Sēpijas definīcija, anatomija, dzīvesveids un uzturs
Sēpijas ir jūras galvkāji gliemji. Tās pieder tai pašai klasei kā kalmāri, astoņkāji un jūras gliemezis.
Sēpijām ir iekšējais apvalks (ko sauc par sēpiju kaulu), lielas acis, astoņas rokas un divi taustekļi ar smalki zobainiem piesūcekņiem, ar kuriem tās satver savu upuri.
Sēpijas pārtiek no maziem gliemjiem, krabjiem, garnelēm, zivīm un citām sēpijām. Tās ir dažādu haizivju un zivju medījums. Tās dzīvo aptuveni 1 līdz 2 gadus.
Anatomija un uzbūve
Sēpijām ir ķermenis, ko sauc par mantiju, no kura iziet astoņas rokas un divi garāki taustekļi. Iekšējais apvalks, jeb sēpiju kauls, ir porains un sniedz pludiņspēju — tas darbojas kā balasta/eholācija nodrošinātājs, palīdzot sēpijai regulēt peldošanos. Galva ir labi attīstīta ar lielām acīm, kas nodrošina asu redzi sliktā apgaismojumā.
Sēpiju āda satur daudz krāsvielu šūnu (kromatoforus), kas ļauj tām ātri mainīt krāsu un rakstu, kā arī mainīt ādas tekstūru, lai izskatītos līdzīgāk videi. Tām ir arī tintiņa maisiņš, ko tās izmanto kā aizsardzības mehānismu, aizbēgot no plēsoņām. Mēdz būt arī spēcīga knābveida žokļa daļa — tas ļauj saraut cietu čaulu vai kodēt upuri.
Uzturs un medīšana
Sēpijas pārtiek galvenokārt no maziem bezmugurkaulniekiem un zivīm: gliemji, krabji, garnelēm, zivīm un dažkārt citām sēpijām. Medīšanas laikā tās izmanto maskēšanos, strauji izšaujot taustekļus, lai aptvertu upuri, pēc tam izmanto knābi, lai to drupinātu. Dažām sugām mutē atrodas žokļa dziedzeri, kas var saturēt ķīmiskas vielas, kas paralizē vai atvieglo gremošanu.
Sēpijas medī galvenokārt nakts laikā, bet daudzas sugas ir arī dienas aktīvas. Tās bieži vien medī paslēpušās pie dibena vai starp aļģēm un pēkšņi uzbrūk.
Dzīvesveids, uzvedība un aizsardzība
Sēpijas dzīvo dažādos jūras biotopos — no seklām krastmalēm ar smilšainu vai dubļainu dibenu līdz aļģu audzēm un meridzīgām zonām. Dažas sugas sastopamas arī dziļākos ūdeņos. Parasti to dzīves ilgums ir īss — parasti 1–2 gadi, kas nozīmē ātru augšanu un agru vairošanos.
Tās izmanto izteiktus maskēšanās paņēmienus: ātri maina krāsu, rakstu un ādas reljefu, lai saplūstu ar apkārtni vai nosūtītu signālus citiem indivīdiem (piemēram, pārošanās laikā). Kā aizsardzību tās var izšaut tinti, veidot mānīgu mākoni un aizbēgt, vai izmantot strauju ūdens strūklu (jet propulsion), lai ātri pārvietotos.
Plēsēji — tajā skaitā haizivju sugas un lielākas zivis — medī sēpijas, tāpēc maskēšanās un strauja reakcija ir svarīga izdzīvošanai.
Pavairošanās un dzīves cikls
Sēpijas vairojas, parasti ar spermas pārvietošanu no tēviņa uz mātīti, pēc kura mātīte ieliek olas parastās slēptuvēs (piemēram, zem akmeņiem vai aļģu starpās). Lēnām attīstot olās, dzīvnieki no tiem iznāk kā mazi jaunie indivīdi (nav larvālas stadijas, kā dažiem citiem jūras kukaiņiem), kas nozīmē relatīvi tiešu attīstību līdz pieaugušam eksemplāram.
Pēc olu dēšanas daudzas mātītes iet bojā; sugu populācijas bāze tādēļ tiek uzturēta ar intensīvu jauno dzimstību.
Sēpijas un cilvēki
Sēpiju kauls (sēpiju kauls) plaši izmanto putnu kopšanā kā kalcija avotu un kā abrazīvu materiālu. Dažās kultūrās sēpijas tiek lietotas uzturā — īpaši Vidusjūras reģionā un Dienvidaustrumāzijā. No tintes reizēm iegūst krāsvielas vai izmanto kulinārijā.
