Kognitīvā neiropsiholoģija

Sākums

Kognitīvās neiropsiholoģijas agrīnā vēsture sākas ar cilvēka pirmo prāta/smadzeņu atzīšanu. Pārliecība par prāta/smadzeņu/galvas nozīmi parādās jau 4000. gadā p.m.ē. pie šumeriem. Ierakstos par šumeru magoņu (kas satur opiju) lietošanu ir aprakstīts, kā tās lietošana ietekmē prātu. Tas norāda uz norādi uz smadzenēm. Vēl viens pavediens, kas norāda uz smadzeņu atzīšanu, ir 2000. gadā pirms mūsu ēras atklātie galvaskausi ar tajos izurbtiem caurumiem. Šo galvaskausu atklāšana norāda uz to, ka kultūra atzīst, ka smadzenes ir svarīgas dzīvībai. Šo urbumu motivācija varētu būt gan garīga, gan medicīniska.

Lielākais ieguldījums agrīnajā kognitīvajā neiropsiholoģijā nāca no Ēģiptes 1700. gadā pirms mūsu ēras. Tas iezīmē Edvīna Smita ķirurģiskā papirusa izstrādi. Šajā dokumentā bija ietverts pirmais rakstiskais cilvēka smadzeņu apraksts. Šajos rakstos ir aprakstītas smadzeņu plēves un muguras smadzeņu šķidrums. Nākamā attīstība radās Senajā Grieķijā, un to aizsāka filozofi Aristotelis, Platons un Almaceons. Senie grieķi izvirzīja hipotēzes par prāta, psihes un dvēseles formu un funkciju. Aristoteļa teorijā galvenā uzmanība tika pievērsta sirdij kā prāta atrašanās vietai. Viņš uzskatīja, ka sirdī ir visas emocijas un domāšana. Viņš arī uzskatīja, ka smadzenes darbojas, lai atvēsinātu sirdi. Atšķirībā no Aristoteļa Platons uzskatīja, ka smadzenes ir prāta procesu norises vieta. Līdz ar Aristoteli parādījās duālistiskais skatījums uz prātu un ķermeni. Duālistiskā un monistiskā pieeja prātam un smadzenēm ir diskusija, kas dominē kognitīvās neirozinātnes vēsturē.

Kognitīvās neiropsiholoģijas sasniegumi pēc šī laika bija reti sastopami, jo Baznīca iebilda pret cilvēku sadalīšanu. Tas ierobežoja jaunas informācijas atklāšanu. Šajā laikā mēs redzam ievērības cienīgu Galēna attīstību. Galēns bija romiešu ārsts, kura ķirurģiskie neiroloģijas apraksti palīdzēja aprakstīt smadzeņu anatomiju un neiroloģiskos traucējumus. Daudzi nekvalificēti ārsti slepus mēģināja veikt disekcijas, taču reālu zinātnisku atklājumu netika gūti. .

16. gadsimts

Līdz 16. gadsimta vidum kognitīvās neiropsiholoģijas attīstība pieauga. Tas notika pēc Baznīcas izraisītā miera perioda. Renesanses laikā kognitīvā neiropsiholoģija guva daudz ievērojamu ieguldījumu. Šie ieguldījumi ietver dziļāku izpratni par smadzenēm un to apakšdaļām. Mēs redzam Vezālija pirmās neirozinātnes mācību grāmatas publicēšanu 1543. gadā un viņa hidrocefālijas aprakstu 1550. gadā. Mēs arī redzam, ka 1564. gadā pirmo reizi tika lietots termins "hipokamps". Tas ir laiks, kad smadzenes sāka uzskatīt par sarežģītu orgānu, kas atbildīgs par daudzām ķermeņa darbībām.
gadsimta 1500. gadu beigās dzimis franču filozofs un matemātiķis Renē Dekarts. Šajā laikā viņš bija pazīstamākā figūra kognitīvajā neiropsiholoģijā. Daži Dekarta ieguldījumi izrietēja no viņa intereses par nervu sistēmu un smadzeņu lomu uzvedībā. Viņš izvirzīja tēzi, ka nervu sistēma sastāv no dobām caurulītēm, kas piepildās ar "dzīvnieku gariem" ikreiz, kad šajā ķermeņa daļā notiek kāda darbība. Cits viņa ieguldījums bija duālisma jēdziena attīstīšana. Viņš izvirzīja hipotēzi, ka smadzenes un prāts ir divas atsevišķas vienības, kas pastāv katra atsevišķi, bet ir savstarpēji atkarīgas viena no otras. Viņš izvirzīja teoriju, ka smadzeņu epifīze ir vieta, kur šīs divas atsevišķās vienības mijiedarbojas. Dekarta duālistiskā teorija ir viņa ietekmīgākais ieguldījums kognitīvajā neiropsiholoģijā.

