Titāna ezeri: ogļūdeņražu (metāns, etāns) ezeri un jūras uz Saturna mēness
Titāna ezeri: šķidra metāna un etāna jūras uz Saturna mēness — Cassini pierādījumi, ogļūdeņražu upes un noslēpumaina ārpasaules hidrosfēra
Saturna Mēness Titāna ezeri ir veidoti galvenokārt no šķidriem ogļūdeņražiem — metāna un etāna — ar papildu šķīdušiem slāpekļa un organiskajiem savienojumiem. Ezerus un jūras atklāja un detalizēti pētīja Cassini-Huygens misija. Lielākos šos ūdeņu laukumus zinātniskā nosaukumā dēvē par jūrām (maria), bet mazākos — par ezeriem (lacūs).
Atklāšana un sākotnējie pierādījumi
Ideja, ka uz Titāna varētu pastāvēt šķidri ogļūdeņraži radās jau pēc Voyager 1 un Voyager 2 datiem, kas parādīja blīvu atmosfēru, kas teorētiski spēj uzturēt virsmas šķidrumus. Taču skaidri pierādījumi par ezeriem trūka līdz 1995. gadam, kad Hubble teleskops un citi teleskopi sāka sniegt aizvien vairāk pazīmju par iespējamiem šķidrajiem reģioniem — pirmajām nojautām, kas vēlāk apstiprinājās ar Cassini datiem.
Cassini-Huygens misijas ieguldījums
Cassini ieradās Saturna sistēmā 2004. gadā, un zinātnieki cerēja redzēt atstarojumus no ogļūdeņražu ezeriem saules gaismā. Tomēr sākotnēji ogļūdeņražu virsmas atspulgi netika viegli pamanāmi, jo Titāna bieza atmosfēra slāpē redzamo spektru. Ar laiku, veicot radara, infrasarkanos un cita veida novērojumus, Cassini komanda tomēr noteica, ka daži gludie tumšie apgabali ir šķidru ogļūdeņražu uzkrājumi.
Zinātnieki jau iepriekš paredzēja, ka šķidrais etāns un metāns visbiežāk atradīsies netālu no Titāna poliem, un novērojumi to apstiprināja. Dienvidu polā pirmais lielākais noteiktais ūdenslīdzīgais laukums bija tumšais apgabals Ontario Lacus, kas, šķiet, veidojies lietus rezultātā — šajā reģionā bieži tika novēroti mākoņi. Ar radara attēliem pie pola identificēja arī iespējamu krasta līniju.
Huygens-Cassini veiktais pārlidojums 2006. gada 22. jūlijā ar radaru nodrošināja attēlus ziemeļu polā (tajā brīdī ziemas periodā), kuros bija redzami vairāki lieli, gludi apgabali. Pamatojoties uz šiem un citiem datiem, 2007. gada janvārī zinātnieki paziņoja par "galīgiem pierādījumiem, ka uz Saturna mēness Titāna ir metāna piepildīti ezeri". Cassini-Huygens komanda noteica, ka daudzi no gludajiem laukumiem ir tieši ogļūdeņražu ezeri — pirmie zināmie ezeri, atrasti ārpus Zemes. Dažās ielejās tika novērotas arī upju gultnes, kas savieno ezerus.
Ezeru izplatība, sastāvs un izmēri
Satelīta novērojumi rāda, ka Titāna ezeri galvenokārt koncentrējas pie poliem, sevišķi ziemeļu puslodē, kur atradās vairāk un lielāki baseini. Ezeri aizņem aptuveni 0,002–0,02 % no Titāna virsmas kopējās platības. Novērojumi liecina, ka šie ūdeņi ir ogļūdeņražu maisījumi — galvenokārt metāns un etāns — ar iespējamu slāpekļa un smalku organisko vielu saturu.
2007. gada februārī, ar radaru un optiskajiem instrumentiem tika uzņemti lieli ziemeļu polārie attēli, kuros identificēja plašas šķidruma zonas, tostarp viena jūra ar platību, kas pārsniedz 100 000 km² (tā ir lielāka par Augšupes ezeru), un vēl viena teritorija, kuras izmēri līdzinājās Kaspijas jūrai. Šie lieli baseini ir zināmi ar nosaukumiem kā Kraken Mare, Ligeia Mare un Punga Mare — Kraken Mare ir no tiem lielākais.
Daži Titāna ezeri izrādījās visai dziļi — radara signālu analīze un spektrālās pazīmes ļāva secināt, ka daļu ezeru dziļums var sasniegt daudzas desmitiem un pat dažus simtus metru (tādējādi tie ir ievērojami, salīdzinot ar daudzām Zemes ezeru sistēmām). Dziļumu novērtēšanā izmantoja gan radaru atspoguļojumus, gan citus instrumentus.
