Karls Dunkers — vācu geštaltpsihologs un problēmu risināšanas pētnieks
Karls Dunkers — vācu geštaltpsihologs un problēmu risināšanas pētnieks; biogrāfija, darbs Berlīnē, Kembridžā un ASV, ietekme uz mūsdienu kognitīvo psiholoģiju.
Karls Dunkers (1903. gada 2. februārī Leipcigā - 1940. gada 23. februārī) bija vācu psihologs, plaši pazīstams ar pētījumiem par problēmu risināšanu un radošo domāšanu.
Līdz 1935. gadam viņš bija Geštaltpsiholoģijas dibinātāju students un asistents Berlīnē pie tādiem pētniekiem kā Makss Vertheimers, Volfgangs Kēlers un Kurts Kofka. 1935. gadā, nacistu izsūtīts, viņš ieguva asistenta vietu Kembridžas universitātē pie Frederika Bartleta. Vēlāk viņš emigrēja uz ASV, kur atkal bija Kēlera asistents Svarthmora koledžā. Viņš izdarīja pašnāvību 1940. gadā 37 gadu vecumā. Jau kādu laiku viņš bija cietis no depresijas un ārstējies profesionāli.
Pētījumi un galvenās idejas
Dunkera galvenais ieguldījums psiholoģijā saistīts ar problēmu risināšanas procesu un ar to saistīto psiholoģisko barjeru — īpaši jēdzienu, kuru mūsdienu literatūrā sauc par funkcionālo fiksāciju (angļu val.: functional fixedness). Viņš pētīja, kā cilvēki reizēm nespēj izmantot priekšmetus neierastā vai inovatīvā veidā, jo tie tiek uztverti tikai savā ierastajā funkcijā.
Viens no labi zināmiem piemēriem, kas bieži tiek saistīts ar Dunkera darbiem un ar problēmu risināšanas pētījumiem vispār, ir tā saucamais "sveces uzdevums" — uzdevums, kurā dalībniekam jāpiestiprina svece pie sienas tā, lai tā nedilstu uz galda, izmantojot tikai sveci, kastīti ar tapām un skavotāju. Uzdevums demonstrē, kā priekšmeta ierastā uztvere (piem., kastīte kā papīra kastes funkcija) var traucēt atrast radošu risinājumu (kastīti izmanto kā plauktiņu).
Dunkera raksti un pieeja uzsvēra redzesloka pārstrukturēšanas nozīmi — tas ir, spēju pārskatīt problēmas elementus un to attiecības tā, lai rastos jauna, efektīva risināšanas stratēģija. Viņa darbi veicināja izpratni par insaitu (pēkšņu problēmas risinājuma izgaismošanos) un par to, kā psiholoģiskie faktori ietekmē radošumu un novatorisku domāšanu.
Publicējumi un ietekme
Lai gan daļa no Dunkera darbu materiāliem tika publicēti pēc viņa nāves, viņa raksts "On Problem Solving" tika izdots posthumously 1945. gadā un ilgtermiņā kļuvis par klasisku tekstu problēmu risināšanas pētījumos. Viņa idejas ietekmēja gan geštalta skolas turpinātājus, gan vēlākās kognitīvās psiholoģijas un radošuma pētījumu virzienus. Mūsdienās "Dunkera sveču uzdevums" un jēdziens par funkcionālo fiksāciju ir bieži lietoti eksperimentos un pedagoģiskajās demonstrācijās, lai parādītu, kā domāšanas ieradumi var ierobežot risinājumu meklēšanu.
Personīgā dzīve un mantojums
Dunkera biogrāfija iezīmē arī smagas personīgas traģēdijas: padomju laika politiskie satricinājumi un izsūtīšana no Vācijas, sekojot nacistu varai, izjauca viņa akadēmisko karjeru. Pēc migrācijas viņš turpināja strādāt akadēmiskā vidē, bet cieta no ilgstošas depresijas, kas galu galā noveda pie pašnāvības 1940. gadā. Neskatoties uz īso mūžu, Dunkera darbi atstājuši noturīgu pēdas pētniecībā par problēmu risināšanu, insaitu un radošo domāšanu, un viņa koncepcijas joprojām tiek izmantotas izglītībā un pētniecībā.
Sasniegumi
Dunkers radīja terminu "funkcionālā fiksitāte vizuālajā uztverē un problēmu risināšanā". Tas apraksta grūtības, kas rodas problēmas daļas dēļ, kurai parasti ir fiksēta funkcija. Problēmā fiksētā funkcija ir jāmaina, lai sasniegtu uztveri vai risinājumu.
Viņa "sveču problēmā" situāciju definēja šādi priekšmeti: kastīte ar svecēm, kastīte ar īkšķu piespraudēm un sērkociņu grāmatiņa. Uzdevums bija piestiprināt sveces pie sienas bez papildu elementiem. Šīs problēmas sarežģītība izriet no sveču kastes funkcionālās fiksācijas. Problēmā tā ir trauks, bet risinājumā tā jāizmanto kā plaukts.
Citi šāda veida problēmu piemēri ir šādi:
- kā daļa no svārsta jāizmanto elektromagnēts.
- koka zars jāizmanto kā instruments
- ķieģelis jāizmanto papīra svars
- jāatrod cita vārda nozīme, kas atšķiras no teikuma kontekstā esošās nozīmes.
Sveču problēma (Karl Duncker, 1945).
Meklēt