18. gadsimts

18. gadsimtā kognitīvās neiropsiholoģijas vēsturē zinātne sāka ieņemt lielu vietu. Pirmais lielais sasniegums bija cilvēka refleksi. Šīs ķermeņa reakcijas uz stimuliem vai ārējiem spēkiem tika novērotas un izmērītas. To atklāja, pētot aksonus un izzinot, kā signāli pārvietojas cilvēka ķermenī. Pirms tam zinātne un tehnoloģijas nebija pietiekami attīstītas, bet 17. gadsimtā tas mainījās. Patiesībā palīdzēja arī mikroskopa attīstība. Tagad varēja redzēt un aprakstīt smadzeņu nervu šķiedras. Galvas smadzeņu un muguras smadzeņu telpās tika atrasts arī cerebrospinālais šķidrums (CSF). Līdz ar to psiholoģijas fizioloģija sāka pārņemt kontroli pār izziņu. Visi šie atklājumi ir aktuāli arī mūsdienās.

Vēl viens solis uz priekšu bija elektrokonvulsijuterapija (EKT) jeb elektrošoka terapija. Šo metodi izmantoja garīgo traucējumu ārstēšanai. EKT ar elektrību šokē cilvēka smadzenes. Tas stimulē visas smadzenes, izraisot garīgo traucējumu izzušanu un izārstēšanu. To izmantoja akluma, histērijas, depresijas un daudzu citu traucējumu ārstēšanai. Tika uzskatīts, ka tā ir nākotnes metode traucējumu ārstēšanā.

Kognitīvās neiropsiholoģijas vēsture

19. gadsimts

19. gadsimtā kognitīvajā neiropsiholoģijā aizsākās strīds par lokālismu pret holismu. Cilvēki sāka apšaubīt holismu un pētīt lokālisma ideju. Lokālisms nozīmē, ka smadzenēs ir atsevišķas zonas, kas ir atbildīgas par noteiktām darbībām organismā. Frenoloģijas pētījumi aizsāka šīs lokalizācijas teorijas. Frenoloģija ir cilvēka galvaskausa aplūkošana un dīvainu izciļņu mērīšana. Jebkurus savādākos izciļņus vai formas galvaskausā pēc tam sasaistīja ar cilvēka inteliģenci vai sevis īpašībām. Šīs iezīmes varēja ietvert valodu, loģiku un pat mīlestību. Ja kāda galvaskausa daļa bija izspiesta, tas nozīmēja, ka šī īpašība ir labāka. Tas aizsāka lokalizācijas teorijas.

Nākamais lielais notikums kognitīvo neirozinātņu jomā ir saistīts ar ablācijas pētījumiem. Tā ir smadzeņu daļas izņemšana, lai varētu izmērīt funkcijas bez šīs smadzeņu zonas. Piemēram, neiropsihologs var noņemt smadzenītes. Pēc tās izņemšanas dzīvnieka līdzsvara stāvoklis nebija labs. Tas saista smadzenītes ar līdzsvaru. Attiecībā uz smadzeņu bojājumiem slavenākais gadījums ir ar Fineasu Geidžu. Šis pacients strādāja uz dzelzceļa, kad viņam caur galvas priekšpusi izgāja metāla gabals. Viņš nemira no šī smadzeņu bojājuma. Tomēr viņa normālā personība mainījās. Tas radīja ideju, ka smadzeņu priekšējā garoza - tā smadzeņu daļa, kas tika ievainota, - kontrolēja cilvēka rīcību. Citā pētījumā tika atklāta valodas lokalizācija smadzenēs. Divi atsevišķi zinātnieki pētīja pacientus ar valodas problēmām. Viņi atklāja, ka visiem viņu pacientiem bija bojājumi vai bojājumi divās noteiktās smadzeņu zonās. Viena zona, ko sauc par Brokas zonu, kontrolēja runāšanu. Otrā zona - Vernicka zona - kontrolēja valodas izpratni.

