Eižens Jochums (1902–1987) — vācu diriģents, Bruknera speciālists
Eižens Jochums (izrunā: OY-gen YO-ghum) (dzimis 1902. gada 1. novembrī Babenhauzenē, miris 1987. gada 26. martā) bija slavens vācu diriģents.
Jochums dzimis Babenhauzenē, netālu no Augsburgas, Vācijas dienvidos. Drīz vien viņš parādīja muzikālu talantu un jau astoņu gadu vecumā sāka spēlēt ērģeles dievkalpojumos. Viņš mācījās Augsburgas konservatorijā, pēc tam Minhenes Nacionālajā teātrī un Minhenē-Gladbahā. Viņš kļuva par diriģentu Ķīles operā, kur trīs gadu laikā diriģēja vairāk nekā 50 operas izrādes vairākās Vācijas pilsētās. Pēc tam, 1934. gadā, viņš sekoja Karlam Bēmam un Karlam Mukam kā Hamburgas Valsts operas diriģents. Tur viņš palika līdz 1949. gadam. Viņš bija arī viesdiriģents Amsterdamā kopā ar Concertgebouw orķestri un vēlāk kļuva par galveno diriģentu.
Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā Jochums kļuva par pirmo Bavārijas Radio simfoniskā orķestra galveno diriģentu. Viņš bieži diriģēja Londonā kopā ar Londonas Filharmonisko orķestri un Londonas Simfonisko orķestri. 1975. gadā LSO viņam piešķīra diriģenta laureāta titulu.
Viņš regulāri uzstājās Zalcburgā un no 1953. gada arī Baireitā. Pirmā opera, ko viņš tur diriģēja, bija Vāgnera "Tristans un Izolde".
Jochumu īpaši atceras ar viņa silto, romantisko Antona Bruknera simfoniju izpildījumu. Viņš bieži diriģēja Baha pasijas un tādu komponistu kā Bēthovena, Brāmsa, Mocarta, Haidna, Šūmaņa, Vāgnera un Karla Orfa mūziku.
Jochums nomira Minhenē, Vācijā, 84 gadu vecumā.
Detalizētāks pārskats un nozīmīgākie aspekti
Eižens Jochums bija viens no 20. gadsimta nozīmīgākajiem vācu diriģentiem, īpaši atzīts par autoritatīvu un emocionāli dziļu Antona Bruknera simfoniju interpretāciju. Viņa māksla apvienoja strukturālu skaidrību ar plašu rokrakstu dinamiku un “romantisku” siltumu, kas daudzus klausītājus ir uzrunājis gan koncertzālēs, gan ierakstos.
Agrīnajos gados Jochuma muzikālā izglītība bija vispusīga — ērģeļu spēle baznīcas repertuārā deva viņam izpratni par polyfoniju un grandiozu tembru izmantojumu, kam vēlāk pievienojās padziļinātas studijas operas un orķestra repertuārā. Viņa darbā operā — īpaši Hamburgā — Jochums attīstīja jutību pret vokālo izteiksmi un dramatisko tempi, kas atspoguļojās arī sinfoniskajos uzstādījumos.
Karjerā svarīgas bija vairākas ilgtermiņa saistības: Hamburgas Valsts opera, viesdiriģēšana un vēlāk līdera loma Amsterdamas Concertgebouw kontekstā, kā arī galvenā diriģenta posteņa ieņemšana Bavārijas Radio simfoniskajā orķestrī. Pateicoties šīm pozīcijām, Jochumam bija plašas iespējas veidot repertuāru, ietekmēt orķestra skanējumu un veidot ilglaicīgas producēšanas tradīcijas.
Repertoārs, ieraksti un mantojums
- Repertoārs: Jochuma repertuārā dominēja centrālie klasiskā-romantiskā mantojuma darbi — Bēthovens, Šūmanis, Brāms, Mocarts un, protams, Brukners un Vāgners. Viņš arī regulāri vadīja Baha pasijas un citu senākas mūzikas repertuāru, saglabājot līdzsvaru starp operu, sakrālo mūziku un simfonisko literatūru.
