Indijas imperators/valdniece (hindustāniešu valodā — Badishah-e-Hind) bija nosaukums, kas saistīts gan ar pēdējo Mogulu dinastijas valdnieku Bahadura Šaha II kārtējo titulu, gan ar britu monarhu oficiālo titulējumu koloniālā perioda laikā Indijā. Šis nosaukums lietots gan kā tradicionāls dievišķi vai augstprātīgi skanošs valdnieka epitetons, gan — vēlāk — kā politisks instruments, apzīmējot suverenitāti pār plašām Indijas zemēm.
Titula nozīme un lietojums
Tituls "Badishah-e-Hind" vēsturiski atspoguļoja ideju par visaptverošu varu vai augstāko valdnieku pār Indijas zemēm. Tomēr reālais juridiskais un politiskais saturs mainījās atkarībā no laikmeta: dažos periodos tas bija spēcīgas centrālās varas izpausme, citkārt — ceremonialisks vai simbolisks gods. Rietumu un britu kontekstā tituls tulkots kā "Emperor/Empress of India" un 19. gadsimta beigās tika iekļauts karaļnamu oficiālajā titulārijā, lai norādītu uz Lielbritānijas impērijas pārākumu Dienvidāzijā.
Bahadura Šahs II — pēdējais Mogulu imperators
Bahadura Šaha II bija pēdējais Mogulu dinastijas monarhs, kuram tituls bija drīzāk simbolisks nekā reāli pārvaldniecisks. Viņa valdīšanas laiks (1837–1857) sakrita ar brīvāku britu faktisko ietekmi Delijā un citur. 1857. gada sacelšanās pret Lielbritānijas Austrumu Indijas kompāniju padarīja Bahadura Šaha II par simbolu pretbritiskajam pretestības kustībai; pēc sacelšanās apspiešanas viņu atstādināja un izsūtīja trimdā uz Rangūnu (mūsdienu Mjanmu). Tādējādi beidzās Mogulu impērijas politiskā nozīme, lai gan tās kultūras un simboliskā ietekme saglabājās ilgi pēc tam.
Britu monarhi un titula piešķiršana
Pēc tam, kad 1858. gadā beidzās Austrumu Indijas kompānijas tiešā pārvalde un Lielbritānijas Kronis pārņēma Indijas pārvaldību, britu karaliskajai ģimenei tika piešķirta īpaša nozīme pār Indiju. 1876. gadā Karalienes Viktorijas titulu sarakstā tika iekļauts apzīmējums "Empress of India" (Indijas imperatore), kas akcentēja britu suverenitāti un imperiālo statusu Dienvidāzijā. Šo titulējumu turpināja izmantot nākamie britu monarhi kā daļu no savas oficiālās titulrindas koloniāla perioda laikā.
Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka vēstures gaitā terminu "Indijas imperators" nereti lieto arī plašāk, attiecinot to uz tādiem dižiem Indijas valdniekiem kā Mauru dinastijas līderis Ašoka Lielais un dažiem spēcīgiem Mogulu valdniekiem — piemēram, Akbaram. Šie valdnieki bieži tiek dēvēti par "emperoriem" mūsdienu historiogrāfijā, jo viņu vara aptvēra lielas teritorijas un viņi veidoja centralizētas administrācijas. Tomēr tie nereti nelietoja tieši tādu formālu titulu kā "Badishah-e-Hind" vai "Emperor of India" tādā nozīmē, kā to saprata 19. un 20. gadsimta Rietumu impērijas kontekstā.
Titula beigas un mantojums
Pēc britu impērijas norieta un Indijas neatkarības 1947. gadā britu monarhi vairs neizmantoja titulu "Emperor/Empress of India". Titula izzušana iezīmēja koloniālās ēras beigas un Indijas pāreju uz suverēnu valsti. Kopumā "Indijas imperatora" jēdziens pastāv kā vēsturiska un simboliska kategorija, kas aptver dažādu laikmetu interpretācijas — no seno impēriju varas līdz koloniālajai politiskajai ideoloģijai.