Tomēr sēpijas var ciest no pārmērīgas zvejas, biotopu degradācijas un klimata pārmaiņām. Lai saglabātu populācijas, ir svarīgi ievērot ilgtspējīgas zvejas prakses un aizsargāt nozīmīgas dzīvotnes.
Īss kopsavilkums
- Definīcija: jūras galvkāji gliemji, radinieki kalmāriem un astoņkājiem.
- Anatomija: mantija, iekšējais apvalks/sēpiju kauls, astoņas rokas, divi taustekļi, lielas acis.
- Uzturs: gliemji, krabji, garneles, zivis u.c.
- Dzīvesveids: izteikta maskēšanās, īss dzīves ilgums (1–2 gadi), plēsēju apdraudējums (piem., haizivis).
Ja vēlaties, varu pievienot attēlus, sugu piemērus vai precizēt informāciju par konkrētu sēpiju sugu un tās izplatību.
Atskaņot multivides Videoklips, kurā redzama sēpija tās dabiskajā vidē
Sēpijas kauls no sepijas
Šī platknābja sēpija (Sepia latimanus) mazāk nekā sekundes laikā var pāriet no maskējošas iedeguma un brūnganas krāsas (augšā) uz dzeltenu ar tumšiem toņiem (apakšā).
Sepia latimanus, Austrumtimora
Sēpijas zīdaiņa aizsardzība ar maskēšanās līdzekļiem
Anatomija
Sēpijas kauls
Sēpijām ir iekšējais sēpijas kauls, kas veidots no kalcija karbonāta. Tas ir porains, pilns ar maziem caurumiņiem, Sēpijas kaula peldspēja var mainīties, ļaujot sēpijai pacelties zemāk vai augstāk, mainot gāzes un šķidruma daudzumu tās kamerās. Katras sugas sēpijas kaulam ir atšķirīga forma, izmērs un reljefa vai tekstūras raksts. Sēpijas kaulus izmanto juvelieri un sudrabkaļi kā veidnes nelielu priekšmetu liešanai. Mūsdienās tās, iespējams, ir labāk pazīstamas kā materiāls, ko dod mājputniem kā kalcija avotu. Sēpijas kauliņš ir sastopams tikai sēpijām, un tā ir viena no pazīmēm, ar ko tās atšķiras no kalmāriem un citiem gliemjiem.
Krāsu maiņa
Sēpijas dažkārt dēvē par jūras hameleoniem, jo tās spēj mainīt ādas krāsu. To āda var mirdzēt ar krāsainu rakstu, lai sazinātos ar citām sēpijām un maskētos no plēsējiem. Šo krāsu maiņas funkciju nodrošina sarkano, dzelteno, brūno un melno pigmentu hromatoforu grupas virs atstarojošo iridoforu un leikoforu slāņa. Tās visas atrodas sēpijas ādā un kopā darbojas, lai mainītu tās krāsu. Katrā kvadrātmilimetrā ir līdz 200 šādu īpašu pigmenta šūnu.
Pigmentētajiem hromatoforiem ir pigmenta maisiņš un liela membrāna, kas savilkta ir salocīta. Sānu malās ir 6-20 mazas muskuļu šūnas, kas var sarauties, lai saspiestu elastīgo maisiņu diskā pret ādu.
Iridofori ir hitīna vai olbaltumvielu plāksnītes, kas var atstarot gaismu. Tās ir atbildīgas par metāliski zilo, zaļo, zeltaino un sudrabaino krāsu, kas bieži redzama uz sēpijām. Visas šīs šūnas var izmantot kombinācijās. Sēpijas ne tikai spēj ietekmēt no ādas atstarotās gaismas krāsu, bet arī gaismas polarizāciju, ko var izmantot, lai signalizētu citiem dzīvniekiem, kuri uztver polarizāciju.
Acis
Sēpijas acis ir vienas no attīstītākajām dzīvnieku pasaulē. Galvkāju acu attīstības veids būtiski atšķiras no mugurkaulnieku, piemēram, cilvēka, acīm, taču to darbības veids ir diezgan līdzīgs. Galvkāju un mugurkaulnieku acu līdzība ir konverģentas evolūcijas piemērs. Lai gan tie neredz krāsas, tie spēj uztvert gaismas polarizāciju, kas uzlabo to spēju saskatīt kontrastu. Tiem uz tīklenes ir divi koncentrētu jutīgo šūnu punkti (tā dēvētā foveja) - viens, lai skatītos vairāk uz priekšu, un otrs, lai skatītos vairāk uz aizmuguri. Tā vietā, lai mainītu fokusu, lēcas netiek pārveidotas, kā tas ir cilvēkiem, bet gan tiek izstieptas, pārveidojot visu aci.
