Titāna ezeri
Saturna Mēness Titāna ezeri ir veidoti no šķidra metāna. Ezerus atklāja Cassini-Huygens kosmiskā zonde. Lielākos ezerus dēvē par jūrām (maria), bet mazākos - par ezeriem (lacūs).
Iespējams, ka uz Titāna ir šķidrā metāna jūras, un pirmo reizi tas tika ierosināts pēc Voyager 1 un Voyager 2 informācijas izlasīšanas, kas liecināja, ka uz Titāna ir bieza atmosfēra, kas var uzturēt ezerus, taču precīzi pierādījumi netika atrasti līdz 1995. gadam, kad Hubble teleskopa un citu teleskopu attēli jau parādīja dažus pierādījumus par šķidro metānu, iespējams, ezeros vai planētas mēroga okeānos, līdzīgi okeāniem uz Zemes.
Cassini misija pierādīja, ka uz Titāna ir šķidri ezeri, taču ne sākumā. Kad 2004. gadā zonde ieradās Saturna sistēmā, zinātnieki cerēja, ka ogļūdeņražu ezeri vai okeāni varētu būt redzami no virsmas atstarotajā saules gaismā, taču nekādi atspulgi netika atrasti.
Zinātnieki joprojām uzskatīja, ka šķidrais etāns un metāns tiks atrasts netālu no Titāna poliem, kur viņi gaidīja daudz šķidruma. Titāna dienvidu polā pirmais identificētais ezers bija liels tumšs apgabals ar nosaukumu Ontario Lacus, kas, iespējams, radies lietus rezultātā, jo šajā apgabalā bieži redzami mākoņi. Radara attēlos pie pola tika identificēta arī iespējama krasta līnija. Kad 2006. gada 22. jūlijā Huygens-Cassini zonde, kas lidoja garām planētai, ar tās radaru tika uzņemti planētas ziemeļu daļas (kas bija ziemas periodā) attēli, uz virsmas ziemeļu polā netālu no tās tika konstatēti vairāki lieli, gludi apgabali. Pamatojoties uz šiem datiem, 2007. gada janvārī zinātnieki paziņoja par "galīgiem pierādījumiem, ka uz Saturna mēness Titāna ir metāna piepildīti ezeri". Cassini-Huygens komanda nolēma, ka gludie apgabali ir ogļūdeņražu ezeri, kurus viņi bija meklējuši, pirmie ezeri, kas atrasti ārpus Zemes. Dažās ielejās, šķiet, ir upes.
Satelīts nespēja parādīt attēlus, kuros redzami ezeri, kas pārvietojas vējā. Liels mitrums un metāna mākoņi pie Titāna virsmas varētu liecināt par iztvaikošanu no ezeriem. Ezeri aizņem 0,002-0,02 % no Titāna virsmas.
Cassini-Huygens zondes lidojums notika 2007. gada februārī, ar radaru un fotokameru uzņemtas dažas lielas teritorijas ziemeļu polā, kas varētu būt lielas šķidrā metāna un/vai etāna zonas, tostarp viena jūra, kuras platība pārsniedz 100 000 km² (lielāka par Augšupes ezeru), un vēl viena teritorija, kas pēc lieluma līdzinās Kaspijas jūrai. Attēlos, kas 2007. gada oktobrī uzņemti netālu no Titāna dienvidu pola, redzamas līdzīgas, bet daudz mazākas teritorijas, kas izskatās pēc ezeriem.
Cassini-Huygens zonde 2007. gada decembrī pielidoja ļoti tuvu Titānam un infrasarkanā starojuma diapazonā uzņēma virsmas ķīmisko vielu attēlus, kā arī atklāja Ontario Lacus ezeru netālu no dienvidu poliem. Zinātnieki, pētot infrasarkanos attēlus, nolēma, ka vienā vai vairākos no lielajiem ezeriem, kas redzami Saturna mēness Titāna attēlos, patiešām ir šķidrums un ka šo šķidrumu veido ogļūdeņraži. Uz Titāna ir atrasts arī etāns. Šī misija pierāda, ka Titāns ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras virsmas ir šķidrums. Ezeri padara Titānu par ļoti svarīgu planētu meteoroloģijas pētījumiem. Uz Titāna notiek šķidrumu, gāzu un temperatūras mijiedarbība. Tam vajadzētu palīdzēt laikapstākļu prognozēšanas zinātnē.
