Kamikadzes

Vēsture

Pēc uzbrukuma Pērlhārbūrai 1941. gada 7. decembrī Japānas flote un tās gaisa spēki cieta sakāvi vairākās svarīgās kaujās, piemēram, Midvejā un Filipīnu jūrā. Viņi zaudēja daudzus kuģus (tostarp gandrīz visus japāņu lidmašīnu nesējus), simtiem iznīcinātāju un daudzus no saviem labākajiem pilotiem. Japānas rūpniecība bija maza un ļoti nabadzīga salīdzinājumā ar Amerikas rūpniecību. Šī iemesla dēļ ASV ļoti ātri aizstāja savus zaudētos kuģus un lidmašīnas ar labākām, bet Japāna varēja saražot tikai dažus, turklāt sliktas kvalitātes. 1943.-1944. gadā sabiedroto spēki virzījās uz Japānu. Filipīnu jūras kaujā 1944. gada 19. un 20. jūnijā Japānas spēki tika atbīdīti atpakaļ uz Filipīnām.

15. jūlijā sabiedroto spēki ieņēma Saipanu (Ziemeļu Marianas salās). Saipanas ieņemšana deva iespēju ASV armijas gaisa spēkiem uzbrukt pašai Japānai, izmantojot B-29 Superfortress bumbvedējus. Pēc Saipanas krišanas japāņu komandieri zināja, ka sabiedrotie mēģinās ieņemt Filipīnas. Filipīnas bija ļoti svarīgas, jo tās atradās starp Dienvidaustrumāzijas un Japānas naftas atradnēm. Ja Japāna zaudētu kontroli pār Filipīnām, tās kuģiem paliktu maz degvielas. 17. oktobrī sabiedrotie sāka uzbrukumu Filipīnām Leitijas līča kaujā.

Japānas gaisa spēkus Manilā vadīja viceadmirālis Takidžiro Oniši. Viņš saprata, ka ar tik maz lidmašīnām un apmācītiem pilotiem nav iespējams uzvarēt kaujā. Šā iemesla dēļ viņš nolēma izveidot pašnāvnieku uzbrukuma spēkus - Īpašo uzbrukuma vienību. Šai misijai brīvprātīgi pieteicās 24 studentu pilotu grupa. Īpašā uzbrukuma spēki tika organizēti 4 grupās: vienība Shikishima, vienība Yamato, vienība Asahi un vienība Yamazakura. Šie nosaukumi tika aizgūti no patriotiskā dzejoļa (waka jeb tanka), ko sarakstīja japāņu klasiskais dzejnieks Motoori Norinaga: (敷島の 大和心を 人問はば 朝日に匂う 山桜花). Dzejolis skan šādi: "Shikishima no Yamato-gokoro wo hito towaba, asahi ni niou yamazakura bana".

Ja kāds jautā par Šikišimas (Japānas poētiskais nosaukums) Yamato garu (vecās/patiesās Japānas gars) - tie ir jamazakuras (kalnu ķiršu ziedi) ziedi, kas smaržo Asahi (austošās saules) gaismā. (Mazāk burtisks tulkojums varētu būt šāds: Ja kāds jautā par Japānas garu, tad tas ir kalnu ķiršu ziedi, kas smaržo saullēktā. )

Kaujā pie Leitijas līča japāņi cieta sakāvi, bet īpašie uzbrukuma spēki guva lielus panākumus. Pirmais kamikadzes uzbrukums notika 1944. gada 21. oktobrī pret Austrālijas Karaliskās jūras kara flotes flagmani HMAS Australia. Uzbrukumā gāja bojā 30 jūrnieki, tostarp tā kapteinis Emīls Dešāno, un daudzi citi tika ievainoti. Līdz 26. oktobrim tika uzbrukts vēl 47 sabiedroto kuģiem. Lielākā daļa no tiem tika smagi bojāti vai nogremdēti, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu lidmašīnu bāzes kuģis USS St.

