Mūzikas variācijas: definīcija, veidi un piemēri
Atklāj mūzikas variāciju definīciju, galvenos veidus un iedvesmojošus piemērus — no ornamentācijas un ritma maiņas līdz kontrapunktam, ar praktiskiem skaidrojumiem.
Mūzikā vārds variācija nozīmē atskaņot kādu skaņdarbu vai tēmu tā, lai saglabātu tās atpazīstamos elementus, bet vienlaikus mainītu to — pārveidojot notis, ritmu, harmoniju, tempu, instrumentāciju vai pievienojot ornamentus. Variācijas var būt gan vieglas ornamentācijas, gan radikālas pārveides, kas pārvērš tēmu citā raksturā, saglabājot tikai tās kodolu.
Kā variēt tēmu — galvenās iespējas
Ir daudz veidu, kā variēt melodiju vai mūzikas materiālu. Dažas no biežāk izmantotajām tehnikām:
- Tempo un rakstura maiņa — tēma var tikt atskaņota ātrāk, lēnāk vai citādā dejiskā raksturā.
- Ornamentācija un detaļas — pievienojot papildu izšūpojumus, trillerus vai citus izrotājumus (salīdzināmi ar terminu skaļus un līdzenus).
- Oktaavu pārvietošana — melodija atskaņota citā reģistrā (oktāvās), kas maina skanējuma iespaidu.
- Harmonijas pārveide — var mainīt akordu secību, pievienot modulācijas vai izmantot alternatīvas akordu rindas (harmoniju).
- Ritma pārkārtojumi — cita metruma, sinkopu vai ritmisku figūru izmantošana (ritmu).
- Instrumentācija un timbra maiņa — tēma var būt solista izpildījumā, orķestra tutti vai aranžēta citam instrumentam.
- Kontrapunkts un polifonija — tēmas kombinēšana vairākās balss līnijās vai tās sadalīšana polifonā struktūrā (kontrapunkts).
Konkrētas variāciju tehnikas
- Diminūcija un augmentācija — melodijas notu garumu samazināšana vai palielināšana (piem., ātrāki vai lēnāki ritmiskie modeļi).
- Inversija — melodijas virziens tiek apgriezts (kāpumi kļūst par kritumiem un otrādi).
- Retrogrāde — tēma atskaņota no beigām uz sākumu.
- Tematiska secība — īsi melodiski motīvi atkārtojas dažādos toņu līmeņos vai harmonijās.
- Harmoniskā substitūcija — vietā, kur sākotnēji bija gaidāms konkrēts akords, izmantots cits, radot jaunu krāsu.
Formas, vēsture un labi pazīstami piemēri
Variāciju forma ir viena no vecākajām mūzikas izteiksmes metodēm — jau baroka laikā plaši izmantoja passacaglia un chaconne (grundbass variācijas), kur atkārtojošai zemai partijai seko dažādas pārklājuma variācijas. Klasicisma un romantisma laikmetā tradīcija attīstījās līdz lieliem variāciju cikliem.
Vēsturē un literatūrā var minēt vairākus slavenus piemērus:
- Johann Sebastian Bach — Goldberg Variations, BWV 988 (pilns variāciju cikls ar kontrapunktālām un tehniskām pārveidēm).
- Ludvigs van Beethovens — Diabelli Variations, Op. 120 (plašs variāciju cikls uz vienkāršu tematu).
- Wolfgang Amadeus Mozart — "Twelve Variations on 'Ah! vous dirai-je, maman'", K. 265 (variācijas uz tautas melodiju).
- Johannes Brahms — Variations on a Theme by Haydn, Op. 56a (labas harmoniskās un tēmas attīstības piemērs).
- Edward Elgar — Enigma Variations, Op. 36 (katra variācija raksturo konkrētu personu vai raksturu).
- Sergejs Rachmaninovs — Rhapsody on a Theme of Paganini, Op. 43 (koncerts/variāciju forma kombinācijā ar virtuozitāti).
- Feliks Mendelssohn — Variations sérieuses, Op. 54 (piezīmēts klavierdarbs ar dramatisku attīstību).
- Benjamin Britten — The Young Person's Guide to the Orchestra (variācijas uz Purcella tēmu, izmantojot dažādu grupu raksturošanu).
Kur variācijas tiek izmantotas mūsdienās
Variācijas ir dzīva prakse arī populārā mūzikā, džezā (improvizācijas un tēmas attīstība), folkmūzikā un kinomūzikā (tematiska attīstība atbilstoši sižetam). Tās ir izglītības līdzeklis — studenti mācās stilistiskas variācijas, improvizāciju un harmonisku radošumu.
Praktiski padomi komponistiem un klausītājiem
- Klausītājam: pievērsiet uzmanību, kas nemainās — atpazīstamais motīvs vai harmoniskā struktūra bieži vien ir tas, kas padara variāciju par saistītu kopumu.
- Komponistam: eksperimentējiet ar vienu tehniku vienlaikus (piem., tikai ritma maiņa), pēc tam kombinējiet vairākus elementus, lai radītu kontrastu un vienotību.
Kopsavilkumā, variācijas ir universāla mūzikas metode — tās ļauj radoši pārveidot pazīstamas idejas, saglabājot saikni ar sākotnējo materiālu, vienlaikus radot jaunu, bagātinātu muzikālo pieredzi.
Vēsture mūzikā
Jau gadsimtiem ilgi komponisti mūzikā ir izmantojuši variācijas. Renesanses un baroka laikmetā komponisti rakstīja variācijas par īsu melodiju, kas tika atkārtota atkal un atkal. To sauca par gruntsbasu vai dažkārt par pasāgliju vai čakonu. Renesanses laikmeta komponistiem patika rakstīt arī tā sauktās divīzijas. Tas nozīmēja melodijas variēšanu, atskaņojot to, piemēram, divreiz ātrāk vai uz pusi ātrāk u. tml. tā, ka krotheti (ceturtdaļnotis) kļuva par minimām (pusnotīm) vai kvaveriem (astotdaļnotīm).
Džordžs Frīdrihs Hendelis sarakstīja slavenu variāciju kopumu klavesīnam "Harmoniskais kalējs", bet Johans Sebastians Bahs sarakstīja Goldberga variācijas, kas bija 30 variāciju kopums - ļoti garš skaņdarbs. Tas tika rakstīts kādam cilvēkam, kuram naktīs bija grūti aizmigt, tāpēc viņš lūdza savu klavesīnistu, kura vārds bija Goldbergs, spēlēt viņam.
Daudzi klasicisma, romantisma un 20. gadsimta klasiskās mūzikas periodu komponisti rakstīja variāciju kopas. Volfgangs Amadejs Mocarts sarakstīja vairākas, un viena no tām bija balstīta uz franču tautasdziesmu, ko mēs Lielbritānijā pazīstam kā "Twinkle, Twinkle, Little Star". Bēthovens sarakstīja vairākus brīnišķīgus variāciju komplektus. Daudzas no tām bija paredzētas klavierēm, taču viņš šo formu izmantoja arī citos skaņdarbos, piemēram, Devītās simfonijas lēnajā daļā. Šūberts bieži rakstīja variācijas par savu dziesmu melodijām.
Variacijas rakstīja arī Brahmss, Elgars, Šēnbergs un Britens.
Meklēt