Ezeri netika atrasti netālu no Titāna centra, kas tika pētīts 2005. gada 14. janvārī. Tur nolaidās Huygens-Cassini zondes daļa. Zondes uzņemtajos attēlos, kad tā nokrita, nebija redzami atklāti šķidruma apgabali, bet bija redzamas izžuvušas upes. Sākotnēji tika uzskatīts, ka tumšie apgabali netālu no Titāna centra varētu būt šķidras vai darvai līdzīgas vielas ezers, taču zondei piezemējoties uz tumšā apgabala, tas ir ciets bez šķidruma. Ierīce, ko dēvē par penetrometru, izpētīja virsmu, zondei piezemējoties, un šķita, ka tā atradusi slapjus mālus. Zinātnieki uzskata, ka penetrometrs, iespējams, ir piezemējies uz liela oļa, un viņi apgalvo, ka virsma ir līdzīga no ledus veidotām smiltīm. Attēlos, kas uzņemti pēc zondes nolaišanās, redzams liels plakans apgabals, ko klāj oļi. Iespējams, ka oļi ir veidoti no ūdens ledus un ir daļēji noapaļoti, kas norāda uz šķidrumiem.
2008. gada 13. februārī zinātnieki paziņoja, ka Titānu polārajos ezeros ir "simtiem reižu vairāk dabasgāzes un citu ogļūdeņražu nekā visā zināmajā dabasgāzes krājumā uz Zemes". Tuksneši netālu no planētas centra nav šķidri, taču tajos ir vairāk organisko vielu nekā uz Zemes. 2008. gada jūnijā "Cassini" redzamās un infrasarkanās gaismas kartēšanas spektrometrs neapšaubāmi apstiprināja šķidrā etāna klātbūtni kādā ezerā Titāna dienvidu puslodē.
Prognozes par Titāna mākoņiem liecina, ka Saturna gada laikā šķidrums pārvietojas no ekvatora uz poliem mākoņos un krīt lietus veidā.
Hjūgensa nolaišanās laikā uzņemts Titāna attēls, kurā redzami kalni, upes un pludmales.
Ligeia Mare un Lielā ezera lielums.
Šķidrā etāna, metāna un slāpekļa ezeri. Zilā un brūnā krāsā. Fotogrāfijas Krakena Mare, lielais ezers apakšējā kreisajā pusē, ir divreiz lielāks, nekā redzams šeit.
Titānu ezeru un jūru nosaukumi
Titānijas jūras (lielas ogļūdeņražu jūras) ir nosauktas Zemes jūras briesmoņu vārdā.
| Nosaukums | Platums | Ģeogrāfiskais garums | Diametrs (km) | Nosaukuma avots |
| 68.0N | 310.0W | 1,170.0 | Krakens, Ziemeļvalstu jūras briesmonis. | |
| Ligeia Mare | 79.0N | 248.0W | 500.0 | Ligeja, viena no sirēnām, grieķu briesmoņi |
Uzskata, ka apgabali ar nosaukumu Lacus ir metāna ezeri. Tie ir nosaukti pēc ezeriem uz Zemes.