Virsmu un hidrologijas atziņas
Cassini misijas 2007. gada lidojumi, kā arī decembra mērījumi, kad zonde infrasarkanā diapazonā uzņēma virsmas ķīmisko sastāvu attēlus, deva pierādījumus, ka Ontario Lacus un vairāki ziemeļu ezeri satur reālu šķidrumu. Analīze norādīja, ka šie šķidrumi sastāv no ogļūdeņražiem, un tajos ir atrasts arī etāns. Šie dati pārliecinoši apstiprināja, ka Titāns ir vienīgā zināmā pīkstošā (no Saules sistēmas objektu viedokļa) planēta, uz kuras virsmas pastāv stabilas šķidruma masas ārpus Zemes.
Huygens zondes nolaidās 2005. gada 14. janvārī reģionā, kas atrodas tuvāk Titāna ekvatoram (ekvatora apgabals). Nolaišanās vietā paša zondes kamerās nebija redzami atklāti šķidraji ezeri; redzamas bija izžuvušas upes un noapaļoti oļi, kas liecina par agrāku šķidrumu darbību. Sākotnēji tumšie reģioni ekvatora tuvumā tika interpretēti kā iespējami šķidru ogļūdeņražu veidojumi vai pat darvai līdzīgas vielas (darvai līdzīgas), tomēr, kad Huygens tiešā tuvumā piezemējās, virsma izrādījās cieta (ciets). Zondes penetrometrs (penetrometrs) atklāja virsmas īpašības, kas līdzinājās slapjiem māliem (mālus), taču vēlākie novērojumi ļāva pieņemt, ka daļa virsmas apgabalu varbūt sastāv no noapaļotiem oļiem, iespējams, izveidotiem no ūdens ledus (ledus veidotām smiltīm).
Apjoms, ķīmija un klimatiskās sakarības
2008. gada 13. februārī zinātnieki paziņoja, ka Titāna polārajos ezeros varētu būt "simtiem reižu vairāk dabasgāzes un citu ogļūdeņražu" nekā visā zināmajā Zemes dabasgāzes rezervē. Tas akcentē Titānu kā nozīmīgu ogļūdeņražu rezervuāru un interesantu laboratoriju organiskai ķīmijai. Savukārt tuksnešiem ekvatoriālajos apgabalos nav šķidrumu, bet tie satur daudz vairāk organisko vielu nekā vidēji uz Zemes — tas liek domāt par intensīvām virsmas un atmosfēras organiskajām reakcijām.
2008. gada jūnijā Cassini redzamās un infrasarkanās gaismas kartēšanas spektrometrs (VIMS) neapšaubāmi apstiprināja šķidrā etāna klātbūtni kādā ezerā Titāna dienvidu puslodē. Tas bija viens no svarīgākajiem ķīmiskajiem apstiprinājumiem par ogļūdeņražu sastāvu.
Atmosfēras dinamika un Titāna sezonalitāte (Saturna gada ilgums ir apmēram 29,5 Zemes gadus) nosaka, ka šķidrums un mākoņi migrē virsmas un atmosfēras ciklā līdzīgi Zemes hidroloģiskajam ciklam: prognozes par Titāna mākoņiem liecina, ka Saturna gada laikā šķidrums pārvietojas no ekvatora uz poliem, uzkrājas polālos ezeros un reizēm krīt lietus veidā.
Nozīme un nākotnes izpēte
Titāna ezeri ir būtiski meteoroloģijas, ģeoloģijas un organiskās ķīmijas studijām — tie demonstrē pilnīgi atšķirīgu šķidruma ciklu, kur kā šķidrums ir ogļūdeņraži, nevis ūdens. Šī sistēma ļauj pētniekiem salīdzināt procesus dažādos solventos un labāk izprast prebiotisku ķīmiju, kas var notikt citos apstākļos.
Nākotnē ir plānotas un tiek izskatītas vairākas misiju idejas, kas tieši pētītu Titāna ezerus — no orbītālām un lidojošām iekārtām līdz īpaši izstrādātiem nosēžamiem kuģiem vai pat niršanas ierīcēm jūrās. Piemēram, NASA plānotā rotorkvadricikla misija Dragonfly paredzēta Titāna plašāka izpētei no 2020. gadu beigām/2027. gada laika posma, bet priekšlikumi par ezeru landeriem vai "pirmo kuģi" Titāna jūrā ir bijuši un tiek aktīvi apspriesti starptautiskā zinātniskā kopienā.
Kopsavilkums
Titāna ezeri ir unikāla parādība Saules sistēmā — tie ir šķidri ogļūdeņražu baseini, galvenokārt pie poliem, kas demonstrē klimata, nogulumu un ķīmijas mijiedarbību pilnīgi citā solventā nekā Zemes ūdens. Cassini-Huygens misijas novērojumi sniedza pārliecinošus pierādījumus par šo ezeru pastāvēšanu, sastāvu un dinamiku, atverot jaunas iespējas izpratnei par organiskajām un klimatiskajām procesos ārpus Zemes.
Hjūgensa nolaišanās laikā uzņemts Titāna attēls, kurā redzami kalni, upes un pludmales.
Ligeia Mare un Lielā ezera lielums.
Šķidrā etāna, metāna un slāpekļa ezeri. Zilā un brūnā krāsā. Fotogrāfijas Krakena Mare, lielais ezers apakšējā kreisajā pusē, ir divreiz lielāks, nekā redzams šeit.