Šie agrīnie panākumi pārliecināja japāņu komandierus turpināt kamikadzes uzbrukumus. Daudz vairāk pilotu tika savervēti kamikadzēm. Dažu nākamo mēnešu laikā šādus uzbrukumus veica vairāk nekā 2000 lidmašīnu. Kad japāņu lidmašīnu krājumi sāka izsīkt, šīm misijām tika būvēti jauni zemas kvalitātes modeļi. Daži no tiem, piemēram, Nakajima Ki-115 Tsurugi, bija izgatavoti galvenokārt no koka un izmantoja vecāku dzinēju krājumus. Lidmašīnas šasiju pēc pacelšanās pilots parasti nometa, lai to varētu izmantot citas lidmašīnas, jo lidmašīna vairs nenokāps. Tika plānotas līdzīgas pašnāvnieku uzbrukumu programmas, tostarp raķešu bumbas ar pilotiem (sauktas Ohka) un zemūdenes torpēdas (Kaiten).

Kamikadzes uzbrukumu kulminācija notika no 1945. gada 6. aprīļa līdz 25. maijam Okinavas kaujas laikā, operācijas Kikusui ("peldošās krizantēmas") laikā. Šajā laikā notika septiņi nozīmīgi uzbrukumu viļņi, kuros piedalījās vairāk nekā 1500 kamikadzes lidmašīnu. Tā kā viņu apmācība bija pārāk īsa un viņu lidmašīnas bija slikti izgatavotas, kamikadzes piloti bija viegli mērķi pieredzējušajiem sabiedroto pilotiem, kuriem bija arī daudz labākas lidmašīnas. Tomēr kamikadzes, kas izvairījās no pretgaisa apšaudes un ienaidnieka iznīcinātāju lidmašīnām, sabiedroto flotei nodarīja lielus postījumus. Sabiedrotie uzvarēja šajā kaujā, taču viņi zaudēja daudz kuģu un cilvēku kamikadzes uzbrukumu dēļ. Līdz kaujas beigām kamikadzes bija nogremdējušas vismaz 21 amerikāņu kuģi. Tika nogremdēti arī daži citu sabiedroto flotes kuģi, un vēl vairāki desmiti kuģu tika bojāti.

Simtiem papildu kamikadzes lidmašīnu bija gatavas aizsargāt Japānu no iebrukuma. Tomēr, kad 15. augustā pēc Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas ar atombumbu un Padomju Savienības kara pieteikšanas Japāna kapitulēja, tās vairs netika izmantotas.

Kijoši Ogava, kamikadzes pilots, trāpīja lidmašīnai "USS Bunker Hill" (skatīt attēlu labajā pusē).


1945. gada 11. maijā netālu no Kyūshū kuģa USS Bunker Hill trāpīja Ogawa (skat. attēlu pa kreisi) un vēl viens kamikadzis. No 2600 apkalpes locekļiem 372 jūrnieki gāja bojā.


1945. gada 6. janvārī ASV kuģim "Kolumbija" uzbrūk kamikadzes.


Kamikaze ietriecas Kolumbijā, nogalinot 13 jūrniekus un ievainojot 44.

Ietekme

Vissvarīgākais uzbrukumu rezultāts bija baiļu radīšana sabiedroto karaspēkā. Kad amerikāņu kuģi devās uz pēdējām kaujām, apkalpes ļoti baidījās no kamikadzes pilotiem. Līdz Otrā pasaules kara beigām japāņu flote bija upurējusi 2525 kamikadzes pilotus, bet gaisa spēki bija zaudējuši 1387. Japānas valdība paziņoja, ka misijas nogremdēja 81 kuģi un sabojāja 195. Viņi arī apgalvoja, ka tieši kamikadzes uzbrukumi bija par iemeslu 80 % sabiedroto bojāgājušo skaita kara pēdējos gados.

Amerikāņu avoti apgalvo, ka kamikadzes nogremdēja mazāk kuģu, nekā norāda japāņi. Tomēr viņi ir vienisprātis, ka viņi nodarīja ļoti lielus postījumus. Saskaņā ar ASV Gaisa spēku avotu, kamikadzes uzbrucēji nogremdēja 34 Jūras kara flotes kuģus, bojāja 368 citus, nogalināja 4900 jūrnieku un ievainoja vairāk nekā 4800. Vēsturnieks Robins Riellijs (Robin Rielly) 2010. gadā izdotajā grāmatā norāda, ka kamikadzes nogremdēja aptuveni 60 ASV kuģus un vairāk nekā 400 kuģi tika bojāti.

