Vezikanti (pūslīšu aģenti): definīcija, iedarbība un riski

Uzzini, kas ir vezikanti (pūslīšu aģenti) — definīcija, iedarbības mehānismi, veselības riski un drošības pasākumi. Simptomi, ārstēšana un vēsturiskie piemēri.

Pūslīšu izraisītājs jeb vezikants ir ķīmisks savienojums, kas izraisa stipras sāpes uz ādas, acīs un gļotādās. Tie var izraisīt smagus ķīmiskus apdegumus, kas pēc tam izraisa sāpīgus ūdens pūslīšus gan ķermeņa ārpusē, gan iekšpusē. (Tāpēc šīs ķīmiskās vielas sauc par "pūslīšu aģentiem".) Vēstures gaitā pūslīšu aģentus ir izmantojuši ķīmiskajā karā.

Dažus blisteru līdzekļus izmanto medicīnisku problēmu ārstēšanai, piemēram, kārpu noņemšanai. Tomēr tie jālieto ļoti uzmanīgi. Ja cilvēkam mutē nejauši nokļūst kaut neliels ķīmiskās vielas gabaliņš, viņš var nomirt.

Galvenie tipi un īss apraksts

• Sēra mustardas (sēru jēra, "yperite") — klasisks vezikants, kas darbojas lēnām: simptomi var parādīties stundas vai pat dienas pēc ekspozīcijas. Tas ir alkilējošs aģents, bojā šūnu DNS un proteīnus.
• Slāpekļa mustardas (nitrogēna mustardas) — ķīmiski līdzīgas sēra mustardai; dažas no tām ir izmantojamas arī kā ķīmijterapijas zāles (ar ļoti kontrolētu devu), bet tās ir toksiskas un bīstamas.
• Levizīts (lewisite) — darbojas ātrāk nekā mustardas, izraisa tūlītējas sāpes un ādas bojājumus; to var ārstēt ar antidotu (dimerkaprolu, pazīstams kā British anti-Lewisite, BAL).
• Fosgēna oksīms / phosgene oxime — tiek klasificēts kā urtikants/nekrotizējošs aģents, kas var radīt ādas un acu bojājumus; iedarbojas ātri un var izraisīt spēcīgu sāpi.

Kā vezikanti iedarbojas

Vezikanti bojā šūnas, izraisot audu nekrozi un iekaisumu. Daudzi vezikanti ir alkilējošie savienojumi, kas bojā DNS un proteīnus — tas skaidro gan tūlītējos bojājumus, gan ilgtermiņa seku risku (mutācijas, vēža attīstība). Citos gadījumos (piem., lewisite) ķīmiskais efekts saistīts ar smago metālu saistībām, kas traucē šūnu procesus un rada tūlītēju sāpi.

Simptomi un klīniskā aina

• Āda: apsārtums, dedzinoša sajūta, pēc tam pārvēršas par pūslīšiem, kas var būt sāpīgi un iekaisuši; dziļāki apdegumi var atstāt rētas.
• Acis: dedzināšana, asarošana, redzes miglošanās; smagos gadījumos — ilgstošas acu bojājumu sekas vai aklums.
• Elpošanas ceļi: elpas trūkums, klepus, krēpu piesārņojums, bronhīts, plaušu tūska; smagākos gadījumos var attīstīties akūts elpošanas distresa sindroms (ARDS).
• Gļotādas un kuņģa-zarnu traktāts: ja kuņģī nonāk vai tiek norīts, var rasties smagas iekšējas apdeguma pazīmes, asiņošana un letāls iznākums.
• Vēlīnas sekas: hroniska plaušu slimība, bronhīta atkārtošanās, ādas rētas, acu problēmas, palielināts noteiktu audzēju risks (daļēji saistīts ar alkilējošo iedarbību).

Ārstēšana un pirmā palīdzība

Nav universāla antidota visiem vezikantiem; ārstēšana galvenokārt ir simptomātiska un atbalstoša. Svarīgākie soļi:

• Dezkontaminācija: ātra noņemšana no vietas ar piesārņojumu, noņemt drēbes un noskalot ādu ar lielu daudzumu ūdens (nav berzēt). Lietot aizsardzību, lai neatklātu glābējus.
• Acis: ilgstoša skalošana ar tīru ūdeni vai fizioloģisko šķīdumu; neatliekama medicīniskā palīdzība.
• Elpošana: ja ir elpošanas grūtības, nodrošināt skābekli un elpošanas atbalstu; smagos gadījumos — intubācija un mehāniskā ventilācija.
• Sāpes un brūču kopšana: intensīva pretsāpju terapija, infekcijas profilakse un nepieciešamības gadījumā brūču apstrāde un ķirurģiska iejaukšanās.
• Specifiski antidoti: lewisita gadījumā var lietot dimerkaprolu (BAL); sēra mustardai specifiska antidota nav, ārstēšana ir atbalstoša.
• Ilgtermiņa uzraudzība: oftalmologa un pulmonologa izmeklēšana, onkoloģiska novērošana, rehabilitācija.

Medicīniskā izmantošana

Dažas vielas ar vezikantu efektu vai vietēji kairinošas īpašības tiek izmantotas medicīnā nelielā koncentrācijā un kontrolētos apstākļos. Piemēram, cantharidin (pūslīšu induktors no ķīmiskas izcelsmes) tiek lietots kā līdzeklis dažos kārpu ārstēšanas paņēmienos. Savukārt dažas slāpekļa mustardas savulaik bija pamats ķīmijterapijas zālēm, jo tās ietekmē ātri dalās šūnas — tomēr toksicitāte un blakusparādības ierobežo lietošanu un prasa stingru medicīnisku kontroli.