| Nosaukums | Platums | Ģeogrāfiskais garums | Diametrs (km) | Nosaukuma avots |
| Abaya Lacus | 73.17N | 45.55W | 65.0 | Abaja ezers, Etiopija |
| Bolsena Lacus | 75.75N | 10.28W | 101.0 | Bolsenas ezers, Itālija |
| Feia Lacus | 73.7N | 64.41W | 47.0 | Feia ezers, Brazīlija |
| Koitere Lacus | 79.4N | 36.14W | 68.0 | Koitere, Somija |
| Mackay Lacus | 78.32N | 97.53W | 180.0 | Mackay ezers, Austrālija |
| Mývatn Lacus | 78.19N | 135.28W | 55.0 | Mīvatna, Islande |
| Neagh Lacus | 81.11N | 32.16W | 98.0 | Lough Neagh, Ziemeļīrija |
| Oneida Lacus | 76.14N | 131.83W | 51.0 | Oneida ezers, ASV |
| Ontario Lacus | 72.0S | 183.0W | 235.0 | |
| Sotonera Lacus | 76.75N | 17.49W | 63.0 | Sotonera ezers, Spānija |
| Sparrow Lacus | 84.3N | 64.7W | 81.4 | Sparrow Lake, Kanāda |
| Waikare Lacus | 81.6N | 126.0W | 52.5 | Waikare ezers, Jaunzēlande |
Metāna ezeri uz Titāna: Cassini radara attēls, 2006
Saistītās lapas
- Saules sistēma
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir kosmiskā zonde Cassini-Huygens?
A: Kosmosa zonde Cassini-Huygens ir NASA, Eiropas Kosmosa aģentūras (ESA) un Itālijas Kosmosa aģentūras (ASI) kopīga misija, kas tika palaista 1997. gadā, lai pētītu Saturnu un tā mēness. Tā ir atbildīga par šķidra metāna ezeru atklāšanu uz Titāna, viena no Saturna mēness.
J. Kā sauc lielākos ezerus uz Titāna?
A: Titāna lielākos ezerus sauc par marijām jeb jūrām.
J: Kā zinātnieki pirmo reizi secināja, ka uz Titāna ir šķidrā metāna jūras?
A: Zinātnieki pirmo reizi secināja, ka uz Titāna ir šķidra metāna jūras, kad izlasīja Voyager 1 un Voyager 2 datus, kas liecināja, ka uz Titāna ir bieza atmosfēra, kurā var veidoties ezeri. Tomēr tikai 1995. gadā tika atrasti galīgi pierādījumi, kad ar tādiem teleskopiem kā Hubble uzņemtie attēli parādīja, ka šķidrais metāns varētu būt bijis ezeros vai planētas okeānos, kas līdzīgi Zemes okeāniem.
J: Kad "Cassini" programma pierādīja, ka uz Titāna ir šķidri ezeri?
A: "Cassini" misija pierādīja, ka uz Titāna ir šķidri ezeri, kad 2007. gada janvārī tā lidoja garām Titānam un ar radaru uzņēma tā dienvidu polu, atklājot lielu tumšu apgabalu, ko sauca par Ontario Lacus - iespējams, lietus mākoņu apgabalu -, un iespējamu krasta līniju.
J: Kādas ķīmiskās vielas ir atrastas Titāna polārajos ezeros?
A: Zinātnieki, pētot Cassini-Huygens zondes uzņemtos infrasarkanā starojuma attēlus, ir atklājuši, ka viens vai vairāki no lieliem Titāna polārajiem ezeriem satur ogļūdeņražus, piemēram, etānu un metānu.
J: Cik daudz ūdens klāj Titāna virsmu?
A: Saskaņā ar datiem, kas iegūti, 2007. gada decembrī aplidojot zondi Cassini-Huygens, ūdens klāj 0,002-0,02% Titāna virsmas.
J: Pamatojoties uz datiem, kas iegūti no Huygens-Cassinis nolaišanās vietas netālu no Titāna centra, kāda, pēc zinātnieku domām, ir šī vieta?
A: Zinātnieki uzskata, ka netālu no Titāna centra varētu būt slapjš māls, jo Huygens-Cassinis nolaišanās vietā savāktie dati neuzrāda atklātas šķidruma vietas, taču tajos bija redzamas izžuvušas upes un liela līdzena teritorija, ko klāj ūdens ledus ieži, kas liecina, ka šajā vietā kādreiz ir bijuši šķidrumi.
