Pakistānas konstitucionālā monarhija (1947–1956) — Sadraudzības karaliste

Iepazīstiet Pakistānas konstitucionālo monarhiju (1947–1956) — Sadraudzības karalistes rašanos, monarha lomu un pāreju uz republiku 1956. gadā.

Pakistānas monarhija bija Pakistānas valdīšanas forma no 1947. līdz 1956. gadam. Saskaņā ar šo sistēmu Pakistāna bija neatkarīga Sadraudzības karaliste, kuras valsts galva bija iedzimts konstitucionāls monarhs. Šis monarhs bija Apvienotās Karalistes monarhs, un tas bija kopīgs arī ar vairākām citām valstīm. Monarha loma bija noteikta konstitūcijā. Lielāko daļu monarha pienākumu pildīja Pakistānas ģenerālgubernators.

Izveide un juridiskais pamats

Pakistānas monarhija tika izveidota ar 1947. gada Indijas Neatkarības aktu. Ar šo aktu Apvienotās Karalistes parlaments sadalīja Britu Indiju divās jaunās valstīs: Indija un Pakistāna, un katra no tām kļuva par neatkarīgu konstitucionālu monarhiju. Troņa mantošana Pakistānā, tāpat kā Apvienotajā Karalistē, tika reglamentēta saskaņā ar 1701. gada Likumu par izlīgumu, — tas nozīmēja, ka monarhs bija tas pats personisks monarhs, kas valdīja Apvienotajā Karalistē un citās Sadraudzības valstīs.

Monarha loma praksē

Monarha loma Pakistānā bija galvenokārt ceremoniska un konstitucionāla. Reālās izpildvaras pilnvaras praktiski pildīja ģenerālgubernators, kurš tika uzskatīts par monarha pārstāvi un kurš pildīja funkcijas pēc vietējo ministru padomes padoma. Sākotnējā periodā, līdz tika nostiprinātas vietējās iestādes, ģenerālgubernatoram bija nozīmīga loma valsts iekšpolitikā un ārlietās.

Galvenie ģenerālgubernatori

• Muhammad Ali Jinnah — Pakistānas pirmais ģenerālgubernators (1947–1948), viens no neatkarības kustības līderiem.
• Khawaja Nazimuddin — ģenerālgubernators (1948–1951), vēlāk kļuva par premjerministru.
• Ghulam Muhammad — ģenerālgubernators (1951–1955), periodā, kad valsts piedzīvoja politiskas nevienlīdzības un konstitucionālas spriedzes.
• Iskander Mirza — pēdējais ģenerālgubernators (1955–1956), kurš vēlāk kļuva par pirmo prezidentu pēc republikas izveides.

Pāreja uz republiku

Laikā no atbrīvoties no koloniālā valdījuma un nostiprināt nacionālo suverenitāti, Pakistānā veidojās diskusijas par valsts konstitucionālo formu. 1956. gada 23. martā stājās spēkā jauna konstitūcija, ko sagatavoja Konstitucionālā asambleja, un tā atcēla monarhiju, oficiāli pārdēvējot valsti par Tautu Sadraudzības republiku un piešķirot valstij oficiālo nosaukumu Islāmiskā Republika Pakistāna. Šīs konstitūcijas pieņemšana bija svarīgs solis pilnīgā suverenitātes nostiprināšanā; Iskander Mirza pēc tam kļuva par pirmo valsts prezidentu.

Attiecības ar Sadraudzību un vēlākas izmaiņas

Pakistāna sākotnēji saglabāja saikni ar Sadraudzību kā neatkarīga karaliste. Vēlāk, pēc 1956. gada republikas izveides, valsts palika Sadraudzības locekle. 1971. gada beigās un 1972. gada sākumā, pēc Austrumu Pakistānas (tagad Bangladešas) sacelšanās un neatkarības, Pakistāna izstājās no Sadraudzības 1972. gadā, tolaik protestējot pret Starptautiskās kopienas attieksmi pret notikumiem. Pakistāna atkal pievienojās Sadraudzībai 1989. gadā.

Vēsturiskā nozīme

Periodu no 1947. līdz 1956. gadam raksturoja pāreja no koloniālās pārvaldes uz neatkarīgu valsts pārvaldību un konstitucionālām eksperimentācijām, kas galvenokārt bija vērstas uz valsts stabilizēšanu pēc plašām demogrāfiskām un politiskām pārmaiņām. Monarhijas periods bija īss, taču tas nodrošināja juridisku un starptautisku ietvaru valsts pirmajiem neatkarības soļiem, kam sekoja centieni izveidot ilgtermiņa konstitucionālo sistēmu un nacionālo identitāti.

Jautājumi un atbildes

J: Kāda bija Pakistānas administratīvā reģiona pārvaldes forma no 1947. līdz 1956. gadam?

J: Kas šajā laikā bija valsts vadītājs?

J: Kā tika izveidota Pakistānas monarhija?

J: Kā tika noteikta troņa pēctecība?

J: Kad Pakistāna pieņēma jaunu konstitūciju un kļuva par republiku?

Meklēt pēc burta