Šāds veids, kā aplūkot smadzeņu problēmas, noveda pie epilepsijas slimnieku pētījumiem. Epilepsijas slimnieks ir persona, kas bieži cieš no krampjiem. Šie krampji tika pētīti, lai uzzinātu vairāk par to, kā smadzenes sūta elektriskos signālus. Pēc tam šos elektriskos signālus mērīja. Tika konstatēts, ka katrs neirons var sūtīt signālu ar noteiktu ātrumu. Pēc tam šos neironus iekrāsoja ar krāsvielu, lai tos varētu redzēt. Sākumā tika uzskatīts, ka visi nervi ir savienoti kā tīkls, ko sauc par nervu tīklu. Tomēr, izmantojot sarežģītāku krāsvielu, tika noskaidrots, ka katrs nervs ir atsevišķs un var darboties patstāvīgi.

20. gadsimts

20. gadsimta sākumā kognitīvā neiropsiholoģija ilgu laiku netika pētīta. Daļēji tas bija saistīts ar Džona B. Vatsona, kurš bija psiholoģijas biheiviorists, ietekmi. Viņš apgalvoja, ka izziņu nevar zinātniski pētīt, jo to nevar novērot. Tāpēc 20. gadsimta pirmajā pusē psiholoģijā kā nozarē dominēja biheiviorisms, kas galvenokārt pētīja stimulus un cilvēka reakciju uz tiem. Džons Vatsons bija vienīgais psihologs, kas kritizēja kognitīvo psiholoģiju. Pjērs Marī 1906. gadā kritizēja Broku, kurš viens no pirmajiem izveidoja kognitīvās neiropsiholoģijas nozari. Arī Henrijs Heads 1926. gadā uzbruka visai kognitīvās neiropsiholoģijas jomai. Šo kritiku un biheiviorisma ietekmes dēļ kognitīvā neiropsiholoģija daudzus gadus bija neaktīva.

Vēl viens iemesls, kāpēc kognitīvā neiropsiholoģija izzuda divdesmitā gadsimta sākumā, bija tas, ka zinātne vēl nebija pietiekami attīstīta. Daudzi kognitīvie psihologi bija arī neirologi. Šīs divas pētījumu jomas vēl nebija nodalītas, kā tas ir šodien. Šie neirologi vēlējās pētīt moduļus smadzenēs un lokalizēt tos ar smadzeņu daļām, bet tehnoloģijas to vēl neļāva. Šodien izmantotās metodes vēl nebija radītas. Viņi varēja izpētīt, kur atrodas cilvēka smadzeņu bojājums, tikai veicot autopsiju pēc tam, kad cilvēks jau bija miris. Tas lielā mērā bija iemesls, kāpēc šo jomu kritizēja un kāpēc daudzi cilvēki uzskatīja, ka izziņu nevar zinātniski izpētīt.

Divdesmitā gadsimta vidū psiholoģijā notika pāreja, ko dēvē par "kognitīvo revolūciju". Šajā laikā psihologi sāka vienoties, ka pastāv zinātniski paņēmieni, kā pētīt izziņu. Šos jaunos uzskatus par kognitīvo psiholoģiju radīja Džona K. Māršala un Noras Ņūkombas pētījumi par lasīšanu, kā arī Šallica un Voringtona pētījumi par atmiņu pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Astoņdesmito gadu vidū Ellis & Young publicēja pirmo bakalaura grāmatu ar nosaukumu Human Cognitive Neuropsychology. Parādījās arī jaunas tehnoloģijas, kas atviegloja smadzeņu un prāta izpēti. Pagājušā gadsimta 70. un 80. gadi bija laiks, kad kognitīvā neiropsiholoģija kļuva pamanāma, un pēc tam daudzi psihologi sāka to pētīt.