Riski, regulējums un vēsture

Vezikanti tika plaši izmantoti Pirmajā un Otrajā pasaules karā un citos konfliktos, radot milzīgas ciešanas. Mūsdienās to izmantošana kaujas apstākļos ir aizliegta — to regulē starptautiskie līgumi, piemēram, Ķīmisko ieroču konvencija. Tomēr risks pastāv no rūpnieciskas negadījuma, terorisma vai nelegālas izmantošanas.

Kā pasargāties un ko darīt, ja pastāv risks

• Profesionāla aizsardzība: darbiniekiem, kas strādā ar potenciāli bīstamām ķīmiskām vielām, jālieto piemērota individuālā aizsardzības aprīkojuma (maskas, cimdi, acu aizsargi, ķermeņa aizsargi) un jāseko drošības protokoliem.
• Pirmā palīdzība: ja ir aizdomas par ekspozīciju — ātri atstāt piesārņoto teritoriju, noņemt apģērbu, kas var būt piesārņots, un skalošanas procedūras; nekavējoties meklēt medicīnisku palīdzību.
• Izglītošana: informēt sabiedrību un speciālistus par riskiem un drošības paņēmieniem, kā arī par to, kā rīkoties ķīmiskās traumas gadījumā.

Kopsavilkums

Vezikanti ir bīstamas ķīmiskas vielas, kas var izraisīt smagus ādas, acu un elpošanas bojājumus, ilgtermiņa veselības problēmas un letālus iznākumus, ja nonāk iekšķīgi. Lai gan dažu vezikantu īpašību dēļ pastāv medicīniska izmantošana nelielās devās, to potenciāls nodarīt kaitējumu padara nepieciešamu stingru regulāciju, drošības pasākumus un tūlītēju medicīnisku iejaukšanos gadījumā, ja notikusi ekspozīcija.

Pūslīšu līdzekļu veidi

Ir trīs galvenie blisteru veidošanas līdzekļu veidi.

Sinepju aģenti

Sinepju vielas sauc arī par "sēra sinepēm" vai "sinepju gāzi". Tās ir sēru saturošu vielu grupa, kuru sastāvā ir sērs. Ja tās sajauc ar citām ķīmiskām vielām, lai izmantotu ķīmiskajā karā, sinepju vielas ir dzeltenīgi brūnas krāsas un smaržo pēc sinepju augiem. Tāpēc tie ieguvuši nosaukumu "sinepju vielas".

Vēstures gaitā ir izmantoti dažādi sērskābju sinepju veidi un maisījumi. Pirmo reizi sinepes kā ķīmisko ieroci izmantoja Vācijas armija Pirmā pasaules kara laikā. 2015. gada septembrī ASV paziņoja, ka teroristu grupējums "Islāma valsts Irākā un Sīrijā" (ISIS) Sīrijā un Irākā ražo un izmanto sēras sinepes.

Slāpekli sinepes

Slāpekli sinepes ir līdzīgas sēra sinepēm, taču sēra vietā tajās ir slāpeklis. Lai gan Otrā pasaules kara laikā dažas valstis bija uzkrājušas (savākušas daudz) slāpekļa sinepju krājumus, slāpekļa sinepes nekad nav izmantotas kā ķīmiskie ieroči. Patiesībā mūsdienās tās galvenokārt izmanto medicīnisku problēmu ārstēšanai. Dažas slāpekļa sinepes ir pārāk indīgas, lai tās varētu izmantot citiem mērķiem, izņemot ķīmiskos ieročus. Taču daudzus citus izmanto kā ķīmijterapijas medikamentus vēža ārstēšanai.

Lewisite

Lūsīts pirmo reizi tika radīts 1904. gadā. ASV 20. gadsimta 20. gados un Otrā pasaules kara laikā eksperimentēja ar lūsīta kā ķīmiskā ieroča izmantošanu. Tomēr lūsīts nedarbojās labi, jo tas smaržoja pēc pelargonijām (ziedu veids) un cilvēkiem asaroja acis. Ienaidnieka karavīri, sajutuši ķīmiskās vielas smaržu un sapratuši, ka viņiem asaro acis, uzvilka gāzmaskas, lai sevi pasargātu.

20. gadsimta 40. gados britu zinātnieki radīja pretlīdzekli pret leizītu, ko sauca par dimerkaprolu (jeb "britu pretleizītu"). Pēc tam lūsīts vairs nebija tik noderīgs kā citi pūšļveida slimību izraisītāji, un valstis pārtrauca to lietot.

ASV armijas Otrā pasaules kara gāzes identifikācijas plakāts


Lewisite identifikācijas plakāts no Otrā pasaules kara.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir blistera aģents?

J: Vai pūslīšu izraisītāji var izraisīt ķīmiskus apdegumus ķermeņa iekšpusē?

J: Kāpēc tos sauc par pūslīšu aģentiem?

J: Kādas ir dažas pūslīšu izraisītāju iedarbības uz cilvēka ķermeni?

J: Vai blistera vielas kādreiz ir izmantotas ķīmiskajā karā?

J: Vai blisteru vielas var izmantot medicīnā?

Vai ir bīstami nejauši norīt kaut nelielu daudzumu blistera vielas?

Meklēt pēc burta