Asinis
Sēpijas asinis ir neparastā zaļgani zilā tonī, jo tās skābekļa pārnesei izmanto varu saturošu olbaltumvielu hemocjanīnu, nevis sarkano, dzelzi saturošu olbaltumvielu hemoglobīnu, kas ir sastopams mugurkaulniekiem. Tas ir līdzīgi kā posmkāju asinīs. Hemocianīns nespēj tik labi pārnest skābekli kā hemoglobīns. Asinis sūknē trīs atsevišķas "sirdis". Divas no tām izmanto asins sūknēšanai uz sēpijas žaunu pāriem (katrai žaunai viena sirds), bet trešā - asins sūknēšanai pa pārējo ķermeni.
Pfeffera spilgtā sēpija no Sipadanas, Malaizija
Cilvēku intereses
Tinte
Sēpijām ir tinte tāpat kā kalmāriem un astoņkāji. Tāpat kā kalmāru gadījumā, tinte ir aizsardzības līdzeklis, ko izsmidzina, lai apslēptu savu atkāpšanos briesmu gadījumā. Agrāk šī tinte bija svarīga krāsviela, ko sauca par sepiju. Mūsdienās dabisko sepiju ir aizstājušas mākslīgās (nevis dabiskās) krāsvielas.
Sēpijas kā pārtika
Vidusjūras un Austrumāzijas kultūrās sēpijas ķer pārtikai. Lai gan visā pasaulē kalmāri ir populārāki kā restorānu ēdieni, Austrumāzijā ļoti iecienītas ir žāvētas sēpijas.
Sēpijas ir populāras Itālijā un Horvātijā, kur tās izmanto Risotto Nero pagatavošanai. "Nero" nozīmē "melns", jo tieši tādā krāsā rīsi kļūst melnā krāsā, ko iegūst no sēpijas tintes. Spānijas virtuvē ēdienu gatavošanā bieži izmanto sēpiju un kalmāru tinti, jo tā ēdieniem piešķir jūras garšu un maigumu, un to pievieno tādiem ēdieniem kā rīsi, makaroni un zivju sautējumi.
Sēpijas literatūrā
Nozīmīgāko literāro parādīšanos sēpijas piedzīvoja 1925. gadā Turīnā izdotajā Eugenio Montale dzejoļu krājumā "Sēpiju kauli" (Ossi di seppia). Montale 1975. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā.
Klasifikācija
Ir vairāk nekā 120 dzīvu sēpiju sugu 5 ģintīs. Sepiadariidae ir septiņas sugas un divas ģintis; visas pārējās ir Sepiidae.
- KLASE GALVKĀJI (CEPHALOPODA)
- Nautiloidea apakšklase: nautilus
- Coleoidea apakšklase: kalmāri, astoņkāji, sēpijas.
- Astoņkājveidīgo (Superorder Octopodiformes)
- Dekapveidīgo (Decapodiformes) virsšķiras
- Spirulida kārta: Auna raga kalmāri
- Sepiolida kārta: bobtail kalmāri
- Teuthida kārta: milzu kalmāri
- Sepiida kārta: sēpijas
- Sepiina apakšsaimniecība
- Sepiadariidae dzimta
- Sepiidae dzimta
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir sēpijas?
A: Sēpijas ir jūras galvknābja gliemji, kuriem ir iekšējais apvalks (ko sauc par sēpiju kaulu), lielas acis, astoņas rokas un divi taustekļi, kas aprīkoti ar smalki zobainiem piesūcekņiem, ar kuriem tās satver savu upuri.
J: Ko ēd sēpijas?
A: Sēpijas ēd mazus gliemjus, krabjus, garneles, zivis un citas sēpijas.
J: Kas ēd sēpijas?
A: Sēpijas ēd dažādas haizivis un zivis.
J: Cik ilgi dzīvo sēpijas?
A: Sēpijas dzīvo apmēram 1 līdz 2 gadus.
J: Kas ir sēpijas kauls?
A: Sēpijas kauls ir iekšējais apvalks, kas ir sēpijām.
J: Cik rokām un taustekļiem ir sēpijas?
A: Sēpijām ir astoņas rokas un divi taustekļi ar smalki zobainiem piesūcekņiem.
Kādi citi dzīvnieki pieder pie tās pašas klases kā sēpijas?
A: Kalmāri, astoņkāji un nautiliji pieder pie tās pašas klases kā sēpijas.