Divdesmitā gadsimta otrajā pusē svarīga iezīme bija kognitīvās neiropsiholoģijas un kognitīvās neirozinātnes skaidra nošķiršana. Kognitīvie neiropsihologi pēta cilvēka prātu pēc smadzeņu bojājuma un vairāk koncentrējas uz izziņu. Kognitīvie neirozinātnieki pēta cilvēka smadzenes un nervu sistēmas pēc smadzeņu bojājuma un lielāku uzmanību pievērš neironiem. Kamēr kognitīvie neirozinātnieki nodarbojas ar to, kā darbojas smadzenes un kuras smadzeņu daļas ir atbildīgas par kādām funkcijām, kognitīvie neiropsihologi vēlas pētīt cilvēkus ar smadzeņu bojājumiem, lai mēģinātu saprast, kā darbojas cilvēka prāts. Izmantojot šo informāciju, viņi var formulēt teorijas par cilvēka prātu, kā arī izstrādāt labāku terapiju cilvēkiem ar smadzeņu bojājumiem.

Svarīga iezīme, kas attīstījās 20. gadsimtā, ir veids, kā tiek veikti pētījumi. Tā kā katra cilvēka smadzeņu bojājums ir atšķirīgs, kognitīvie neiropsihologi pēta tikai atsevišķus gadījumus, nevis cilvēku grupas jeb sindromus. Psihologi pēta prātu, pētot cilvēkus, kuri pēc smadzeņu bojājuma zaudējuši kādu funkciju. Piemēram, ja cilvēks pirms smadzeņu bojājuma varēja atpazīt gan sejas, gan priekšmetus, bet pēc smadzeņu bojājuma noteiktā smadzeņu daļā viņš varēja atpazīt tikai sejas, bet ne priekšmetus, tad psihologi var izdarīt secinājumus par funkcijām noteiktos smadzeņu moduļos.

20. gadsimta beigās sāka izmantot arī izziņas datorizētus modeļus. Psihologi veidoja teorijas un instalēja tās datorā, pēc tam virtuāli bojāja viltus smadzenes tur, kur pacientam bija bojājumi. Šādi rīkojoties, viņi varēja labāk izpētīt, kā darbojas prāts. Šis ir viens no veidiem, kā tehnoloģijas ir palīdzējušas pētīt cilvēka prātu. Tas kopā ar ierīču izgudrošanu smadzeņu skenēšanai ir būtiski ietekmējis kognitīvo neiropsiholoģiju.

Kognitīvie neiropsihologi, pētot prāta moduļus, izmanto dubultās disociācijas metodi. Tās laikā viņi izmanto daudzus pacientus, kuriem ir smadzeņu bojājumi, un mēģina noskaidrot, kuras smadzeņu daļas ir atbildīgas par dažādām izziņām. Modularitātes koncepciju izstrādāja Džerijs Fodors savā 1983. gada grāmatā "Prāta modularitāte" (The Modularity of the Mind). Psihologi nav vienisprātis par to, cik daudz un kuras prāta daļas ir veidotas no moduļiem.

21. gadsimts

Šajā gadsimtā kognitīvie neiropsihologi izmanto daudzas metodes, lai pētītu prātu. Viņi izmanto aparātus, kas skenē smadzenes, lai redzētu, kur ir bojājumi, un pēc tam pēta šo pacientu kognitīvās spējas. Viņi joprojām izmanto dubulto disociāciju pacientu izpētei, gadījumu izpēti, skaitļošanas modeļus un daudzas citas funkcijas, kas tika izgudrotas divdesmitā gadsimta beigās. Līdz ar jaunajām tehnoloģijām šajā jomā, visticamāk, būs daudz uzlabojumu.

Kognitīvajā neiropsiholoģijā izmantotie instrumenti

Kognitīvajā neiropsiholoģijā izmanto cilvēku ar izziņas problēmām pētījumus, lai uzzinātu vairāk par normāliem izziņas procesiem. Tas ir iespējams, pateicoties daudzajiem tehnoloģiskajiem sasniegumiem, piemēram:

• Bojājumu un uzvedības pieejas
• EEG
• Datortomogrāfijas (CAT) skenēšana
• Pozitronu emisijas tomogrāfijas (PET) skenēšana
• MRI
• fMRI