Titānu ezeru un jūru nosaukumi
Titānijas jūras (lielas ogļūdeņražu jūras) ir nosauktas Zemes jūras briesmoņu vārdā.
| Nosaukums | Platums | Ģeogrāfiskais garums | Diametrs (km) | Nosaukuma avots |
| 68.0N | 310.0W | 1,170.0 | Krakens, Ziemeļvalstu jūras briesmonis. | |
| Ligeia Mare | 79.0N | 248.0W | 500.0 | Ligeja, viena no sirēnām, grieķu briesmoņi |
Uzskata, ka apgabali ar nosaukumu Lacus ir metāna ezeri. Tie ir nosaukti pēc ezeriem uz Zemes.
| Nosaukums | Platums | Ģeogrāfiskais garums | Diametrs (km) | Nosaukuma avots |
| Abaya Lacus | 73.17N | 45.55W | 65.0 | Abaja ezers, Etiopija |
| Bolsena Lacus | 75.75N | 10.28W | 101.0 | Bolsenas ezers, Itālija |
| Feia Lacus | 73.7N | 64.41W | 47.0 | Feia ezers, Brazīlija |
| Koitere Lacus | 79.4N | 36.14W | 68.0 | Koitere, Somija |
| Mackay Lacus | 78.32N | 97.53W | 180.0 | Mackay ezers, Austrālija |
| Mývatn Lacus | 78.19N | 135.28W | 55.0 | Mīvatna, Islande |
| Neagh Lacus | 81.11N | 32.16W | 98.0 | Lough Neagh, Ziemeļīrija |
| Oneida Lacus | 76.14N | 131.83W | 51.0 | Oneida ezers, ASV |
| Ontario Lacus | 72.0S | 183.0W | 235.0 | |
| Sotonera Lacus | 76.75N | 17.49W | 63.0 | Sotonera ezers, Spānija |
| Sparrow Lacus | 84.3N | 64.7W | 81.4 | Sparrow Lake, Kanāda |
| Waikare Lacus | 81.6N | 126.0W | 52.5 | Waikare ezers, Jaunzēlande |
Metāna ezeri uz Titāna: Cassini radara attēls, 2006
Saistītās lapas
- Saules sistēma
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir kosmiskā zonde Cassini-Huygens?
A: Kosmosa zonde Cassini-Huygens ir NASA, Eiropas Kosmosa aģentūras (ESA) un Itālijas Kosmosa aģentūras (ASI) kopīga misija, kas tika palaista 1997. gadā, lai pētītu Saturnu un tā mēness. Tā ir atbildīga par šķidra metāna ezeru atklāšanu uz Titāna, viena no Saturna mēness.
J. Kā sauc lielākos ezerus uz Titāna?
A: Titāna lielākos ezerus sauc par marijām jeb jūrām.
J: Kā zinātnieki pirmo reizi secināja, ka uz Titāna ir šķidrā metāna jūras?
A: Zinātnieki pirmo reizi secināja, ka uz Titāna ir šķidra metāna jūras, kad izlasīja Voyager 1 un Voyager 2 datus, kas liecināja, ka uz Titāna ir bieza atmosfēra, kurā var veidoties ezeri. Tomēr tikai 1995. gadā tika atrasti galīgi pierādījumi, kad ar tādiem teleskopiem kā Hubble uzņemtie attēli parādīja, ka šķidrais metāns varētu būt bijis ezeros vai planētas okeānos, kas līdzīgi Zemes okeāniem.
J: Kad "Cassini" programma pierādīja, ka uz Titāna ir šķidri ezeri?
A: "Cassini" misija pierādīja, ka uz Titāna ir šķidri ezeri, kad 2007. gada janvārī tā lidoja garām Titānam un ar radaru uzņēma tā dienvidu polu, atklājot lielu tumšu apgabalu, ko sauca par Ontario Lacus - iespējams, lietus mākoņu apgabalu -, un iespējamu krasta līniju.
J: Kādas ķīmiskās vielas ir atrastas Titāna polārajos ezeros?
A: Zinātnieki, pētot Cassini-Huygens zondes uzņemtos infrasarkanā starojuma attēlus, ir atklājuši, ka viens vai vairāki no lieliem Titāna polārajiem ezeriem satur ogļūdeņražus, piemēram, etānu un metānu.
J: Cik daudz ūdens klāj Titāna virsmu?
A: Saskaņā ar datiem, kas iegūti, 2007. gada decembrī aplidojot zondi Cassini-Huygens, ūdens klāj 0,002-0,02% Titāna virsmas.
J: Pamatojoties uz datiem, kas iegūti no Huygens-Cassinis nolaišanās vietas netālu no Titāna centra, kāda, pēc zinātnieku domām, ir šī vieta?
A: Zinātnieki uzskata, ka netālu no Titāna centra varētu būt slapjš māls, jo Huygens-Cassinis nolaišanās vietā savāktie dati neuzrāda atklātas šķidruma vietas, taču tajos bija redzamas izžuvušas upes un liela līdzena teritorija, ko klāj ūdens ledus ieži, kas liecina, ka šajā vietā kādreiz ir bijuši šķidrumi.
Meklēt