- Ieraksti: Jochuma ieraksti ir plaši izplatīti un joprojām tiek augstu vērtēti. Tie palīdzēja nostiprināt viņa reputāciju kā Bruknera speciālista un sniedza klausītājiem pieeju viņa interpretācijām ilgtermiņā. Ierakstos viņš uzsvēra tembrālo niansējumu un arhitektonisku formu — īpaši Bruknera simfonijās.
- Mantojums: Viņa uzstāšanās Baireitā un Zalcburgā, kā arī ļaudzās starptautiskās sadarbības Londonā un Amsterdamā, padarīja Jochumu par starptautisku autoritāti. Diriģentu un mūziķu paaudzes viņu atzīst par skolotāju, kurš spēja apvienot tradīciju un personisku interpretācijas pieeju.
Stils un interpretācija
Jochuma diriģēšanas stilā izcēlās lakonisks, bet emocionāli piesātināts rokraksts. Viņš cienīja īpašu skaidrību radošajā struktūrā — motivisku savienojumu, kontrapunktu un dinamikas attīstību — vienlaikus neaizlaižot emocionālo impulsu. Tā rezultātā viņa Bruknera un Vāgnera izpildījumi bieži tiek raksturoti kā gan arhitektoniski pārliecinoši, gan skaniski bagāti.
Godinājumi un ietekme
Jochums saņēma vairākus titulus un atzinības par savu ieguldījumu mūzikā — piemēram, 1975. gadā Londonas Simfoniskā orķestra piešķirtais diriģenta laureāta tituls ir tikai viens no starptautiskajiem atzinumiem, kas apliecina viņa reputāciju. Viņa ilggadējā darbība radiorakstos, koncertos un operas iestudējumos atstāja paliekošu nospiedumu orķestru un klausītāju pieredzē.
Kopumā Eižens Jochums tiek atzīts par vienu no svarīgākajiem 20. gadsimta vācu diriģentiem — īpaši nozīmīgu Bruknera interpretācijās, bet arī plaša repertuāra pārzini, kurš spēja personīgi un pārliecinoši realizēt gan operas, gan sinfoniskās mūzikas vīziju.
Vācijas pastmarka par godu Jochuma 100. gadadienai kopš viņa dzimšanas
Jautājumi un atbildes
J: Kur dzimis Eižens Jošums?
A: Eižens Jochums dzimis Babenhauzenē, netālu no Augsburgas, Vācijas dienvidos.
Q: Kādā vecumā viņš sāka spēlēt ērģeles dievkalpojumos?
A: Viņš sāka spēlēt ērģeles dievkalpojumos, kad viņam bija astoņi gadi.
J: Kura orķestra galvenais diriģents viņš kļuva pēc Otrā pasaules kara?
A: Pēc Otrā pasaules kara Jochums 1949. gadā kļuva par pirmo Bavārijas Radio simfoniskā orķestra galveno diriģentu.
J: Kur viņš bieži diriģēja kopā ar Londonas filharmonisko orķestri un Londonas simfonisko orķestri?
A: Viņš bieži diriģēja Londonā ar Londonas filharmonisko orķestri un Londonas simfonisko orķestri.
J: Kādu titulu LSO viņam piešķīra 1975. gadā?
A: 1975. gadā LSO viņam piešķīra diriģenta laureāta titulu.
J: Ar ko Eižena Jochuma piemiņai ir īpaši svarīga?
A: Eižena Jochuma piemiņā īpaši palikušas viņa siltās, romantiskās Antona Bruknera simfoniju atskaņošanas prasmes.
J: Kādu citu komponistu mūziku viņš bieži diriģēja? A: Viņš bieži diriģēja tādu komponistu mūziku kā Bēthovens, Brāmss, Mocarts, Haidns, Šūmanis, Vāgners un Karls Orfs.
