā un teoloģiskajās aprakstos bija dažādi: daļa leģendu apgalvoja, ka viņi izsūc upura spēkus un dzīvības enerģiju, citos avotos — ka viņi cenšas radīt citus inkubus vai sukubus, vai pat laist pasaulē pusdēmoniskus bērnus (piemēram, leģenda par Merlinu dažkārt to apraksta kā attiecību rezultātu).
Nosaukumu un rašanās skaidrojumi
Vārds inkubs nāk no latīņu vārda incubare — «gulēt uz (kā uz upura)». Pretējā dzimuma forma sukkubs (lat. succubare) burtiski nozīmē «gulēt zem». Viduslaiku teologi un dēmonologi strīdējās par to, vai gari spēj tieši vai netieši radīt pēcnācējus; daži traktāti (piem., pazīstamākais šāda veida tekstu lokā ir XVI gadsimta traktāts Malleus Maleficarum) apsprieda, kā dēmoni var izmantot cilvēka sēklu vai maldināt cilvēkus, lai iegūtu fiziskas sekas.
Apraksti un pazīmes
Folklorā inkubus parasti raksturo kā naktis gulošu, seksuāli agresīvu garu ar aukstu vai nedabisku ķermeni. Daži stāsti minēja konkrētas pazīmes, pēc kurām inkubus var atpazīt:
- spēcīga miega paralīze vai sajūta — nespēja kustināties, spiediens uz krūtīm;
- seksuāla rakstura halucinācijas vai sapņi ar erotisku saturu;
- uzlauztas vai izsūktas spēka sajūtas pēc nakts miega, nogurums, vājums;
- vietumis minēts arī «auksts» dzimumloceklis kā simboliska īpašība inkuba identificēšanai;
- ilgtspējīgas veselības problēmas pēc atkārtota kontakta ar šāda veida garu.
Reliģiskā un medicīniskā interpretācija
Viduslaiku baznīcas un teologu skatījumā šādas būtnes bija ļauni gari, kuru dēļ cilvēki var ciest morāles un veselības sekas. Eksorsismi, svētie rituāli, grēksūdze un citi reliģiski pasākumi tika ieteikti aizsardzībai. Tomēr ne visi domāja vienādi — daļa baznīcas autoru apgalvoja, ka dēmoni nevar radīt jaunu miesisku dzīvību pašrocīgi, bet var maldināt cilvēkus, izmantot viņu ķermeni vai radīt ilūzijas.
Mūsdienu skaidrojumi biežāk pievēršas psiholoģiskajiem un medicīniskajiem fenomenu: miega paralīze, hipnagogiskas halucinācijas, seksuālās pārdzīvošanas sapņi, un arī kultūras ietekme (stāsti un bailes, kas veidojas kognitīvā kontekstā) tiek uzskatīti par biežākām skaidrojošajām hipotēzēm nekā mistiski dēmoni.
Reprodukcijas mīti
Dažās leģendās pieminēts, ka sukubs var zagt vīrieša sēklu un noglabāt to, lai vēlāk inkubs to izmantotu, lai apaugļotu cilvēci — tādējādi radoties pusdēmoniskiem pēcnācējiem. Citi stāsti tieši runā par to, ka inkubus vai sukubus var izraisīt cilvēcisku grēku, netiklību vai ļaunu aizraušanos ar miesiskām baudām. Šādas idejas tiek interpretētas dažādi atkarībā no laika un reģiona.
Aizsardzība un tautas līdzekļi
Viduslaiku un tautas ticējumos bija vairākas pretmetodes pret inkubiem un sukkubiem:
- lūgšanas, svētuma zīmes un eksorsismi;
- svētas ūdens vai reliģiski simboli pie gultas;
- amisijas vai burvju aizsardzības zīmītes, amuleti;
- gultas un istabas tīrība, miega paradumu uzlabošana (modernā skatījumā — miega režīma korekcija);
- psiholoģiska palīdzība un medicīniskā izmeklēšana, ja klāt miega paralīze vai halucinācijas.
Mūsdienu kultūras ietekme
Mīti par inkubiem un sukkubiem turpina iedvesmot literatūru, mākslu un populāro kultūru — no viduslaiku traktātiem līdz šausmu filmām, fantāzijām un roka/metal mūzikai. Reti kurš avots piedāvā viennozīmīgu skaidrojumu; drīzāk tie ir mitoloģiju, reliģijas, psiholoģijas un sociālo normu saplūsmes rezultāts, kas atklāj daudz par to, kā sabiedrības skaidro bailes no seksualitātes, miega un neizskaidrojamiem ķermeņa stāvokļiem.
Kopumā — inkubīni un sukkubi ir daļa no bagātas un daudzslāņainas folkoras un teoloģijas tradīcijas. Lai saprastu šos jēdzienus, vērtīgi skatīt gan vēsturisko kontekstu, gan mūsdienu medicīniskos un psiholoģiskos skaidrojumus.