Kamikaze ticējumi

Daudzi kamikadzes piloti piedāvāja sevi kā brīvprātīgos misijai. Parasti viņi bija ļoti jauni, vecumā no 18 līdz 24 gadiem. Viņu pārliecība bija, ka mirt, notriecot Japānas un imperatora ienaidniekus, ir ļoti godājama nāve. Šis princips bija tradicionāls jau kopš samuraju laikiem, un tam lielu nozīmi piešķīra pienākuma un paklausības izjūta. Šo ideju sauca par Giri ("Pienākums"), un tā kopš viduslaikiem bija daļa no japāņu karavīru uzvedības kodeksa - bušido. Daudzi jaunie vīri upurēja sevi pēc brīvas gribas, jo šie uzskati un mīlestība pret dzimto zemi viņiem bija vissvarīgākās lietas. Tokkōtai pilota rokasgrāmatā pilotiem bija teikts, ka nekad nedrīkst aizvērt acis. Tas bija tāpēc, ka, aizverot acis, pilots varētu palaist garām savu mērķi. Pēdējos mirkļos pirms avārijas pilotam bija jāsauc "Hissatsu!". ("Kritiskais trieciens!") tik skaļi, cik vien viņš varēja.

Tomēr daudzi citi to darīja sociālā spiediena dēļ. Nepiedalīties kā brīvprātīgajam bija gļēvulības un negoda zīme. Vairāki profesionāli piloti, kuriem tika pavēlēts veikt pašnāvnieku uzbrukumus, to darīja militāras paklausības, nevis goda dēļ. Viens no pirmajiem kamikadzes pilotiem, leitnants Jukio Seki (Yukio Seki), rakstīja pēc tam, kad gandrīz tika piespiests kļūt par brīvprātīgo:

Japānas nākotne ir bāla, ja tā ir spiesta nogalināt vienu no saviem labākajiem pilotiem. Es nedomāju doties šajā misijā imperatora vai impērijas labā... Es dodos tāpēc, ka man tā pavēlēja.

Pirms došanās kaujā parasti notika īpaša ceremonija. Piloti dzēra sakē un ēda rīsu bumbu. Viņiem tika pasniegtas medaļas un katana zobens. Viņiem uzlika galvassegu ar uzlecošo sauli un sennibari - "tūkstoš dūrienu jostu", ko darināja tūkstoš sieviešu, kuras katra darināja vienu dūrienu. Daudzkārt viņi ņēma līdzi savas ģimenes uzrakstītas lūgšanas. Saskaņā ar leģendu jaunie piloti kamikadzes misijās daudzkārt lidoja uz dienvidrietumiem no Japānas pāri 922 metrus (~ 3000 pēdu) augstajam Kaimona kalnam. Pašnāvnieku misiju piloti, paskatījušies pāri pleciem, lai to redzētu, atvadījās no savas valsts. Cita leģenda vēsta, ka kamikadzes piloti, dodoties pēdējās misijās, no gaisa izmetuši ziedus. Runā, ka dažās vietās, piemēram, pakalnos netālu no Kikadžimas lidostas, no tām dienām maija sākumā zied rudzupuķu dobes.

Daži svarīgi karavīri, kas izdzīvoja karā, gadiem ilgi pēc tam kritizēja kamikadzes plānu. Saburo Sakai, kara laika pilots ass, teica:

Saskaņā ar mūsu seno kara taktiku kamikadzes ir pārsteiguma uzbrukums. Pārsteiguma uzbrukumi būs veiksmīgi pirmo reizi, varbūt divas vai trīs reizes. Bet kurš muļķis turpinātu tos pašus uzbrukumus desmit mēnešus? Imperators Hirohito to bija sapratis. Viņam vajadzēja pateikt "stop".

Vidusskolnieces ar ķiršu ziediem atvadās no kamikadzes pilotiem Okinavas kaujā 1945. gada 12. aprīlī.

Saistītās lapas

• Mongoļu iebrukumi Japānā